Kad šovasar nokrita Krišjāņa Kariņa vadītais Ministru kabinets, Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs deva savu ceļamaizi topošajai valdībai. Tai esot jāpanāk, ka 2030. gadā Latvijas iekšzemes kopprodukts (IKP) būtu tikpat liels kā Eiropas Savienībā (ES) vidēji. Šī brīža premjere, tobrīd vēl kandidāte Evika Siliņa arī padevīgi piekrita - domāsim, darīsim, būs. Ekonomikas eksperti gan uzreiz skaidri pateica, ka tas nav iespējams. Pat teorijā. Kādai būtu jābūt Latvijas IKP izaugsmei uz vienu iedzīvotāju, lai sasniegtu ES vidējo labklājības līmeni 2030.gadā? Atbilde ir 12%, pieņemot, ka ES IKP uz vienu iedzīvotāju turpina augt vidēji tāpat kā pēdējā desmitgadē.
Skaidrībai - Latvijas IKP šajā pašā laikā ir audzis 3,8% vidēji gadā. Turklāt atgādinu, ka šobrīd Latvijas ekonomika nevis aug, bet pat samazinās.
Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks droši vien pielika treknu punktu šim Valsts prezidenta uzstādījumam, pasakot, ka ar esošajiem pasākumiem, esošajām politikām Eiropas vidējo dzīves līmeni Latvijā nesasniegsim pat 2050. gadā. Tā kā ne Siliņas valdības deklarācija, ne tūlīt Saeimā apstiprināmais 2024. gada valsts budžets nekādus jaunus pasākumus ekonomikas izaugsmes veicināšanai neparedz, tad tā visticamāk arī būs. Tā nevajadzētu būt. Kā slikts joks skan valdības pagājušās nedēļas paziņojums par apņemšanos kopā ar sociālajiem partneriem pie Latvijas ekonomikas izaugsmes veicināšanas strādāt nākamgad. Tukši solījumi, daudzsološas frāzes, kam neseko darbi, ir arī viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc Latvijas sabiedrība neuzticas politiķiem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!