Šogad apritēja 36 gadi, kopš Latvijā tika konstatēts pirmais HIV gadījums, un 30 gadi, kopš tika nodibināta HIV/AIDS pacientu atbalsta biedrība AGIHAS. Mums ir HIV testpunktu tīkls, mums ir labas ārstēšanas iespējas no pirmās slimības atklāšanas dienas, mums ir vairāk nekā 6 tūkstoši līdzcilvēku, kas ikdienā mums blakus dzīvo ar HIV, un tomēr joprojām Latvijā HIV un AIDS tēma ir tabu ar stigmas pieskaņu, un mums ir ārkārtīgi augsti saslimšanas rādītāji.
1. decembrī visā pasaulē tiek atzīmēta pasaules AIDS diena, kuras mērķis ir pievērst uzmanību HIV/AIDS tematikai, veicināt cīņu pret infekcijas izplatību, izrādīt atbalstu cilvēkiem, kas dzīvo ar HIV un pieminēt tos, kuri miruši no AIDS izraisītām slimībām. Tādēļ runāsim šodien par HIV Latvijā – kur mēs esam, kādas ir problēmas, kā tās mazināt, un kā kopumā mazināt aizspriedumus un nezināšanu par HIV.
Šie jautājumi tiks apspriesti arī šodien notiekošajā Pasaules AIDS dienai veltītajā starprdisciplinārajā konferencē "HIV – paplašinot terapijas nozares robežas", ko organizē Rīgas Stradiņa universitāte un biedrība AGIHAS.
Kur esam Latvijā?
Latvijā līdz 2023. gada sākumam kopumā bija atklāti 8662 HIV/AIDS gadījumi. Diemžēl aptuveni 2,5 tūkstoši cilvēku kopš 1987. gada jau ir aizgājuši, tādēļ šobrīd Latvijā mums līdzās dzīvo nedaudz vairāk kā 6 tūkstoši cilvēku ar HIV.
Lai arī pēdējos gados jaunatklāto HIV gadījumu skaits lēnām samazinās, tomēr joprojām ik gadu vairāk kā 200 cilvēki Latvijā uzzina savu diagnozi – HIV. Tas ierindo Latviju kaunpilnajā otrajā vietā Eiropas Savienības valstīs pēc jauno gadījumu skaita pret iedzīvotāju skaitu.
Par jaunatklātajiem HIV gadījumiem ir svarīgi uzsvērt divus faktus – pirmkārt, trešā daļa no visiem jaunajiem gadījumiem ir sievietes (2022. gadā – 75 no 229), un 42% gadījumu vīrusa pārnese ir notikusi heteroseksuālā ceļā. Tas skaidri apliecina, ka HIV vīruss vairs sen nav tikai dažu sabiedrības grupu, piemēram, vīriešu, kuriem ir sekss ar vīriešiem, un intravenozo narkotiku lietotāju slimība.
HIV ir infekcijas slimība, un kopš Covid-19 laikiem mēs visi ļoti labi zinām, kas tas ir – infekcijas slimība. Protams, būtiski atšķiras Covid un HIV pārneses ceļi, apjoms un ātrums, un tomēr infekcijas ierobežošana ir ļoti svarīga sabiedrības veselībai. HIV gadījumā jaudīga profilakse ir ārstēšana – ja pacients līdzestīgi un atbilstoši ārsta norādījumiem lieto zāles, viņš kļūst neinfekciozs. Medicīniski to sauc par nenosakāmu vīrusa slodzi, kad HIV vīrusu asinīs vairs nevar atrast – vīruss ir atrasts, piefiksēts, lokalizēts un iesprostots, un vairs neapdraud sava "saimnieka" un viņa seksa partneru veselību.
Lielākā problēma – nelīdzestība
Taču Latvijā ārstējas tikai puse no cilvēkiem, kas dzīvo ar HIV. Līdzestība*, jeb drīzāk tās trūkums, šobrīd ir viena no lielākajām problēmām HIV ierobežošanas jomā Latvijā. Teorētiski šobrīd Latvijā neārstējas aptuveni 3 tūkstoši HIV skarto cilvēku. Vai valsts, kam ir jārūpējas par sabiedrības veselību un infekcijas slimību ierobežošanu, zina, kādēļ? Kas ir šie cilvēki, kas oficiālā references laboratorijā ir uzzinājuši savu HIV statusu, bet pēc tam pazuduši no ārstniecības iestāžu redzes loka? Varbūt daļa šo cilvēku vairs nemaz nedzīvo Latvijā un ir izbraukuši uz citām valstīm?
