Dainis Lemešonoks: Kaja Trampa, Donalds Kariņš un 'demokrātiskā līderība'

Krišjānis Kariņš pērn un Kaja Kallasa šī gada martā guva pelnītu uzvaru. Un šo panākumu augļus paši pamanījās izniekot, viņiem negaidītā krīzes brīdī ļaujoties iracionālai augstprātībai. Tā ātri vien iznīcināja šo uzvaru radīto sabiedrības uzticības avansu, noārdīja pašu lepnības sisto politiķu un viņu partiju reputāciju. Ak jā, pie viena – pabojāja valsts varas autoritāti pilsoņu acīs.

Pārliecinošām – kā Kariņam un "Jaunajai Vienotībai" – vai izcilām – kā Kallasai un Reformu partijai – vēlēšanu uzvarām ir ļoti svarīgs papildu efekts. Tās samierina ar uzvarētājiem lielu daļu no vēlētājiem, kuri par viņiem nebalsoja. Reizēm – pat vienu otru politisko pretinieku. Šo sava triumfa efektu gan Kariņš, gan Kallasa izārdīja pašu rokām (mutēm).

Igaunijas premjerei tagad, uzspiežot tautai smagus nodokļus, vairāk kā ļoti noderētu iespēja atsaukties uz pilsoņu trešdaļas dotu uzticības mandātu. Taču tas, kā liecina sabiedriskās domas aptaujas, sabirza pīšļos, viņai pastāvot uz tiesībām "neredzēt" vīra biznesu Krievijā un savu divkosību.

Kādā lielmanības zupā savas uzvaras laurus izvārīja Kariņš? Pat atcerēties negribas: Valsts prezidentam – ar ekspremjera pūlēm iedabūtam Rīgas pilī