Nesen viesojos Latvijas Radio raidījumā "Ģimenes studijā", kur kopā ar "Delfi" žurnālisti Olgu Dragiļevu un centra "Dardedze" psiholoģi Madaru Grandāni analizējām sistemātisko jauniešu izmantošanu nometnē "K.I.D.", ko patlaban atklāj Latvijas Radio un "Delfi" pētījums "Līdera apskāviens". Šī saruna mani "neatlaida" vēl ilgi pēc tam, tāpēc vēlos padziļināti iztirzāt dažus mūsu sarunas aspektus – sākot no atbildības par notikušo un nepilnībām likumdošanā, beidzot ar prevenciju un atbalstu.
Visos "Līdera apskāviens" stāstos ir atspoguļots grūmings (ENG: grooming) – varmākas veikta apzināta rīcība, veidojot emocionālu saikni ar upuri interneta vai fiziskā vidē, lai bērnu vai jaunieti izolētu no ierastās vides un cilvēkiem, padarītu atkarīgu no varmākas, viegli ievainojamu un vadāmu. Iegūtā uzticība tiek izmantota ļaunprātīgu mērķu sasniegšanai.
Pirmkārt, visi šie stāsti ir kārtējais apliecinājums tam, cik Latvijas sabiedrībā ir augsta tolerance pret vardarbību. Otrkārt, manuprāt, vēl viens neizdarītais mājasdarbs no mūsu, pieaugušo, un valsts izglītības jomas puses ir seksuāli reproduktīvās izglītības trūkums. Ņemot vērā to, cik augsta ir vardarbības ģimenē statistika Latvijā, mēs arī nevaram sagaidīt, ka ģimene būs tā vieta, kur pusaudzis redzēs veselīgu attiecību piemēru un kurā būs droša vide sarunai par intīmiem jautājumiem, kas nākotnē varētu pasargāt no seksuālas vardarbības.
Tieši tāpēc skolai būtu jābūt vienai no vietām, kur jaunietis varētu mācīties par veselīgām attiecībām, iegūt objektīvu, zinātnē balstītu informāciju par seksualitāti, fizisko un mentālo veselību, zināt – kā atpazīt vardarbību, kā pasargāt sevi, kā teikt savu un respektēt otra "NĒ" un kur ziņot, ja vardarbība ir redzēta vai piedzīvota. Arī vairākkārt šajos stāstos no meitenēm izskanēja, ka "es jau nezinu, kā ir labi, kā ir pareizi, jo man nav pieredzes". Jaunam cilvēkam nebūt jāiet cauri traumatiskai pieredzei, lai uzzinātu, kā "būtu pareizi".
Mana un arī Centrs MARTA nostāja – atbildība šajās situācijās ir jāuzņemas tikai un vienīgi pieaugušajiem. Gan tiem, kuri veica šo vardarbību, gan visiem tiem, kuri redzēja, dzirdēja un zināja, bet neko neteica. Raugoties no pusaudžu psiholoģiskās attīstības perspektīvas, pieres daiva, kas nodrošina mūsu spējas analizēt cēloņu un seku sakarības, attīstās līdz pat 25 gadu vecumam. Līdz ar to mēs no pusaudža arī fizioloģiski nemaz nevaram prasīt, ka viņš būs spējīgs analizēt, domāt trīs soļus uz priekšu, kur un vēl stāvēt pretī autoritātei un pretoties varas pozīcijām (kas arī ir prasme, kas jāapgūst).
Protams, izskan arī komentāri "bet viņa jau pati..." Un pat ja ir bijušas kādas simpātiju izpausmes no meitenes pašas, pieaugušais šo nekādā gadījumā nedrīkst izmantot kā ieganstu, lai pavedinātu, manipulētu, mānītu un kopumā – veidotu attiecības, kas nav līdzvērtīgas. Tas ir ne tikai neētiski, bet arī ārkārtīgi neprofesionāli, ja esi nometnes vadītājs, jauniešu līderis, pedagogs vai jebkurš cits varas un ietekmes pozīcijā esošs "speciālists". Varas pozīcija šajā gadījumā ir ne tikai liela vecuma atšķirība (un līdz ar to arī dzīves pieredze), bet arī hierarhiskā struktūra (nometnes līderis – skolēns). Ir baisi, netaisnīgi un nožēlojami, ka mēs zinām šos stāstus, mēs atpazīstam, kurš šajā stāstā ir vardarbības veicējs, un kurš vardarbības upuris, taču vardarbības veicējs, kuram mēs pat zinām pat vārdu un uzvārdu, joprojām atrodas uz brīvām kājām!
