Šajā rakstā vēlos uzsākt konceptuālu sarunu par to, kādam valsts izaugsmes modelim jābūt Latvijas iedzīvotāju labklājības pamatā. Es mērķtiecīgi izmantoju terminu "izaugsmes modelis", ar to domājot konkrētu zinātnisku pieeju, kas pasaulē gūst aizvien plašāku uzmanību.1 Šī pieeja palīdz konkretizēt gan risināmos jautājumus, gan saspīlējuma punktus jeb dilemmas, kas politikas veidotājiem jāņem vērā, izšķiroties par labu tam vai citam izaugsmes modelim.
Vēl svarīgāk – šī pieeja palīdz saprast, ka valsts izaugsmi nosaka politiskas izvēles, nevis abstrakti, atsvešināti spēki. Patlaban politiķi var samērā viegli atrunāties jautājumos par tautsaimniecības un labklājības jomu attīstību, jo sabiedrībā tos nereti uztver kā makroekonomiska rakstura izaicinājumus, kas īsti nepakļaujas mūsu kontrolei. Tomēr tā nav. Iezīmējot attīstības virzienu, Latvijai ir jāveic noteiktas politiskas izvēles, konkrētākas par "ieguldīsim zinātnē" un "atbalstīsim eksportu".
Eksports
Vai tomēr šī saruna ir lieka? Jo publiskajās runās par valsts attīstību nereti vērojama gana strikta vienprātība – mūsu turīgums rodams eksportā. Šā izaugsmes modeļa sociālā jēga tiek skaidrota ar norādēm, ka intensīvāks eksports veicinās nodokļu ieņēmumus, kas savukārt ļaus atvēlēt vairāk finanšu līdzekļu publiskajiem pakalpojumiem. Skaidrojums šķiet vienkāršs un elegants. Taču ne vienmēr skaidri ir šā modeļa saspīlējuma punkti un no tiem izrietošie politiskie risinājumi.
Vispirms jau faktors, ka šajā modelī Latvijas izaugsme tiek fundamentāli piesaistīta apstākļiem Eiropas un globālajos tirgos. Tas būtiski mazina politiķiem pieejamo instrumentu klāstu situācijās, kad ārējie tirgi piedzīvo satricinājumu vai recesiju – kā patlaban. Turklāt der pievērst uzmanību šāda eksportā balstīta izaugsmes modeļa vēsturiskajam kontekstam: tas radās brīdī, kad valstu iekšējie tirgi bija sasnieguši tābrīža attīstības griestus.
Vēsturiski raugoties, veiksmīgāks izrādījies izaugsmes modelis, kas pamatojās uz darbinieku atalgojuma pieaugumu. Šāds "atalgojuma modelis" paredzēja: līdz ar strādājošo algas pieaugumu veidojas plašāks vietējais pieprasījums, kas veido bāzi jaunām investīcijām, kas savukārt sekmē produktivitātes pieaugumu un dod iespēju celt atlīdzību darbiniekiem. Veidojas ideāls attīstības loks. Tomēr šajā modelī lielāks atalgojums darbiniekiem paredz relatīvi mazāku peļņu uzņēmējiem. Un atcerēsimies, ka, tiklīdz pagājušā gadsimta 70. un 80. gados globāli pavērās iespējas plašākām kapitāla plūsmām, tā, gluži likumsakarīgi, kapitāls aizplūda uz vietām, kur darbaspēka izmaksas bija zemākas.
Tomēr atkarība no ārējiem tirgiem eksportā balstītajā izaugsmes modelī nav galvenā problēma – vismaz ne politiski. Citas dilemmas ir vēl sarežģītākas.
Saspīlējuma punkti eksporta modelī
Stratēģiskā izvēle par labu eksportam nozīmē lejupvērstu spiedienu uz darbinieku atalgojumu. Zemas darbaspēka izmaksas ir viens no konkurences elementiem nozarēs, kas primāri eksportē produktus un pakalpojumus ar zemu/vidēju pievienoto vērtību, kā arī "darbaspēka intensīvajās" nozarēs, kur tiek algots liels skaits strādājošo. Tieši šīs nozares ir pirmie upuri brīžos, kad tirgus piedzīvo satricinājumu, kura rezultātā samazinās pieprasījums. Lielākoties tieši šo nozaru darbadevēji pieprasa zemākus darbaspēka nodokļus, jo mazināt jau tā zemo atalgojumu darbiniekiem vairs nav iespējams vai arī tas nenāktu par labu uzņēmuma reputācijai.
Citāda situācija ir eksportējošajos uzņēmumos, kas ražo augstas pievienotās vērtības produktus un pakalpojumus. Šie uzņēmumi konkurē ar ražojumu kvalitāti, nevis zemām izmaksām, tāpēc darbaspēka nodokļu jautājums tiem nav tik būtisks un arī saasināta situācija tirgū tos ietekmē mazāk. Ne velti jau gadu desmitiem – un arī šībrīža valdības deklarācijā – tiek teikts, ka nepieciešams virzīties uz augstākas pievienotās vērtības produkciju. Tas gan nenozīmē, ka gadījumā, ja visi Latvijas uzņēmumi eksportētu, piemēram, automašīnas vai mākslīgā intelekta tehnoloģijas, politiskās dilemmas būtu atrisinātas.
