Es nevēlējos, lai tā noslēdzas mans 2023. gads, kurā plašas diskusijas sabiedrībā izraisīja Stambulas konvencijas ratifikācija Latvijā. Šī konvencija saistīta ar sieviešu tiesībām un tiesībām ģimenē tikt pasargātam no vardarbības. Kādā decembra nogales vakarā es savām acīm ieraudzīju, ko tas nozīmē dzīvē.
Pieturā mazliet sala. Daži desmiti cilvēku Rīgas autoostas platformās 2023. gada 17. decembra pievakares tumsā dīdījās, mēģinot sasildīties. Šķiet, mūsu visu uzmanību vienlaikus pievērsa jaunas sievietes balss: "Lūdzu, atdod telefonu! Lūdzu!"
Es pagriezos.
Gar kanālmalu, kur pienāk starppilsētu autobusi, teciņiem skrēja miniatūra trīsdesmit gadus veca sieviete rudens mētelī. Viņa izskatījās pārbijusies un izmisusi. Pa priekšu viņai – būdīgs jauns vīrietis, kura rokās bija telefons. Zaglis, es nodomāju, un metos abiem pakaļ. Varbūt palīdzēšu zagli apstādināt!
Tajā brīdī vīrietis pagriezās pret apmulsušo pūli un bravūrīgi iesaucās: "Neņemiet vērā, tā ir mana sieva!"
Tad es sāku skriet. Mēs skrējām trijatā: vīrietis pa priekšu, sieviete viņam dažus soļus aiz muguras un tālāk – es. Saucu dusmīgā balsī – tūlīt pat atdodiet viņai telefonu! Sieviete centās apspiest pārbīļa radītās emocijas. Pēc mana otrā sauciena, kuram pievienoju – "Es zvanu policijai!" – un to tiešām darīju, vīrietis apstājās. Atkārtoju prasību – pūlis skatījās uz scēnu. Caur prātu izskrēja doma: labi, ka sieviete neatrodas vīrietim tieši blakus. Bija sajūta, ka viņš varētu atvēzēties un sist.
Pēc mirkļa kas līdzīgs tiešām notika. Viņš sita – vairākas reizes pret autoostas miskasti trieca sievietes telefonu. Bija dusmīgs, ka iejaucies kāds no malas un viņu apstādinājis. Es jau runāju ar policiju, lūdzu atbraukt. Uztraukumā laikam sacīju, ka vīrs vardarbīgi uzbrūk sievai un salauzis viņas telefonu. Pēc brīža viņš raudošajai sievietei to atdeva, pārlauztu uz pusēm. Vīrietis bēga, viņš dzirdēja, ka policija tiešām brauc. Es apkampu sievieti – viņa trīcēja nāves bailēs. Kaut ko tādu biju lasījusi kolēģes Ingas Spriņģes pētnieciskās žurnālistikas portālā "rebaltica.lv" – 2020. gadā žurnālistei bija rakstu sērija par emocionālo un fizisko vardarbību ģimenē. Viens no virsrakstiem vēstīja – "Kas notika ar sievieti, kurai nogrieza ausi".
Es paskatījos uz smalciņo sievieti sev blakus, viņa turēja plaukstā sadragāto telefonu un joprojām trīcēja. "Kā lai es tagad piezvanu?" viņa raudāja.
Teicu, ka pavadīšu atpakaļ uz pieturu. Kopā ar abiem pirmsskolas un jaunākā skolas vecuma dēliem viņa bija gribējusi kāpt Talsu autobusā, braukt atpakaļ uz mājām.
Mazie puikas pieturā raudāja, turēdami rokās čipsu paciņas un ūdeni, – viņus pieskatīt zēnu māte bija palūgusi kādu svešu sievieti, kamēr pati centās no zēnu tēva atgūt telefonu, vienīgo saziņas līdzekli, kas viņu vienoja ar atbalstu, piemēram, policiju vai radiniekiem.
