Armands Augustāns: Iekšējās drošības dienestos strādājošie nedrīkst būt dzīves pabērnu lomā  (3)

Jā, vēl ir nedaudz palielināts veselības aprūpes pakalpojumu grozs sistēmā strādājošajiem, kā arī ugunsdzēsējiem un robežsargiem ir atvēlēts neliels finansējuma palielinājums, kas faktiski ir finansējums virsstundu apmaksai. Un tas arī viss!

Vēl iepriekšējās valdības laikā, kad iekšlietu ministrs bija Māris Kučinskis, ministrija bija veikusi nopietnas iestrādnes, lai uzlabotu atbalstu Valsts policijā, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā, Valsts robežsardzē, Iekšējās drošības birojā, kā arī Ieslodzījuma vietu pārvaldē strādājošajiem. Respektīvi, starp 2024. gada budžeta prioritātēm jau bija iekļauts, ka policistiem, ugunsdzēsējiem, robežsargiem, kā arī Iekšējās drošības dienesta un Ieslodzījuma vietu pārvaldes darbiniekiem atalgojuma sistēmas pilnveidošanai 2024. gadā tiks atvēlēti 157 686 403 eiro. Tika arī paredzēts, ka uzturdevu kompensācijai šajos dienestos strādājošajiem tiks piešķirti 42 897 600 eiro. Tāpat tika paredzēts, ka kompensācijām par dzīvojamo telpu īri un komunālajiem maksājumiem policistiem, robežsargiem, ugunsdzēsējiem un Ieslodzījuma vietu pārvaldes darbiniekiem nākamgad tiks piešķirtu papildu 35 748 000 eiro. Savukārt tagad, kad pašreizējā valdība ir jau apstiprinājusi 2024.gada budžetu un nosūtījusi to skatīšanai uz Saeimu, no visa minētā pāri nav palicis faktiski nekas.

Viss minētais šajā jomā jāskata kontekstā ar savulaik pieņemto normu, ka iekšlietu dienestos strādājošajiem tiek maksāts piecu gadu izdienas pabalsts trīs mēnešalgu apmērā, sasniedzot noteiktu darba stāžu. Saņemot šo pabalstu un saprotot, ka vismaz kaut cik pārskatāmā nākotnē nekāda izaugsme nav gaidāma, daudzi iekšējās drošības dienestos strādājošie, visticamāk, izšķirsies par to pamešanu. Vienkārši cilvēki ļoti labi saprot, ka aptuveni 50 eiro pielikums pie mēnešalgas viņu dzīves kvalitātes uzlabošanai faktiski neko nedod. Laikā, kad tika pieņemts lēmums par dienestos strādājošo algu palielināšanu par 10% trīs gadus pēc kārtas, tas šķita saprātīgs risinājums. Taču dzīves dārdzība pa šo laiku ir būtiski pieaugusi, un jau šā brīža inflācijas kāpumu nekādi nekompensē aptuveni 90 eiro algas pieaugums pēc nodokļu nomaksas, ko trīs gados kopumā būs saņēmis ierindas ugunsdzēsējs. Varētu teikt, ka tas ir smieklīgi, ja tas nebūtu tik traģiski. Kritiku neiztur arī dzirdētās diskusijas – jā policists vai ugunsdzēsējs mēnesī saņems vien par 30 eiro vairāk, taču tādējādi pieaug arī samaksa par nostrādātajām virsstundām un atvaļinājuma pabalsts, slimības pabalsts, pensija un tamlīdzīgi. Ja to tā var rēķināt, tad tikpat labi varam arī lēst, ka policistam mēnesī paliks vairāk naudas "uz rokas", ja viņš mazāk ēdīs.

Bažas rada arī tas, kā tiks sadalīti minētie 23 miljoni eiro algu palielinājumam. Sadalot šo naudu, manuprāt, tomēr būtu jāpieaicina arodbiedrība, lai novērstu situāciju, ka augstāk stāvošie, piemēram, policijas darbinieki, kuri strādā birojos, saņem lielu algas palielinājumu, bet zemāk stāvošie, kuri reāli patrulē uz ielām un rūpējas par sabiedrisko kārtību – algu palielinājumu izjūt pavisam niecīgi. Svarīgi, lai šis process notiktu pareizi, nevis paliktu pie uzskata, ka zemāk stāvoša darbinieka atalgojums nekādā gadījumā nedrīkst būt tikpat liels, kā nedaudz augstāk stāvoša.

Savulaik, 2015.gadā, kad arī iekšlietu ministrs bija Rihards Kozlovskis, bija izveidojusies situācija, kad lidostā "Rīga" vajadzēja sagaidīt augsta līmeņa ES valstu amatpersonas, bet policistiem, kam to vajadzēja darīt, nebija sakārtots formas tērpu iegādes jautājums. Toreiz ministram tika piedāvāta iespēja, ka policisti ES līderus varētu sagaidīt, uz asfalta stāvot basām kājām, un jāatzīst, ka šis apavu jautājums ātri tika atrisināts. Iespējams, tagad vajadzēja rīkot protestakciju, nosakot, ka gadījumā, ja iekšlietu sistēmā strādājošajiem netiks noteikts pienācīgs atalgojums un sociālās garantijas, policisti patrulēs basām kājām. Dažādu profesioju pārstāvji, kad netiek apmierinātas viņu prasības, draud ar streikiem, policisti vai ugunsdzēsēji streikot nedrīkst, tāpēc viņi protestē, vienkārši aizejot no darba. Rezultātā ne viens vien jauns, spēcīgs darbinieks aiziet no dienestiem pavisam un viņiem neko nevar pārmest – katram cilvēkam ir jāpabaro ģimene.

Daudzu gadu laikā ir sanācis tā, ka Iekšlietu ministrijas pakļautības iestādes ir bijušas tādā kā dzīves pabērnu lomā, kam tiek tas, kas visiem citiem ir palicis pāri. Šā gada pirmajā pusē jau šķita, ka situācija var mainīties, un valdībai sāks rūpēt arī iekšējās drošības jomā strādājošie. Diemžēl šā brīža pieredze liecina, ka tā gluži nav. Gribētos ticēt, ka vismaz kaut kad nākotnē iekšējā drošība spēs izkļūt no dzīves pabērna lomas. Dažādos vērtējumos tiek atzīts, ka mēs dzīvojam drošā valstī – ļoti gribētos, ka tā tas būtu arī turpmāk.