Ineta Ziemele: Rietumu un Krievijas pasaules vīziju konflikts – universālais pret bizantisko

Rietumu pasaule caur šo perspektīvu ir arī vērtējusi Krieviju, īpaši pēc PSRS sabrukuma. Ir skaidrs, ka Krievijā minētās Rietumu pasaules vērtības un principi nav iedzīvojušies. Tādējādi bija likumsakarīgi, ka 2022. gadā pēc visaptveroša Krievijas militārā uzbrukuma Ukrainai tā tika izslēgta no Eiropas Padomes, kas ir viena no divām galvenajām organizācijām Eiropā, kurā starptautisko konvenciju formā saplūst un konkretizējas Rietumeiropas idejas par cilvēka tiesībām, cilvēka un valsts varas attiecībām un valstu savstarpējām attiecībām. Vai ir kas jauns vai kāds pārsteigums tajā, ka Krievija, arī būdama Eiropas Padomes dalībvalsts, tā arī neiekļāvās Rietumu ideju vēstures naratīvā, to nepieņēma? Patiesībā šis ir svarīgs jautājums arī Latvijai un mūsu sabiedrībai raksturīgo procesu labākai izpratnei.

Manuprāt, ir pamatota tēze, kuru izvirzīja Tartu Universitātes profesors Lauri Melkso (Lauri Mälksoo) savā grāmatā "Krievijas pieeja starptautiskajām tiesībām" (Russian approaches to international law, OUP, 2015), kas iznāca pēc Krimas okupācijas, – ja ir nepieciešams raksturot vienā vārdā Krievijas attieksmi pret starptautisko tiesību normām un principiem, tad tā ir bizantiska. Proti, Krievijas pasaules vīzijas centrā ir absolūta valsts suverenitāte, kuras avots gan nav tauta, bet vienīgi pati valsts, un valsti, protams, personificē viens vai daži cilvēki.

Līdz ar to demokrātiskajam konstitucionālismam, cilvēktiesību konvencijām, solidaritātei nav vietas šādā pasaules uztverē. Tās impēriskā daba savā būtībā nav mainījusies, neskatoties uz režīmu maiņām Krievijas vēstures gaitā. Tieši šajā perspektīvā ir jāsaprot Krievijas attieksme pret tādām Rietumu pasaulei centrālām idejām kā cilvēka brīvība, vienlīdzīgas tiesības un cilvēka pašnoteikšanās. Šajā atšķirībā arī balstās, piemēram, Krievijas absolūti noraidošā attieksme pret Stambulas konvenciju. Tās ratifikācija nav iedomājama Krievijas bizantiskajā pasaules konceptā, jo vērtība ir vienīgi valsts un ne katrs cilvēks.

Krievijai kara rezultāts Ukrainā ir eksistenciāli svarīgs, jo tajā izšķiras jautājums par Krievijas bizantiskajā būtībā balstītās pasaules kārtības izplatību pasaulē. Līdz ar to jautājums par Ukrainas iekļaušanos Eiropas Savienībā un NATO ir vērtību un atšķirīgo pasaules kārtības vīziju cīņas lauks.

Latvija pieder Rietumu pasaules vērtību telpai. Šajā telpā ir veidota ANO sistēma ar domu, ka tā būs pamats multilaterālai pasaules kārtībai, kurā katrai valstij ir viena balss. Tās ietvaros tika pieņemta Vispārējā cilvēktiesību deklarācija, kurai šā gada 10. decembrī atzīmēsim 75 gadu jubileju un kuras 1. pants nosaka: "Visi cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi savā cieņā un tiesībās. Viņiem ir saprāts un sirdsapziņa, un viņiem citam pret citu jāizturas brālības garā." ANO sistēmā veidojas valstu solidaritātes aprises gan klimata izmaiņu, gan humāno krīžu un citu planētai būtisku problēmu kopējā risināšanā. Ir saprotama cilvēku vēlme, lai ANO atrisina visas problēmas un aptur visus karus, bet ANO bez dalībvalstu gribas un atbalsta pati par sevi to izdarīt nevar. Tā visupirms ir valstu kopīgu lēmumu pieņemšanas platforma. Līdzīgi kā Latvijas Republikas Saeima bez deputātu vairākuma nevar pieņemt valsts attīstībai svarīgus lēmumus.