Šajā vardarbības epizodē, kurai nejauši kļuvu par liecinieci, visvairāk šokēja nevis tiešais iespaids, kādu varmāka izraisīja, – par laimi, cilvēku pūlis un policijas izsaukšana viņu atturēja no, iespējams, miesas bojājumu nodarīšanas otram cilvēkam –, bet gan psiholoģiskais efekts. Varēja redzēt, ka tas ir ilgstošs, sievietei no varmākas ir ārkārtīgi bail. Viņa centās saņemties, lai nomierinātu dēlus un iekāptu autobusā. Es kāpu līdzi un teicu šoferim, ka biļetes tūlīt sameklēsim, sievietei nodarīts pāri. Daļu notikušā šoferis, laipns pusmūža vīrs, iespējams, bija redzējis, viņš izskatījās satriekts un teica, ka aizvedīs tāpat. Sieviete izvilka no mēteļa kabatas biļetes un palūdza man, vai var piezvanīt brālim. Autobuss gaidīja. Es brīdi svārstījos. Tad nolēmu atdot savu telefonu, biedēja vienīgi tas, ka tajā bija palikušas pēdējās neuzrakstītās intervijas. Šoferis no Latvijas karodziņa autobusā izņēma saspraudi, es izķeksēju savu karti no telefona un sniedzu telefonu sievietei. "Paldies!" viņa teica. "Noteikti jums to atdošu, kad nopirkšu jaunu!"
Tā es uzzināju, kā sievieti sauc, – Anna Eivazova. Atvadoties viņu apskāvu un teicu – vai zināt, ka ir tādi krīzes centri no vardarbības cietušām sievietēm – "Marta" un citi? "Es jau tur biju," viņa, mazliet nomierinājusies, atbildēja. Lūdzu, šķirieties no viņa – tas nebeigsies, es piebildu cerībā, ka viņai ar dēliem var izdoties tikt prom no varmākas. "Es jau izšķīros," sieviete paskaidroja. Vīrietis vairākus gadus vairs nav viņas vīrs, taču turpina sistemātiski "uzraudzīt" un vajāt. Piemēram, kādam viņas labam draugam izšķaidījis seju. Vienkārši tāpēc, ka Anna ar viņu dzēra kafiju. Bezgalīgās īsziņu virtenēs viņš sievietei skaidrojis, ka tā dzīvē sanācis – viņš vienmēr uzzina visu, ko grib. Viņas galvenā problēma, pēc varmākas domām, ir tā, ka sieviete neklausa – nedara, ko viņš liek.
Foto: Anna Eivazova
Anna jau gadiem visiem spēkiem cīnās par iespēju normāli turpināt dzīvi pēc šķiršanās. Sākumā viss bijis jauki: iemīlējusies uzmanīgajā un visās viņas lietās ļoti ieinteresētajā vīrietī. Pamazām radusies apziņa, ka interese un uzmanība ir pārlieka. Vīrietis kontrolēja katru viņas soli. Aizrādīja, kad Anna neklausīja vai darīja pēc sava prāta. Viņa ilgi sirdī uzturējusi cerību, ka dzīvesbiedrs mainīsies. Pārstās lietot dažādas apreibinošās vielas, sāks strādāt, lai viņai vienai nav finansiāli jāvelk ģimene. Tā nenotika. Psiholoģiskais un fiziskais terors pieņēmās spēkā. Viņa rakstīja policijai iesniegumu par tuvošanās aizliegumu, jo vairs nezināja, kā tikt galā. Smagākais jautājums? Tas, ka netuvošanos īsti nevarēja panākt. Vīrietis to vienkārši pārkāpa. Policija pēc Annas izsaukuma vienmēr brauca, tomēr tai trūka efektīvu instrumentu, lai pārkāpumi neatkārtotos, – aizrādījumi nestrādāja. Vīrietis vienkārši pateica Annai, ka viņam nav nekas pretī pasēdēt cietumā. Citiem vārdiem, ko gribēšu, to ar tevi darīšu!
Daži no draudiem: pārlauzīšu tev kaulus! Ja vēl neesi sākusi baidīties no manis, ir laiks sākt! Man pašam reizēm bail no sevis, ko es ar tevi varētu izdarīt!
Par savu lielāko "kļūdu" sieviete uzskata paklausīšanu bijušā dzīvesbiedra radiniecei, kura sievietei lūgusi dot pajumti varmākam, jo viņam grūts dzīves posms. Anna nodomājusi – tomēr bērnu tēvs, kā tas būs, ka bez jumta virs galvas staigās pa rajonu, dēli skatīsies – un atvēlēja istabu savā nelielajā īres dzīvoklī.
