Vēlos vilkt paralēles mūsu vēsturei ar pirmajā Svēto Rakstu lasījumā dzirdēto tekstu par Dieva izredzētās tautas izceļošanu no Ēģiptes. Tie, kas paverdzināja Izraēļa tautu un pretojās tās brīvlaišanai, aizgāja bojā. Pēc tam Dievs gribēja ievest izredzēto tautu apsolītajā zemē, kur plūst piens un medus. Diemžēl tauta bija stūrgalvīga, bieži pretojās Dieva balsij un Viņa plānam, neklausīja Dieva svaidīto tās vadoni – Mozu, un tāpēc tai nācās 40 gadus klaiņot pa tuksnesi, kamēr visi, kas pretojās, izmira. Tikai jaunā paaudze un tie, kas bija uzticīgi Dieva balsij, nonāca līdz apsolītajai zemei.
Arī Latvijas Trešās atmodas laikā Dieva visvarenais vārds nonāca no debesīm, no dievišķā troņa un izveda Latviju no mūsdienu Ēģiptes – visu laiku lielākās impērijas – Padomju Savienības. Kopš 13. gadsimta mēs esam Dieva izredzēta zeme – Terra Mariana – Māras zeme, kas ir veltīta īpašai Dieva aizsardzībai caur Jēzus Mātes Marijas gādību.
Evaņģēlija tekstā mēs savukārt dzirdējām Jēzus vārdus: "Es esmu nācis, lai tiem būtu dzīvība un lai tā būtu pārpilnībā". Šie vārdi attiecas uz ikvienu no mums personīgi, tie attiecas uz mūsu ģimenēm, uz mūsu tautu un mūsu valsti. Kādā veidā Viņš grib mums dāvāt šo dzīvību? Nosacījums ir, lai avis klausa viņa balsi. Ko Viņa balss šodien saka? Kur ir atslēga dzīvības pārpilnībai? Ko nozīmē šī dzīvības pārpilnība?
Ikviens cilvēks meklē laimi. Diemžēl, kā izrādās bieži vien šī laime tiek meklēta, kur tās nav. Lai neapmaldītos savos laimes meklējumos un atrastu patieso laimi, ir jāsaprot cilvēka daba, ka tai ir trīs galvenās eksistences dimensijas. Pirmā ir fiziskā jeb miesīgā, tad ir mentālais līmenis un, visbeidzot, gara sfēra. Katram līmenim ir savas vajadzības – pirmajam tas būtu galvenokārt ēdiens, dzēriens, siltums. Otrā līmeņa vajadzības apmierina sociālā un kultūras sfēra. Gara vajadzības tiek apmierinātas, kad cilvēks atveras dievišķajai realitātei un sāk mijiedarboties ar to. Lai cilvēks būtu laimīgs, viņam ir jāparūpējas par visa līmeņa vajadzību apmierināšanu.
Tātad šeit ir vajadzīga integrāla pieeja. Ja sakoncentrējamies tikai uz vienas konkrētas vajadzības apmierināšanu, atstājot novārtā pārējās, tad patiesu laimi neatradīsim. Ne velti apustulis Pāvils raksta: "Mantkārība ir visa ļaunuma sakne, un, tai ļaujoties, daži ir novērsušies no ticības un nodarījuši sev daudz sāpju." (1 Timotejam 6:10) Gluži otrādi, pieredze rāda, ka dāsnam cilvēkam, kurš palīdz citiem, aug pašcieņa un pašvērtējums, viņu parasti novērtē un ciena arī sabiedrībā, tātad viņš ir laimīgāks.
Svētais Jānis Pāvils II, kurš 1993. gadā ir uzrunājis tautu arī šeit, Doma baznīcā, ne vienreiz vien ir atkārtojis: "cilvēks var sasniegt pilnību ne citādi kā vien nesavtīgi ziedojot pats sevi". Lai paskaidrotu, ko tas nozīmē, ir jāpiesauc palīgā tāds jēdziens kā kopīgā labuma princips.
Kopīgais labums savā pirmajā un plaši lietotajā nozīmē ir "to sabiedriskās dzīves apstākļu kopums, kas ļauj pilnīgāk un vieglāk attīstīties gan grupām, gan to atsevišķajiem locekļiem". Tātad, rūpējoties par kopīgo labumu, mēs nodrošinām ikvienam mūsu sabiedrības loceklim viņa personības vispusīgas attīstības un uzplaukuma iespēju, tātad gan fiziski, gan mentālajā sfērā, gan arī garīgi. Tas pats attiecas arī uz ģimeni un dažādajām cilvēku apvienībām un struktūrām. Sabiedrība, ja tā visos līmeņos vēlas patiesi kalpot cilvēkam, par savu galveno mērķi izvēlas kopīgo labumu.
