Evija Mirķe: 'Mūsu zeme – Latvija!' – vai patriotismu var iemācīt?

Patriotisma jēdzienu mēģinājuši definēt daudzi. Nesen Latvijā pat izskanēja kādas politiķes aicinājums šo jēdzienu pārdefinēt, jo tas kļūstot pārāk nacionālistisks. Uzvirmo arī diskusijas, vai patriotisms ir moderns vai nemoderns mūsdienu globālajā pasaulē. Termins "patriotisms" ietver plašu emocionālu, ideoloģisku jēdzienu, principus. Solidaritātes izjūtu min kā vienu no patriotisma stūrakmeņiem. Tā izpaužas izjūtās, ko vieno unikālas, īpašas iezīmes, kas saistās ar dzimteni un sasniegumiem dažādās jomās. Daudziem būs palicis atmiņā, cik vienoti un lepni jutāmies pie Brīvības pieminekļa, sagaidot hokejistus vai basketbolistus, skandējot "Mūsu zeme – Latvija!" un ar kamolu kaklā dziedot mūsu valsts himnu.

Nereti patriotisma jēdzieniskā izpratne tiek saistīta ar konkrētiem simboliem: karodziņi, svecītes, gājieni utt., kas ir ļoti nozīmīgi, lai veidotu pirmo piederības izjūtu, taču jāseko citām darbībām, lai mums – ikvienam – gribētos būt piederīgam arī valsts ikdienas izpausmēs. Patriotisma ieaudzināšanā un šīs sajūtas veidošanā nepietiek arī tikai ar mūsu tautasdziesmām un latvju rakstiem, Jāņu sieru un sklandraušiem, vai arī tikai ar līdzjušanu mūsu sportistiem un izcilajiem tautiešiem pasaulē. Patriotisms – tas ir kas vairāk. Tā ir arī politiska koncepcija, kas paredz vismaz intelektuālu ieinteresētību valsts politiskajos procesos, bet maksimāli – aktīvu līdzdarbošanos tajos. Tāpēc jāpiekrīt ekspertu teiktajam, ka mūsu bērnos kā nākotnes sabiedrībā būtu jāieaudzina arī šī – pilsoniskā – patriotisma izpausme, balstot to uz demokrātiskām vērtībām, politisko līdzdalību, pilsonisko izglītību un lepnumu par valsti, veidojot reālu priekšstatu par valsti un politiku.

Ja pajautāsim līdzcilvēkiem, kā viņi izprot patriotismu, Latvijas gadījumā visdrīzāk saņemsim atbildes, ka tā ir cieņa un mīlestība pret mūsu valsti, tās dabu, tautu, kultūru un tradīcijām, kopīgajām vērtībām, mūsu izcilo tautiešu sasniegumiem, tā ir arī darbošanās valsts labā, aizstāvot Latviju gan darbos, gan arī vārdos, – to veido mūsu attieksme, rīcība un stāja. Runājot par patriotismu, bieži piemin jūtas (mēdz teikt – mīlestību ne vienmēr varam izskaidrot ar prātu), tādēļ atbildēs redzēsim, kā šīs patriotisma jūtas caurvij pagātnes pieredze, ka tās veido šodienas uztvere un arī valsts un tautas nākotnes gaidas. Šīs sajūtas veidotas caur mūsu pašu, mūsu dzimtas un valsts identitāti, apzinoties, ka šī ir "mana valsts". Identificēšanās ar noteiktu valsti arī ir viens no elementiem, kas veido patriotisma pamatu.

Dzirdēts teiciens, ka "par patriotiem nepiedzimst, par tādiem kļūst" [audzināšanas rezultātā], tāpēc tiek pieņemts, ka nozīmīga ir patriotiskā audzināšana. Liela nozīme patriotisma jūtu veidošanā ir dzimtenes vēsturei un atsevišķiem vēsturiskiem notikumiem, tautas tradīcijām, kas rada kopības izjūtu, veido emocionālo saikni ar valsti, ar tautu. Šī sajūta mīt dziļi cilvēka sirdī, un piederība savai tautai, kā arī lepnums par to ir jāuztur gan katram pašam, gan valsts mērogā.

Patriotisma veidošanā, manuprāt, var būt divi avoti – valsts (t.sk. izglītības sistēma) un ģimene. Mēs, pedagogi, jaunajos cilvēkos varam iedēstīt pirmos patriotisma asnus, bet pamatus ieliek ģimene. Piederības sajūta Latvijai veidojas brīžos, kad bērns redz vecākus, kuri ar cieņu un mīlestību attiecas gan pret savu senču tradīcijām, gan arī valsti, kurā dzīvo, piemēram, kopā ar mammu vai vecmāmiņu sienot Jāņu sieru vai cepot pīrāgus Ziemassvētkos, kopā ar vecākiem pastaigājoties zelta rudens izgreznotajā Latvijas dabā, vērojot skaistu saulrietu pie jūras vai vienojoties kopkorī Dziesmu svētkos. Tāpat ir svarīgi bērnam stāstīt savas dzimtas stāstus, vecāku un vecvecāku piedzīvoto, jo šos stāstus caurvij mūsu valsts vēsturiskie notikumi. Ar savas ģimenes piemēru bērns piedzīvo Latviju. Tas ir pamats, ko ieliekam bērnos, kas mums jālolo arī turpmāk.

