Aidis Tomsons: Remdenais kristietis

Vispirms par to, kā es saprotu parakstīšanās būtību. Protams, es zinu, ka runa nav tikai par homoseksuāliem pāriem. Bet pat ja būtu! Man neprasa, vai es esmu par vai pret homoseksuālām attiecībām. Man arī neprasa, vai man tās patīk vai nē, atbalstu vai nē. Notiek parakstīšanās par to, vai es vēlos, lai jau esošie pāri savu kopdzīvi reģistrē vai arī lai viņi turpina izlikties, ka viņu nav. Un pat šobrīd neprasa, vai es gribu, lai viņi savas attiecības reģistrē. Šobrīd mani aicina parakstīties, lai mēs turpinām izlikties, ka homoseksuālu pāru nav. (Tiem, kas saka, ka reģistrācija veicinās homoseksualitātes izplatību un iedrošinās jauniešus kļūt par gejiem un lesbietēm – tas tā nenotiek.)

Starp citu, no kristīgā skatupunkta šis ir zināmā mērā paradokss. Baznīca vienmēr ir aicinājusi cilvēkus reģistrēt savu savienību nevis dzīvot civilās attiecībās. Viens no argumentiem ir piesaukts godīgums pret valsti. Šajā gadījumā sanāk pretēji.

Bet reiz esmu pateicis A, droši vien ir vērts pateikt arī B. Mana remdenā attieksme pret karstajiem strīdiem dažos pazīstamos cilvēkos ir raisījusi spekulācijas. Kādi domā, ka esmu bailīgs paust savu nostāju. Reizēm es dzirdu, kā mani aizbildina – tev jāstrādā tādā vidē, jāmēģina izlaipot, es tevi saprotu. Protams, zemtekstā var saklausīt vilšanos, sak, tu jau tāds gļēvs, bez mugurkaula. Parasti man nav šķitis vērts skaidroties, jo, reiz cilvēkam ir savs viedoklis, viņš tāpat pēc sarunas to nemainīs. Bet pirms dažām dienām satikos ar divām kundzēm gados, kas no sirds gribēja saprast, kā es spēju savu ticību savietot ar baznīcas nostāju? Es gan apzinos, ka mans viedoklis daudziem nepatīk, jo remdenie nav tīkami. Bet varbūt tā nav remdenība? Tāpēc atļāvos