Esot daļai no Rietumu pasaules ideju un vērtību telpas, Latvijas valsts atzīst un sargā cilvēka brīvību un cieņu kā vērtības. Latvijas valsts tika izcīnīta un dibināta, lai latviešu nācijai nodrošinātu ilgtspējīgas pastāvēšanas ietvaru un lai katrs tās iedzīvotājs varētu īstenot savas spējas un idejas un pilnveidoties savā brīvā valstī. Savukārt, ņemot vērā mūsu valsts lielumu un ģeopolitisko realitāti, Latvijai ir nepieciešama tāda pasaules kārtība, kurā ir aizliegts karš valstu starpā un domstarpības tiek risinātas debašu un dialoga formā, ko pēc Otrā pasaules kara ir mēģināts nodrošināt, veidojot starptautiskās organizācijas, tostarp ANO. Latvija, tāpat kā ikviena valsts, ir atbildīga par starptautisko organizāciju efektivitāti un tām vērtībām, par kurām mēs gribam, lai organizācijas iestājas. 1939. gads un tam sekojošā Latvijas okupācija Latvijas vēsturiskajā atmiņā, manuprāt, labi parāda to, ka neitralitāte un norobežošanās nav risinājums valsts un tautas drošībai. Dalība pasaules procesos un atbildības uzņemšanās par tiem prasa arī skaidru vērtību pozīciju.

Tieši minētās vēsturiskās un ģeopolitiskās specifikas dēļ arī Latvijā īpašā vērtē ir valsts, proti, tās neatkarībai ir eksistenciāla vērtība. Taču saistībā ar valsti kā vērtību nav nemaz tik grūti nonākt tās absolutizēšanas pozīcijās, kas gan varētu arī nebūt pielīdzināma Krievijas bizantiskajam pasaules skatījumam, bet var sākt apdraudēt indivīda brīvību un cieņu. Ja citviet Eiropā valsts esību pieņem kā pašsaprotamu un tādēļ koncentrējas uz indivīda tiesībām, Latvijā mēs akūti apzināmies, ka sava valsts var arī nebūt pašsaprotamība un tādēļ ar indivīda brīvību nāk arī nopietna atbildības par savu valsti latiņa. Esot uz divu pasauļu robežas, ir viegli pieķerties domām un viedokļiem, kas pārstāv norobežošanos no šo divu pasauļu konfrontācijas procesiem.

Latviešu nācijas konsolidācijas vēsture rāda, ka latvieši un lībieši ir brīvu cilvēku tautas. Cilvēka individualitāte, personība Latvijā vienmēr ir bijusi vērtība. Manuprāt, tieši tajā ir Latvijas valsts spēks un tādēļ valsts institūcijām ir jāstrādā galvenajam mērķim, proti, nodrošināt katram iedzīvotājam iespēju pašnoteikties. Vienlaicīgi ir būtiski apzināties, ka bizantiskais pasaules skatījums vienmēr ir bijis īpaši tuvu Latvijai un īpaši spiests un iespiedies Latvijas valsts iekšienē. Šādā kontekstā iestāšanās par katra cilvēka vērtību kļūst par fundamentālu izvēli, jo tikai šāda kultūra mūs nošķir no tās, kas ir kaimiņos, kur cilvēks un tauta kā suverēns nav vērtības. Nav ne mazāko šaubu, ka veidot Latvijas valsts identitāti tā, ka tajā vienlaicīgi ciena individuālo un Satversmē ietvertās kopējās vērtības, starp kurām centrālā ir latviešu valoda kā valsts valoda, esot uz divu pretēju pasauļu robežas, ir ārkārtīgi smags darbs. Taču, balstoties savā pieredzē, kas saistīta ar vairāku Latvijai būtisku tiesu nolēmumu pieņemšanu gan Latvijā, gan Eiropā, varu teikt, ka Latvijai ir dota iespēja un pastāv arī nepieciešamība praksē veidot atbilstošu līdzsvaru starp individuālo un kopējo tādējādi, ka patiesībā Latvijas pieredze ir arī visai Rietumu kultūrtelpai nepieciešams pienesums. Varbūt šādi paskatoties uz procesiem mūsu sabiedrībā, ir iespējams gūt lielāku skaidrību par virzību dažādos šobrīd aktuālos jautājumos.