Ar vārdiem mēs esam Rietumeiropā, ģeogrāfiski un kultūrtelpā gribētu būt Ziemeļeiropā, bet ar darbiem aizvien esam Austrumeiropā. Lai kā to negribētos atzīt. Viens no uzskatāmiem piemēriem ir iecietība pret vardarbību – gan individuālā līmenī, gan valsts un pārvalstu mērogā. Vispirms par individuālo. Pēc tam par Krieviju. Pacietieties!
Nupat atkal kārtējā ģimenes drāma nonākusi atklātībā. Un arī tikai tāpēc, ka viena no iesaistītajām pusēm pati par savu pieredzi pastāstīja publiski. Runa, protams, ir par grupas "Dzelzs vilks" bundzinieka Mārča Judža un Rūtas Judzes šķiršanos.
Rūtas versiju par notikušo var lasīt šeit, bet Mārča versiju te. Lai vai kā izvērstos notikumi konkrēti šajā gadījumā un lai kuram beigās būtu taisnība, šādu stāstu ir daudz, daudz vairāk, nekā par tiem dzird publiski. Ne visi ir Latvijā zināmi mūziķi, aktieri vai politiķi, lai šie gadījumi interesētu vairāk par pārdesmit cilvēkiem, un ne visas sievas vai vīri par piedzīvoto vardarbību – fizisku vai emocionālu – saņemas pastāstīt.
Ir 2023. gads, un kaut kā tas aizvien notiek un turpinās notikt arī pēc Stambulas konvencijas ratificēšanas. Nē, ar to es nevēlos paziņot, ka esmu gatavs ieripot vagā blakus Aināra tupajiem un citu sugu kartupeļiem un brālīgi bubināt: "Hehehehe, nu un ko tagad, kad tas papīrelis ir ratificēts? Visi acumirklī beidza sist sievas, ja? Hehehehehe!"
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