HIV kopienā Latvijā, un te es nedomāju tikai pacientus, bet arī iesaistītās nevalstiskās organizācijas, ārstus, pētniekus, sociālos darbiniekus un citus, zināmā mērā valda uzskats, ka nelīdzestīgie pacienti pārstāv atsevišķas, sociāli vāji integrētas un līdz ar to grūti sasniedzamas sabiedrības grupas, piemēram, cilvēkus ar atkarībām. Taču, saskaitot visā periodā visus HIV infekcijas gadījumus, kuru pārneses ceļš ir intravenozo narkotiku lietošana, kopā nav šie nelīdzestīgie 3 tūkstoši cilvēku!
Viens pretējs piemērs. Vēl līdz 2018. gadam Latvijā terapija jeb valsts apmaksāta ārstēšana nebija pieejama visiem cilvēkiem, kam tika konstatēts HIV, bet gan tikai tiem, kas jau bija sasnieguši zināmu saslimšanas līmeni, proti, tiem bija pietiekami zemu nokrities imunitātes šūnu skaits. Pārējie, pārāk veselie, tika aizraidīti mājās, lai turpinātu dzīvot kā līdz šim un saslimtu vēl vairāk. Te ir arī jāatminas, ka HIV infekcija ir ļoti viltīga un ar ļoti "garu asti" – cilvēks ar HIV var dzīvot pat desmit gadus un kopumā justies labi, tas ir tā saucamais infekcijas loga periods, kad vīruss pakāpeniski pieņemas spēkā. Un tad iedomāsimies situāciju – cilvēkam tiek konstatēts HIV. Protams, tā ir šokējoša ziņa, un tieši šajā šoka brīdī viņam (vai viņai!) būtu jāsaņem medicīniskā palīdzība – zāles (un kas ne mazāk svarīgi – psiholoģiskais atbalsts). Bet viņš tās nesaņem, dodas mājās, palēnām pieņem sevi kā cilvēku, kas dzīvo ar HIV, bet joprojām jūtas labi. Iespējams, viņš pat ir atbildīgs pret citiem un seksuālos kontaktos vienmēr izmanto prezervatīvus. Taču motivācijas meklēt terapiju viņam nav nekādas, jo viņš joprojām jūtas labi! Un tas var būt ļoti parasts, sabiedrībā integrēts, izglītots, strādājošs, pat ļoti nodrošināts sabiedrības pārstāvis vai pārstāve!
Tādēļ mēs nedrīkstam tik vienkāršoti lūkoties uz šo nelīdzestības problēmu, un atbildīgajām valsts institūcijām būtu jāpieliek visas iespējamās pūles, lai saprastu – kas ir šie cilvēki, kur viņi ir, kādēļ viņi neārstējas, un kas viņus motivētu sākt terapiju? Katrs no viņiem būtu jāatrod un jāuzrunā, jāinformē par ārstēšanās iespējām. Vai tas ir darīts? Ja ir, gribētos redzēt rezultātus. Ja nav – kādēļ?
Dati ir visa pamatā
Vēl viens ļoti būtisks aspekts infekcijas ierobežošanā ir zināt tās izplatības ceļus. Diemžēl Latvijā pērn 37% jaunatklāto HIV gadījumu nav zināms inficēšanās ceļš. Nav zināms un nav uzzināms, vai arī neviens nav pielicis pūles, lai šo ceļu izzinātu? Bēdīgi slavenais HIV reģistrs, kam teorētiski ir jādarbojas jau kopš 2019. gada un jārāda infekcijas izplatības dati dinamikā, nesniedz nekādus sakarīgus datus. AGIHAS kā starptautisko organizāciju pārstāvis dažkārt dabū sarkt citu valstu priekšā, jo mēs joprojām nespējam piegādāt virkni datu, kas starptautiskajā apritē šķiet pašsaprotami, piemēram, ticama informācija par izplatības ceļiem un ārstēšanu un HIV kaskāde, ko visa pasaule pazīst kā UNAIDS mērķi 95 - 95 -95, kur 95% pacientu zina savu statusu, 95% no tiem saņem terapiju un 95% saņemtā terapija ir efektīva.
Tādēļ es gribētu teikt, ka dati tiešām ir visa pamatā – zinot cēloņus, var cīnīties ar sekām. Zinot pacientus, var viņus uzrunāt un motivēt ārstēties. Te ir plašs darba lauks valsts institūcijām, kā arī ārstniecības iestādēm.
Savukārt visus citus es aicinu būt zinošiem, būt atvērtiem, izzināt faktus un mazināt mītus, runāt atklāti par seksuālo un reproduktīvo veselību ģimenēs un skolā, būt piesardzīgiem seksuālo kontaktu laikā, testēties uz HIV un zināt savu statusu!
*līdzestība – ārsta un pacienta abpusēja sadarbība un sapratne, savstarpēja uzticība, kas nodrošina vislielāko ārstniecisko efektu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!