Kopīgais labums attiecas uz visiem sabiedrības locekļiem: neviens nav atbrīvots no sadarbības, proti, no tā, lai atbilstoši savām spējām piedalītos tā veidošanā un attīstībā. Kopīgais labums prasa, lai tas aptver ikvienu sabiedrības locekli, nevis tiek īstenots daļēji, kādas atsevišķas sabiedrības daļas, piemēram valdošās partijas, tās finansētāju vai arī kāda ekonomiskā grupējuma jeb citas šauras cilvēku grupas interesēs. Atbildība par kopīgā labuma sasniegšanu gulstas gan uz atsevišķajām personām, gan uz valsti, jo kopīgais labums ir politiskās varas pastāvēšanas jēga. Lai nodrošinātu kopīgo labumu, katras valsts valdībai ir īpašs pienākums taisnīgi saskaņot dažādu jomu intereses. Pareiza grupu un indivīdu īpašo labumu harmonizēšana ir viens no sarežģītākajiem valsts varas uzdevumiem.
Tomēr sabiedrības kopīgais labums nav pašmērķis. Tam vērtība ir tikai saistībā ar personas galīgo mērķi – kas tiešā veidā jau sniedzas gara sfērā, un visas radības kopīgo labumu, te parādās arī ekoloģijas aspekts, tā visplašākajā nozīmēm, tātad – gan dabas, gan cilvēka un tā gara ekoloģija. Dievs ir savu radību galīgais mērķis, Viņš ir Alfa un Omega, ar savu vārdu ir radījis visu, un dzīves beigās ikviens sastopas ar Viņu. Svētie Raksti skaidri pasaka, ka šī pasaule ir pārejoša, laiku beigās tā tiks pārveidota, un tad mēs skatīsim Dievu vaigu vaigā.
Tāpēc kopīgajam labumam nekādā gadījumā nedrīkst atņemt tā transcendento aspektu, kas pārsniedz vēsturisko aspektu, bet vienlaikus to piepilda. Ja skatījums būtu tikai vēsturisks un materiālistisks, kopīgais labums tiktu pārvērsts par vienkāršu sabiedriski ekonomisko labklājību bez jebkāda transcendenta mērķa, tas ir, bez tā pastāvēšanas dziļākās jēgas un pamata. Līdz ar to garīgās cilvēka un visas sabiedrības vajadzības netiktu nodrošinātas un galarezultātā laime tā arī paliktu kā neaizsniedzams sapnis, sabiedrībā vienīgi pieaugot tukšuma un neapmierinātības sajūtai.
Kā nonākt līdz kopīgā labuma principa iedzīvināšanai mūsu sabiedrībā? Katoliskā Baznīca piedāvā sinodālā jeb kopīgā ceļa pieeju. Pēc pāvesta Franciska ierosinājuma šīs pieejas iedzīvināšana aizsākās 2021. gada oktobrī visā Katoliskajā baznīcā, sākumā draudžu un bīskapiju līmenī, pēc tam rezultāti tika apkopoti nacionālajā un kontinentu līmenī. Šī procesa kulminācija ir Bīskapu sinode, kura notiek divos etapos. Pirmais tikko noslēdzās 30. oktobrī Romā, tas ilga veselu mēnesi. Otrais ir paredzēts nākošā gada oktobrī. Tā kā esmu bijis iesaistīts visos šī procesa īstenošanas etapos un, tad vēlos jums pastāstīt par to, kas notika Romā un kāds ir šī sinodālā jeb kopīgā ceļa procesa mērķis un darba metode. Šī bija mana jau piektā Vispasaules Bīskapu sinode, kurā piedalījos. Neparasts šoreiz jau bija pats Sinodes iesākums.
