Juris Binde: Laiks uzdot jautājumu – kurp ejam?

Mums kā inovāciju līderim un nākotnes tehnoloģiju ieviesējam Latvijā ir jādomā par mūsu valsts ilgtspēju nākotnes kategorijās: kur mēs ejam, ko vēlamies sasniegt un kā? Ilgtspēja nav tikai ērts modes vārds birokrātiskajā žargonā – tā nozīmē izpratni, kurp mēs kā sabiedrība virzāmies un vai esam gatavi nākamajām paaudzēm nodot pārtikušāku, tehnoloģiski attīstītāku, sociāli atbildīgāku un zaļāku Latviju. Un šeit, protams, ir darbs ikvienam – sākot ar valdību un pašvaldībām, turpinot ar uzņēmumiem un nevalstiskajām organizācijām un beidzot ar ikvienu Latvijas pilsoni. Ilgtspēja ir katras valsts eksistences vadmotīvs, nevienas valsts dokumentos nav iekļauta klauzula par valsts pagaidu veidošanu.

Latvijas Satversmes preambulā ir teikts, ka "Latvijas valsts ir izveidota (..), lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem". Tur arī uzsvērts viens no ilgtspējas pamatprincipiem: "Ikviens rūpējas par sevi, saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu, izturoties atbildīgi pret citiem, nākamajām paaudzēm, vidi un dabu".

LMT jau labi sen ir izstrādājis un ieviesis dzīvē savu Ilgtspējas koncepciju, atbilstoši mūsu biznesa specifikai un ANO definētajiem ilgtspējīgas attīstības mērķiem. Papildus tam piedaloties sabiedrības drošības un Latvijas militāro spēju stiprināšanā, kas ir izvirzījusies par prioritāti numur viens, vērojot Krievijas nežēlīgo iebrukumu Ukrainā.

Zem tā slēpjas daudzi konkrēti projekti, kaut vai, piemēram, mūsu sadarbība ar Aizsardzības ministriju un NATO virtuālās un papildinātas realitātes, dronu, sensoru un lietojumprogrammu izmantošanā 5G vidē. Tāpat vērts uzsvērt LMT iesaisti pusvadītāju optoelektonisko mikroshēmu ražotnes izveides, jeb t.s mikročipu projektā Latvijā, kurā apvienojušās virkne, augstākās izglītības iestāžu, tehnoloģiju uzņēmumu un ministriju un kas ir stratēģiski svarīgs solis ES atkarības mazināšanai no Ķīnā ražotām mikroshēmam.

Ir skaidrs, ka ideja par cilvēka, ekonomiskās un vides interešu ilgtermiņa līdzsvarošanu ir absolūti pareiza, taču rīcībpolitikas līmenī tā nereti tiek kļūdaini realizēta. Kādēļ? Jo tiek ignorēta loģiskā secība, kādā vispārējie ilgtspējas principi tiek sašaurināti līdz konkrētām izmaiņām sabiedrības dzīvē. Viss sākas ar ilgtspējīgu domāšanu, tai seko ilgtspējīgu tehnisko risinājumu stadija, kas tālāk noved pie jaunu tehnoloģiju izstrādes un ieviešanas. Šajā ķēdē būtiskākais posms ir tieši ilgtspējīgu tehnoloģiju izstrāde, kas būtiski ietekmē cilvēku dzīvesstilu. Un, tā kā cilvēki ir atkarīgi no tehnoloģijām, dažādi to piedāvājumi var gan radīt pozitīvas izmaiņas sabiedrībā, gan kalpot par globālu manipulāciju rīku atsevišķu biznesa grupu interesēs. Ne vienmēr it kā šobrīd "zaļākās" tehnoloģijas ir ilgtspējīgākās, bieži vien tās mēdz tikai līdzeklis atsevišķu tirgus dalībnieku mērķu sasniegšanai.

Nav šaubu, ka ceturtās zinātniski tehniskās revolūcijas, lielo datu, lietu interneta un mākslīgā intelekta laikmetā inovācijas un tehnoloģijas ir kļuvušas par galveno ekonomikas dzinuli, tostarp produktivitātes kāpināšanā. Globāli ārkārtīgi strauji pieaugot inovāciju un jaunu tehnoloģiju klāstam produktivitātes veicināšanā, ikviena uzņēmuma iespējas konkurēt tikpat strauji sarūk, ja tas nepiedalās šajā sacensībā pēc aizvien efektīvākiem risinājumiem. Līdz ar to arī Latvijas kā mērogos mazas ekonomikas vienīgais iespējamais ilgtspējīgais attīstības virziens ir globāla līderība modernāko un efektīvāko tehnoloģiju risinājumu atrašanā un ieviešanā.

Taču, lai tas notiktu, nepietiek tikai ar modernāko sakaru infrastruktūras pieejamību. Ja palūkojamies uz daļu no iekšzemes kopprodukta, ko valsts tērē pētniecībai un attīstībai, tad 2022. gadā Latvijā tie bija tikai 0,74% jeb 14% no ES vidējā rādītāja! Tam likumsakarīgs iznākums ir produktivitātes mazspēja un ekonomiskās izaugsmes bremzēšanās.

Lai jaunāko tehnoloģiju ekosistēma darbotos, ir nepieciešama saspēle starp četriem spēles dalībniekiem – uzņēmumiem, valdību, augstskolām un zinātniskajiem institūtiem. Ja augstskolās un institūtos, kā arī IKT nozares uzņēmumos tapušie atklājumi rezultējas konkrētās inovācijās jeb produktos, kurus citi Latvijas uzņēmumi vai valsts pārvaldes institūcijas ir spējīgas ieviest savā ikdienas darbā, šķērslis starp inovāciju un produktivitāti tiek noņemts. Inovācijas un tehnoloģijas kļūst par atspēriena punktu ekonomikas izaugsmei un ilgtspējai.

Lai tas notiktu, ir jālikvidē visus iespējamos birokrātiskos šķēršļus un valstij ir jānodrošina pienācīgu ilgtermiņa finansējuma avotu gan pētniecībai, gan uzņēmumu modernizācijai, gan cilvēkkapitāla attīstīšanai. Tikai tā mēs spēsim pārvarēt tā saukto "produktivitātes slazdu" kā galveno problēmu Latvijas tautsaimniecības ilgtspējīgai attīstībai.