Mēs privātajā bērnudārzā saviem audzēkņiem ļaujam iepazīt Latvijai raksturīgo gada ritmu, veidojot to kā skaistu, ciklisku darbošanos visa gada garumā. Gadalaiki un to mija īpaši iezīmē mūsu bērnudārzā svinamos svētkus, kas ir cieši saistīti ar latviešu tradīcijām. To mācām saklausīt latviešu tautasdziesmās, spēlēs, rotaļās un parašās. 11. novembrī, Lāčplēša dienā, dodamies pie Prezidenta pils, lai pie tās mūriem noliktu skaisto lukturīti ar aizdegto svecīti, kas simboliski saistās ar mūsu sirds siltumu un cieņas apliecinājumu šai piemiņas dienai. Savukārt, sagaidot 18. novembri, kad svinam Latvijas Republikas proklamēšanu, Latvijas dzimšanas dienā katras istabiņas bērnu lielākais prieks saistās ar īpašās svētku tortes gatavošanu, jo pie tās radīšanas ar savu artavu piedalās katra bērna ģimene. Ar prieku vērojuši Doma laukumā izvietotos sarkanbaltsarkanos karogus, dodamies pie Brīvības pieminekļa nolikt ziedus. Mūsuprāt, pats svarīgākais ir nodrošināt bērnam vidi, kurā viņš var attīstīties un mācīties rotaļājoties, caur savu pieredzi veidot piederību mūsu tautas tradīcijām.

Atbildot uz rakstā aktualizēto jautājumu, vai patriotismu var iemācīt/iemācīties, jāpiekrīt mūsu vēsturniekiem un tautas vērtību turētājiem, kas atzinuši, ka kopējai dzimtenes mīlestībai tautā ir vairāki apdraudējumi, kurus novērst var, tikai sadarbojoties valstij (t.sk. izglītības sistēmā strādājošajiem) ar sabiedrību un paaudzēm savā starpā. Jo patriotisms – tā ir ne tikai emocionāla pieķeršanās savu senču tradīcijām, zināšanas, izpratne un cieņa par mūsu valsts vēsturi, tās veidošanās un pastāvēšanas pamatiem, bet arī vēlme ikdienā rūpēties par savu valsti, tās ilgtspēju un turpinājumu. Tādēļ mums visiem kopā – ģimenei, pedagogiem, valstij – jāsadarbojas, lai mūsu jaunā paaudze augtu patriotiska un zinoša, lai nebūtu pārsteigumu, ka bērni maskās var doties ne tikai Halovīnā, bet arī mūsu tautai jau sen zināmos budēļos no Mārtiņiem līdz Meteņiem, ka 11. novembrī nevis svinam Lāčplēša dzimšanas dienu, bet pieminam mūsu varoņus, kas atdevuši dārgāko – savu dzīvību – par Latvijas neatkarību, ka 4. maijs nav balto galdautu svētki un tikai kārtējā svinīgā maltīte pie saimes galda. Iemācot jau no mazotnes, ka patriotisms nozīmē arī savas ielas, ciema, pilsētas un valsts vides sakopšanu, ka patriotisms ir arī palīdzēt saviem kaimiņiem un citiem līdzcilvēkiem, tad arī vēlāk Latvijas iedzīvotājam, iekļaujoties sabiedriskajās aktivitātēs, būs apziņa, ka patriotisms ir joprojām aktuāls un moderns, esot piederīgam un noderīgam savai tautai un zemei.

Patriotisms nenozīmē tikai būt gatavam aizsargāt savu zemi krīzes situācijā, bet arī miera laikos būt laipnam pret apkārtējiem, runāt labu par citu paveikto, godprātīgi darīt savu darbu, maksāt nodokļus, apmeklēt vietējos kultūras pasākumus, atbalstīt vietējos zemniekus un ražotājus, piedalīties vēlēšanās, aktīvi līdzdarboties savas kopienas organizētajos pasākumos, lokālajos un valsts procesos. Patriotisms, mīlot savu zemi, nozīmē arī aktīvu iesaisti savas valsts nākotnes veidošanā, veidojot to par labu vietu dzīvošanai un personības attīstībai savai un nākamajām paaudzēm.