Tā bija lūgšanu Vigīlija sv. Pētera laukumā 30. septembrī. Tajā piedalījās brālīgie delegāti no citām konfesijām – Austrumu baznīcu patriarhu un dažādu konfesiju vadītāju līmenī, piemēram – Konstantinopoles pareizticīgais patriarhs Bartolomejs, anglikāņu Kenterberijas arhibīskaps Džastins Velbijs, Pasaules metodistu padomes prezidents Parks Jong Čuns no Dienvidkorejas un daudzi citi. Mani pārsteidza, ar kādu atdevi viņi lūdzās par to, lai Dievs svētī šo Sinodi, lai Sv. Gars to vada. Pēc tam sekoja trīs dienu ilgas rekolekcijas jeb garīgie vingrinājumi ārpus Romas. Sinodes darba sesijas noritēja lielajā Pāvila VI aulā. Visi Sinodes dalībnieki – parasti bija klātesoši ap 350, sēdēja pie apaļiem galdiem pa 12 cilvēkiem. Pirmo reizi ar balsstiesībām piedalījās arī 60 laji, vismaz puse no tiem bija sievietes. Darba sesijas laiks parasti bija sadalīts starp kopējām sesijām visiem dalībniekiem un darbu grupās galda ietvaros. Visi gribētāji tika uzklausīti, tai skaitā arī radikālo uzskatu paudēji. Cieņpilna uzklausīšanas, nepārtraucot runātāju, bija viens no Sinodes darbības pamatprincipiem.
Vēlos jums pastāstīt, kā noritēja darbs grupās. Katrā etapā, tādu kopā bija pieci, ikviens grupas dalībnieks sākumā tika aicināts noprezentēt savu 4 minūšu garo vēstījumu par apskatāmo tēmu. Tas bija pirmais aplis. Pēc tam bija klusuma brīdis lūgšanai un personīgām pārdomām. Otrajā aplī ikvienam bija jāreaģē uz to, ko viņš bija dzirdējis no pārējiem – kas viņu īpaši bija uzrunājis, aizskāris, vai arī izraisījis pretestību. Tad atkal sekoja pauze un noslēgumā – trešajā aplī mums bija dots uzdevums mēģināt atrast kopsaucēju, izveidot kopīgo grupas viedokli par doto jautājumu jeb tēmu. Pārsteidzoši bija tas, ka mūsu grupā – un man pa visu Sinodes laiku tādu bija piecas – vienmēr beigās nonācām pie kopsaucēja.
Tāpēc arī šī Sinodes posma dokuments ir sanācis ļoti respektējošs pret visu to, kas izskanēja Sinodes aulā, vienlaikus neforsējot nevienu no strīdīgajiem jautājumiem, bet gan atstājot laiku problēmas padziļinātai izpētei, lai beigās varētu pieņemt pārdomātu, labi argumentētu un visiem saprotamu lēmumu. Tas ienesa mieru Sinodes dalībniekos.
Tātad Sinodes mērķis ir panākt to, lai ikviens Baznīcas loceklis tiek uzklausīts, pieņemts un var likt lietā savus Dieva dotos talantus kopējas misijas īstenošanai. Šai procesā iesaistās visa Baznīcas kopiena, bet īpaši svarīga loma ir atbildīgajām personām – bīskapiem, priesteriem un dažādu Baznīcas kopienu un apakšstruktūru vadītājiem. Tas prasa mentalitātes maiņu. Tā vietā, lai visu kontrolētu un mēģinātu komandēt katru soli, viņu uzdevums ir palīdzēt atraisīt katra Baznīcas locekļa iniciatīvas garu, ļaujot viņam dot savu ieguldījumu Dieva Valstības izplatīšanai apkārtējā pasaulē un pavadot, iedrošinot un atbalstot kopienas locekļus viņu kalpojumā.
Sv. Pāvils, runājot par kristīgo draudzi, izmanto Kristus miesas metaforu. Mēs visi esam vienas miesas dažādie locekļi, katram ir sava loma un funkcija, ikviens ir vajadzīgs. Tikai visi kopā varam nodrošināt normālu šī organisma darbību.
Domāju, ka šis modelis ir aktuāls arī Latvijas laicīgajai sabiedrībai, gan politikas, gan ekonomikas, gan sociālajā jomā. Man ir radies iespaids, ka viens no principiem pēc kā vadījās iepriekšējās Saeimas valdošās koalīcijas deputāti, bija šāds: lai arī kādi priekšlikumi nāktu no opozīcijas deputātu puses, mēs tos noraidīsim. Tā ir viena no izslēgšanas (t. s. cancel) kultūras izpausmēm. Domāju, ka mums nav jāseko sliktajiem mūsu Rietumu vai Austrumu kaimiņu piemēriem. Kopīgā ceļa pieeja mudina atturēties no mēģinājumiem forsēt tos likumprojektus, kuri ir izraisījuši milzīgu ažiotāžu sabiedrībā, izmantojot tikai dažu balsu pārsvaru. Tas izraisa spēcīgu šķelšanos tautā, nedrošības un apdraudējuma sajūtu tajos, kuri apzinās šo likumu iespējamo ietekmi uz viņu pašu un viņu bērnu dzīvi. Lai saprastu kāpēc tā ir noticis, iesaku iepazīties ar Marija Daglasa grāmatu "Pūļa neprāts" un Ketijas Faustas grāmatu "Bērni vispirms".