Tur notika smagas vardarbības epizodes. Annai bija drosme un spēks par tām ziņot policijai. Vīrietis naktīs nāca pie divstāvu gultas, kur sieviete ar bērniem gulēja, un aicināja viņu sniegt seksuālus pakalpojumus. Viņš kratīja sievietes un bērnu gultu. Kad bērni izbīlī pamodās, sacīja, ka mamma vainīga – viņa zina, kas viņai jādara, lai gultas kratīšana tiktu pārtraukta. Pēc katra vardarbīgā akta sieviete raudāja. Vaicāja bijušajam vīram, vai tiešām viņam patīk redzēt, ka viņa to ļoti negrib. Vīrietis pielietoja daudzveidīgas vardarbības metodes, cita starpā neļāva Annai naktīs gulēt, labi zinot, ka viņai no rīta bērni jāpalaiž mācīties un pašai jāiet uz darbu – sieviete ir farmaceite. Naktīs vīrietis nāca istabā un ieslēdza gaismu, teica, tagad jāparunājas.
Jā, nu jau viņa labi saprata savu empātijas izraisīto kļūdu, bet izlikt aiz durvīm varmāku bija bail. Reiz viņš izlauza tualetes durvis – tualete bija vienīgā vieta, kur Anna savā dzīvoklī jutās droši. Kad sieviete par incidentu stāstīja bijušā vīra radiniecei, tā precizējusi – durvis jau neizlauza, tikai krampīti atlauza.
Viena no sāpīgām atziņām Annas pieredzē: cilvēki nesaprot, arī jaukie un draudzīgie, kad centies runāt par vardarbību. No vienas puses, tev it kā jātaisnojas, ka "vēl jau neesi piekauta". No otras – "Viegla problēma – vienkārši izšķiries!"
Anna ir no tiem vardarbības upuriem, kas izdarījuši visu, lai sevi pasargātu. Taču, ja esi cietusi no varmākas, ir ļoti grūti saņemties – dzīvē valda sāpes, nāves bailes, kauns un bieži arī izsīkums.
Pagājušajā vasarā Anna ar bērniem bēga no dzimtās Rīgas uz krīzes centru Kurzemē. Sievietei bija bail par savu veselību un dzīvību. Pēc krīzes centra viņa atrada mini dzīvoklīti mazpilsētā – bērniem bija jāmaina skola un pašai darbavieta, bet viņa cerēja uzsākt jaunu dzīvi. Bez varmākas klātbūtnes.
Tomēr 2023. gada 17. decembrī viņš caur paziņām bija noskaidrojis, ka Anna ar bērniem brauc uz Rīgu. Atpakaļceļā stāvēja pieturā un gaidīja. Tas notika vienā mirklī: viņš izrāva telefonu Annai no rokām, lai izpētītu viņas kontaktus, dzīves aktualitātes. Telefonā bija arī aviobiļetes – vīrietis solīja ierasties lidostā un neļaut Annai ar bērniem doties gada nogales atpūtas braucienā.
Šajā brīdī Annu satiku – svešu sievieti jaunos gados, kura raudot mēģināja ar bijušo vīru sarunāt, lai atdod viņas telefonu.
Pēc notikušā es liecināju policijā. Vīrietis nu ir aizturēts, bet gaida tiesas spriedumu. Es uzturu regulāru kontaktu ar Annu, un ilgi man nepietika drosmes viņai ieminēties par varmāku un slepkavu Leonu Rusiņu, kurš pagājušajā gadā līdz nāvei sadūra savu bijušo dzīvesbiedri. Arī viņš gadiem bija sievieti "tikai" izsekojis un draudējis. Beigās tomēr Annai sacīju, ka apbrīnoju viņas mieru, vēso prātu, empātiju un drosmi risināt situāciju atkal un atkal no jauna – gluži kā Rusiņa dzīvesbiedrei. Jā, sieviete apņēmīgi atbildēja, no citām vardarbībā cietušām sievietēm dzirdējusi pieredzes stāstus, ka pēc īslaicīgās aizturēšanas varmākas metoties savam upurim virsū ar dubultu spēku. "Man jābūt tam gatavai," Anna teica.
Uz brīdi man radās sajūta, ka atrodamies Afganistānā, kur talibu kaujinieki ar sievietēm var darīt, ko vien vēlas, – nav likuma varas, kas sievietes sargā.
Atcerieties viņas vārdu – Anna Eivazova. Man ir bail, ka nākamajā reizē, ja tiesiskums mūsu valstī sievieti nesargās, pret autoostas miskasti sašķīdīs nevis telefons, bet viņas galva.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!