Kad šovasar nokrita Krišjāņa Kariņa vadītais Ministru kabinets, Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs deva savu ceļamaizi topošajai valdībai. Tai esot jāpanāk, ka 2030. gadā Latvijas iekšzemes kopprodukts (IKP) būtu tikpat liels kā Eiropas Savienībā (ES) vidēji. Šī brīža premjere, tobrīd vēl kandidāte Evika Siliņa arī padevīgi piekrita - domāsim, darīsim, būs. Ekonomikas eksperti gan uzreiz skaidri pateica, ka tas nav iespējams. Pat teorijā. Kādai būtu jābūt Latvijas IKP izaugsmei uz vienu iedzīvotāju, lai sasniegtu ES vidējo labklājības līmeni 2030.gadā? Atbilde ir 12%, pieņemot, ka ES IKP uz vienu iedzīvotāju turpina augt vidēji tāpat kā pēdējā desmitgadē.
Skaidrībai - Latvijas IKP šajā pašā laikā ir audzis 3,8% vidēji gadā. Turklāt atgādinu, ka šobrīd Latvijas ekonomika nevis aug, bet pat samazinās.
Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks droši vien pielika treknu punktu šim Valsts prezidenta uzstādījumam, pasakot, ka ar esošajiem pasākumiem, esošajām politikām Eiropas vidējo dzīves līmeni Latvijā nesasniegsim pat 2050. gadā. Tā kā ne Siliņas valdības deklarācija, ne tūlīt Saeimā apstiprināmais 2024. gada valsts budžets nekādus jaunus pasākumus ekonomikas izaugsmes veicināšanai neparedz, tad tā visticamāk arī būs. Tā nevajadzētu būt. Kā slikts joks skan valdības pagājušās nedēļas paziņojums par apņemšanos kopā ar sociālajiem partneriem pie Latvijas ekonomikas izaugsmes veicināšanas strādāt nākamgad. Tukši solījumi, daudzsološas frāzes, kam neseko darbi, ir arī viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc Latvijas sabiedrība neuzticas politiķiem.
2024. gada budžeta projekts, kas uzskatāms par vienu no nozīmīgākajiem valsts attīstības plānošanas dokumentiem, diemžēl kārtējo reizi apliecina – Latvijas arvien pieaugošās atpalicības novēršana vismaz no Lietuvas un Igaunijas nav Siliņas valdības prioritāte. Šis budžets ir stagnācijas triumfs. Turklāt no tā cietīs arī šajos ģeopolitiskajos apstākļos tik fundamentāli svarīgā valsts ilgtermiņa drošība. Mūsu spējas investēt kā iekšējā, tā ārējā drošībā būs aizvien vairāk atkarīgas no ekonomikas attīstības. Tāpat arī spējas nodrošināt cienījamu dzīvi Latvijas iedzīvotājiem - adekvāti finansēt veselības aprūpi arvien straujāk novecojošajai sabiedrībai, ieguldīt kvalitatīvā, starptautiski konkurētspējīgā izglītībā, līdzsvaroti attīstīt reģionus. Siliņas valdības budžets ekonomikas attīstības jomā demonstrē nulles iniciatīvu un nulles rīcību.
Situācijā, kad radikāli pieaugušas gan īstermiņa, gan ilgtermiņa aizņemšanās izmaksas, valdības piedāvātais budžeta deficīts vairāk nekā viena miljarda eiro apmērā liecina par atbildības un tālredzības trūkumu valsts finanšu jomā. Pie apmēram 5% aizņemšanas cenas tikai par šo budžeta deficītu mums tuvākajā nākotnē ikgadēji izmaksās 50 miljonus eiro gadā parāda apkalpošanā. Nespējot radīt straujāku ekonomikas izaugsmi un apkarot ar ēnu ekonomiku, Siliņas valdība faktiski gatavo vērienīgu nodokļu celšanu 2025.gadā – tāds ir secinājums, iepazīstoties ar šo dokumentu.
Absolūti nepieņemama un valsts attīstību bremzējoša ir arī valdības nespēja nodrošināt ES fondu pilnvērtīgu apguvi. Šis finansējums ir apjomīgākās publiskās investīcijas Latvijā, kas ievērojami veicina valsts ekonomikas izaugsmi. Kā ziņo Latvijas televīzijas raidījums "de facto", kopumā riska finansējums jeb nauda, ko varētu līdz gada beigām neizlietot tā, kā ieplānots, ir 578,4 miljoni eiro; lielākas raizes rada iekavētie transporta nozares projekti, arī Stradiņa slimnīcas nepabeigtie būvdarbi. Valdības dokumentos ļoti daudz lasāms par neapgūto fondu naudu, projektu posmošanu jeb pārcelšanu uz nākamo programmēšanas periodu u.tt.
Kā stāties pretī pieticīgajām ekonomikas izaugsmes prognozēm, uzņemt tempu izaugsmei un tomēr tuvināties ES vismaz vidējam labklājības līmenim arī Latvijā? Mūsu kaimiņvalsts Lietuva ir labi pēdējos piecpadsmit gados parādījusi, ka tendences var mainīt un ekonomikas izaugsme var būt daudz ātrāka. Te jāslavē kaimiņu sekmīgi īstenotā investīciju piesaistes politika, mērķtiecīgas reformas augstākajā izglītībā un politiski stingri atbalstīti ieguldījumi enerģētiskajā neatkarībā. Viļņa pa šo laiku ir kļuvusi par Baltijas lielāko ekonomiku un bagātāko pilsētu. Latvijā tikmēr raksta gudrus plānus, bet īstenošana pēc tam aizmirstas. Saskaņā ar Latvijas Bankas ekonomistu aprēķiniem ar pašreizējo attīstības tempu, Viļņas un Tallinas ienākumu līmeni Rīga nesasniegs nekad.
Tas tad lai novēlējums valdībai un arī Valsts prezidentam - nepietiek ar labiem mērķiem, vajag lai tiem seko labi darbi.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!