Šai grūtajā un ārēju apdraudējumu pilnajā laikā ir svarīgi pieņemt lēmumus, kas vieno un integrē Latvijas sabiedrību. Mums nav jābēg no problēmām, bet gan jānoskaidro to patiesie cēloņi un kopīgi jāmeklē reāli risinājumi. Pirms pieņemt nopietnus, visu sabiedrības locekļu skarošus lēmumus, ir svarīgi uzklausīt visus un panākt daudzmaz vienotu izpratni attiecībā uz strīdīgajiem jautājumiem.
Mūsu Valsts prezidents savā pirmajā uzrunā Saeimai uzsvēra, ka: "Mums ir jāsaņemas un jāsāk strādāt visiem kopā, nevis citam citu apkarojot. Mūsu lielā problēma ir demogrāfija. Dzimstības veicināšanai nepietiek tikai ar pabalstiem. Ir jāinvestē kvalitatīvā izglītībā, veselības aprūpē un mājokļu pieejamībā ģimenēm. Un tas viss jādara nevis atrauti, bet kompleksi." Citāta beigas. Te es gribu piemetināt sekojošo. Strādāt kopā, tas nozīmē meklēt ikviena Latvijas cilvēka, vīrieša un sievietes, bērna un ģimenes, visas Latvijas tautas kopīgo labumu.
Ir jāpiemetina daži vārdi par kopīgo labumu arī sieviešu kontekstā. Sieviete ir līdzvērtīga vīrietim savā cilvēciskajā cieņā. Bet tā nav sievietes sūtība – kļūt visā līdzīgai vīrietim un konkurēt ar vīrieti. Neļausim pārvērst sievietes tikai par anonīmu darbaspēka resursu. Neatņemsim sievietēm viņu tiesības būt par mātēm un sievām. Vīriešiem ir jāiemācās cienīt sievietes kā mātes un sievas darbu. Ļausim viņām būt par mātēm un sievām. Runājot par bērniem, tad neatņemsim viņiem tiesības piedzimt un uzaugt mīlošu vecāku – tēva un mātes klātbūtnē.
Ir jāpasaka dažus vārdus arī par Baznīcas un valsts attiecībām. Ir svarīgi, lai valsts struktūras, un it īpaši politiskās partijas, neuztver Baznīcu kā konkurentu, baidoties no tā ietekmes sabiedrībā, bet gan kā sadarbības partneri, meklējot sabiedrības kopīgo labumu. Baznīcai ir neaizstājama loma cilvēka garīgo vajadzību apmierināšanas jomā. Valsts uzdevums, savukārt, ir rūpēties par to, lai tiktu nodrošinātas sabiedrības materiālās un mentālās vajadzības. Tikai kopā, konstruktīvi sadarbojoties, mēs varam panākt saskaņu un harmoniju sabiedrībā, veicinot laimes sajūtu cilvēkos.
Agrāk kamertoni mums uzdeva no Maskavas, bet tagad no dažām Rietumu galvaspilsētām. Mēs esam muzikāla tauta. Uzreiz uztveram toni un pēc tam muzicējam uz vietas to pašu melodiju. Tomēr iedāvāju kamertoni izvēlēties uz vietas. Lai mūsu kamertonis ir ikviena Latvijas cilvēka un visas Latvijas kopīgais labums.
Jēzus saka: "Es esmu nācis, lai tiem būtu dzīvība un lai tā būtu pārpilnībā". Klausīsim Viņa balsi, lai šī pārpilnība varētu ienākt mūsos, mūsu ģimenēs, darba vietās un visā mūsu tautā.
Dievs, svētī Latviju!
Jaunava Marija, Māras Zemes aizbildne, iestājies sava Dēla priekšā par Latviju un tās tautu, lai šie Jēzus vārdi mums kļūst par dzīvu realitāti! Āmen!
____________________________
*Latvijas Romas katoļu baznīcas Rīgas arhibīskapa metropolīta Zbigņeva Stankeviča uzruna Latvijas Republikas proklamēšanas 105. gadadienas ekumeniskajā dievkalpojumā Rīgas domā 2023. gada 18. novembrī, ar ko viņš dalījies vietnē "Facebook". Portāls "Delfi" to publicē nerediģētu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!