Kas būtu jāmaina, lai samazinātu risku šādām situācijām atkārtoties?
Pirmkārt, jācaurskata ne tikai nometņu vadītāju, bet arī jaunatnes darbinieku un pedagogu apmācību saturs un tajā jāiekļauj sadaļa par vardarbības atpazīšanu un skaidrs algoritms – kas ir jādara, kur jāziņo, kāda veida atbalsts jāsniedz upurim un kādas ir konsekvences vardarbības veicējam. Tāpat ir jābūt nepārprotamām uzvedības normu atrunām ikvienam pieaugušajam, kurš darbojas jaunatnes jomā (t.sk. nometnē) – vienalga vai tas ir nometnes direktors, vai kurinātājs. Jo, acīmredzot, šis nav "pats par sevi saprotams, ka tā darīt nedrīkst".
Es pati esmu izgājusi ne tikai nometņu vadītāju apmācības, bet dažāda veida jaunatnes darbinieku kompetenču celšanas kursus. Nevienā no šīm mācībām nav bijis ne vārda par šāda veida (domāts – "grūmings") uzvedību, kas nebūtu pieļaujama darbā ar bērniem un jauniešiem. Jā, nometņu vadītāju apmācībās ir sadaļa par bērnu tiesību aizsardzības nodrošināšanu nometnēs, tomēr acīmredzami, šīs sadaļas saturs arī ir jāpārskata, uzsvaru liekot uz nulles toleranci pret vardarbību. Par vardarbību ir jārunā – ka tā var notikt ne tikai starp nometņu dalībniekiem, bet ka attiecības var būt neveselīgas ļoti dažādos līmeņos. Kur vērsties, kā ziņot – tā ir vēl viena lieta, ko būtu ļoti svarīgi sakārtot. Pētījumā aprakstītie gadījumi ļoti spilgti šo vajadzību izgaismo.
Otrkārt, likumdošanā ir nepieciešams atrunāt, ko nozīmē piekrišana, turklāt ne tikai nepilngadīgo, bet arī pilngadīgo personu vidū. Skaidrība par šo aspektu ļautu veiksmīgāk identificēt seksuālas aizskaršanas un seksuālas vardarbības gadījumus. Kas attiecas uz sodāmību – Centrs MARTA redzeslokā nonāk jau pilngadīgas personas, kuras ir bijušas seksuālas ekspluatācijas upuri nepilngadīgā vecumā, kuras tikušas ievilinātas šajā "sistēmā" no tuvu un pazīstamu cilvēku puses. Protams, katrs stāsts un gadījums individuāls, bet visiem ir kopēja tendence – gadījumu skaits, kad vardarbības veicējs tiešām tiek saukts pie atbildības, ir nepiedodami mazāk attiecībā pret vardarbības gadījumu reālo skaitu.
Tāpat likumdošanā iztrūkst un būtu jāiekļauj pants par seksuālu aizskaršanu. Ir pants par seksuālu vardarbību, kas ir izvarošana, bet no seksuālās aizskaršanas publiskā vietā neviens pants upuri nepasargā un vardarbības veicēju nesauc pie atbildības. Tas ir ļoti būtiski, jo visos minētajos gadījumos klātesoša ir seksuāla aizskaršana (nevēlami seksualizēti pieskārieni, komentāri, īsziņas u.tml.). Gadījumos ir minēta arī seksuāla vardarbība, kurā ir pielietots fizisks spēks. Te ir piemērojams LR krimināllikuma 159.pants, kas nosaka, ka "Par dzimumaktu, izmantojot cietušā bezpalīdzības stāvokli vai par dzimumaktu pret cietušā gribu, lietojot vardarbību, draudus vai izmantojot uzticību, autoritāti vai citādu ietekmi uz cietušo (izvarošana) soda ar brīvības atņemšanu uz laiku no četriem līdz desmit gadiem un ar probācijas uzraudzību uz laiku līdz pieciem gadiem".
