Modinātājs, kurš allaž izvēlējies rīcību nevis nogaidīšanu arī ienaidnieka aplenkumā. Turklāt viņa nepublicētie pieraksti, mājas arhīvs dod iespēju izveidot vēl trešo grāmatu par Latvijas neatkarības atgūšanas barjerskrējienu kopš Tautas frontes dibināšanas līdz autora pēdējam elpas vilcienam šī gada Patriotu nedēļas 15. novembrī. Par to Škapara paša izlolotā Latvijas Tautas frontes muzeja vārdā man izdevās ar viņu parunāt liktenīgās dienas rītā.
Jāņa paša rokām būvētā Gaujas namiņā pie meitas Ineses aplietās kafijas krūzes klausījos, kā, pārvarēdams vecuma barjeras, viņš uz papīra lapas joprojām pierakstot deviņdesmitpiecgadnieka izjūtas, lai arī vājās redzes dēļ nespējot lasīt. Pasmējāmies, ka izteikti centriskā politiķa labāk rādošā kreisā acs un labāk dzirdošā kreisā auss vēl nenozīmē, ka viņš uz vecumu kļuvis kreisāks. Apklačojām kopīgās draudzenes un draugus. Apcerējām pirmās un trešās latvju atmodas līdzības. Runājām par ukraiņu cīņu. Atcerējāmies, cik pravietiska 1994. gada sākumā bijusi viņa, tikko dibinātā Jaunrades fonda priekšstāvja asredzīgā vēršanās pret toreizējās Latvijas valdības līgumu ar krieviju (šo vārdu izrunājām ar mazo burtu).
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!