Starptautiskās tiesības kopš Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) dibināšanas 1945. gadā visupirms atspoguļo Rietumu civilizācijas pasaules vīziju, kura savā būtībā ir universāla. Rietumi ir pārliecināti, ka tādas tās identitātei centrālās vērtības kā cilvēka brīvība, cieņa, vienlīdzība, arī valstu līdztiesība ir/būs kopējas visām tautām visos kontinentos, proti, tās ir universālas.
Rietumu pasaule caur šo perspektīvu ir arī vērtējusi Krieviju, īpaši pēc PSRS sabrukuma. Ir skaidrs, ka Krievijā minētās Rietumu pasaules vērtības un principi nav iedzīvojušies. Tādējādi bija likumsakarīgi, ka 2022. gadā pēc visaptveroša Krievijas militārā uzbrukuma Ukrainai tā tika izslēgta no Eiropas Padomes, kas ir viena no divām galvenajām organizācijām Eiropā, kurā starptautisko konvenciju formā saplūst un konkretizējas Rietumeiropas idejas par cilvēka tiesībām, cilvēka un valsts varas attiecībām un valstu savstarpējām attiecībām. Vai ir kas jauns vai kāds pārsteigums tajā, ka Krievija, arī būdama Eiropas Padomes dalībvalsts, tā arī neiekļāvās Rietumu ideju vēstures naratīvā, to nepieņēma? Patiesībā šis ir svarīgs jautājums arī Latvijai un mūsu sabiedrībai raksturīgo procesu labākai izpratnei.
Manuprāt, ir pamatota tēze, kuru izvirzīja Tartu Universitātes profesors Lauri Melkso (Lauri Mälksoo) savā grāmatā "Krievijas pieeja starptautiskajām tiesībām" (Russian approaches to international law, OUP, 2015), kas iznāca pēc Krimas okupācijas, – ja ir nepieciešams raksturot vienā vārdā Krievijas attieksmi pret starptautisko tiesību normām un principiem, tad tā ir bizantiska. Proti, Krievijas pasaules vīzijas centrā ir absolūta valsts suverenitāte, kuras avots gan nav tauta, bet vienīgi pati valsts, un valsti, protams, personificē viens vai daži cilvēki.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!