"Gribi būt miljonārs?" cienīgs jautājums – ņemot vērā krimināllikumā rakstīto un nepārprotamo autoritātes esamību šajās situācijās – kāpēc kriminālprocesi vēl nav uzsākti un, piemēram, Pāvels Vereteņņikovs joprojām neatrodas apcietinājumā? Balstoties uz izdzīvojušo stāstiem, minētajās situācijās būtu piemērojams arī krimināllikuma pants par pornogrāfiska satura materiālu veidošanu un izplatīšanu. Bet arī tas nav ticis piemērots.
Treškārt, es gribētu akcentēt arī aculiecinieka efektu un tā nospiedumu uz upura sajūtu. Respektīvi, ja ar mani kaut kas notiek, pret mani vērsta aizskaršana vai vardarbība – vienalga, vai tas ir nometnē, vai sabiedriskajā transportā, vai darba vietā –, un neviens no apkārtējiem neko nesaka, labākajā gadījumā vien kāds nosodoši paskatās. Šajā brīdī, man kā upurim var sākt šķist, ka man vienīgajai notiekošais nav pieņemams, jo apkārt neviens nereaģē. Tātad – problēma ir manī. Aculiecinieku neiesaistīšanās ne tikai diskreditē situācijas nopietnību, palīdzot tai eskalēties un atkārtoties citās vidēs un vietās, bet arī atņem upurim spēku ziņot, turklāt – dodot spēku varmākam savas rīcības turpināt, jo "tas jau nav nekas īpašs".
It īpaši pusaudžu vecumposmā, kad sociālās prasmes vēl ir attīstības procesā, es kā pusaudzis mācos par pasauli un cilvēku attiecībām no tā, kas notiek man apkārt. Ja neviens par mani neiestājas, tā ir milzīga slodze man kā upurim. Līdztekus visam fiziskajam un emocionālajam pārdzīvojumam, kas ir traumatisks, MAN ir jāuzņemas atbildība par ziņošanu, MAN, iespējams, ir jāpārliecina vecāki man ticēt, MAN ir jāmeklē palīdzība un MAN jāsaņem drosme šo stāstu stāstīt tālāk, mēģinot pasargāt citas meitenes. Un tas ir ārkārtīgi negodīgi. Līdz ar to, jaunieša ģimenei – kā aculieciniekam – ir jābūt vienam no galvenajiem atbalsta punktiem.
Mums, vecākiem, ir jāuzklausa un jātic savu bērnu un jauniešu stāstītajam bez tūlītēja nosodījuma, apšaubīšanas vai vainošanas notikušajā. Ja mums, vecākiem, trūkst kompetences runāt ar savu bērnu vai pusaudzi par seksuāli reproduktīvas veselības jautājumiem un seksualitāti kā tādu, mēs tomēr vienmēr varam runāt par drošību, cieņu un robežām, kaut nedaudz radot sajūtu, ka "lai vai kādas ziepes dzīvē nenotiktu, es esmu šeit un gatava/s tevi uzklausīt, pēc tam kopīgi meklējot risinājumu" un "tu esi pelnījusi/is būt cieņpilnās attiecībās!"
Ceturtkārt – nepieciešams sakārtot kvalitatīva psiholoģiskā, sociālā un juridiskā atbalsta pieejamību grūminga upuriem – jauniešiem. Šķiet, ka šī ir "jauna problēma", bet kā izdzīvojušo stāsti atspoguļo – vienmēr visos laikos seksuāla vardarbība ir pastāvējusi un turpinās pastāvēt, ja mēs nerīkosimies ātri un koordinēti.
Mēs aizvien spriežam par to, ko vajadzētu vai nevajadzētu darīt vardarbības upurim, bet, manuprāt, mums vajadzētu sākt aizvien vairāk runāt par to – kādas konsekvences piemērojamas vardarbības veicējam, saucot uzvedības īstajos vārdos un pārstājot tolerēt seksistisku, manipulatīvu, neētisku un vardarbīgu uzvedību visos līmeņos un visās struktūrās. Sākot ar bērnu nometņu vadību un beidzot ar ministriju ierēdņiem.