Eksportā balstīta izaugsme būtībā paredz pozitīvu tirdzniecības bilanci, un fakts, ka, par spīti nemitīgiem apgalvojumiem par eksportu kā potenciālo Latvijas bagātību, pozitīva tirdzniecības bilance kopš neatkarības atjaunošanas ir bijusi vien divreiz (2016, 2020),2 ir izteikts politiskās nespējas apliecinājums. Preču tirdzniecības bilance Latvijā kopš neatkarības atjaunošanas nav bijusi pozitīva ne reizi.3 Ļoti iespējams, viens no šās politiskās nespējas iemesliem ir nepareizi izvēlēti mērķrādītāji. Piemēram, vērtējot eksporta izaugsmi procentuāli no IKP, nebūs jēgas nosacījumam, ka eksportam jāpieaug par, teiksim, desmit procentpunktiem, ja paralēli pieaugs arī imports. Mērķis galu galā ir pozitīva tirdzniecības bilance, kas sniedz ieguldījumu izaugsmē (jo, rēķinot IKP, tiek ņemta vērā eksporta un importa starpība).
Tāpēc politiski svarīgi ir ne tikai veidot instrumentus eksportējošo uzņēmumu pārejai uz ražošanu ar augstāku pievienoto vērtību, bet arī rast iespējas novērst paralēlu importa pieaugumu. To var panākt vismaz divos veidos. Pirmais ir jau minētā atalgojuma pieauguma bremzēšana. Slāpējot atalgojumu, tiek slāpēts arī patēriņš, kas attiecīgi samazina pieprasījumu, jo īpaši pēc importa precēm un pakalpojumiem.
Tomēr šo mērķi var sasniegt, arīdzan paaugstinot pievienotās vērtības nodokli: augstākas cenas mazina patēriņu, tostarp importa precēm. Ne velti Latvijā bieži dzird runājam gan par vienu, gan par otru risinājumu, ja arī ne tieši šādā kontekstā. Būtiski piezīmēt, ka abi risinājumi faktiski paredz potenciāli zemāku dzīves kvalitāti, it īpaši iedzīvotājiem ar zemiem ienākumiem. Tāpēc uzskatīt, ka stratēģisks atbalsts eksportam ir brīnumzāles nabadzības un nevienlīdzības rādītāju uzlabošanai Latvijā, gluži nevar – noteiktos apstākļos šie rādītāji var pat pasliktināties.
Turklāt jāņem vērā, ka uz eksportu centrēts izaugsmes modelis, kas tātad paredz mēģinājumus mazināt importu (tostarp paaugstinot PVN), ir sliktas ziņas tiem uzņēmējiem, kas ražo vietējam tirgum. Latvijā vietējo tirgu jau tāpat raksturo maza pirktspēja un stagnējošs iedzīvotāju skaits. Tieši tāpēc publiskajā telpā regulāri dzirdam aicinājumus mazināt PVN (piemēram, augļiem, dārzeņiem vai ēdināšanas nozares uzņēmumiem); arī būvniecības nozarē nodokļi allaž ir "pārāk augsti", sekmējot ēnu ekonomiku, utt.
Tomēr līdztekus šiem aicinājumiem netiek pateikts, ka Latvijas izvēlētais izaugsmes modelis, kas paredz stratēģisku atbalstu eksportam, loģiski paredz arī mēģinājumus ierobežot vietējo patēriņu. Lūk, viens no Latvijas izaugsmes modeļa neatbildētajiem jautājumiem: kāda loma ir vietējam tirgum? Kāda loma valsts ekonomikā ir uzņēmējiem, kas ražo iekšzemes patēriņam un apkalpo vietējos iedzīvotājus? Vai viņi ir nolemti mūžīgai un pārsvarā nesekmīgai lobēšanai, lai atsevišķas nozares varbūt izcīnītu kāroto pazemināto PVN?
Šie neatbildētie jautājumi nebūt nenozīmē, ka izvēlētais izaugsmes modelis ir nepareizs. Tam tikai ir nepieciešamas progresīvas korekcijas.
Līdzsvarots izaugsmes modelis
Viens no svarīgākajiem uzdevumiem patlaban aktuālā izaugsmes modeļa pilnveidei ir saprast, ko mēs īsti vēlamies eksportēt. Sarunas par šo tēmu joprojām ir pārmēru abstraktas, jo valda pieņēmums, ka tā nav politiska diskusija – ka tirgus pats visu izdomās un sakārtos. Viens no iemesliem, kāpēc politiķi nevēlas iesaistīties konkrētākā diskusijā par īpaši atbalstāmām eksporta nozarēm, ir bažas saņemt pārmetumu, ka tā viņi noteiks "uzvarētājus" un "zaudētājus". Tomēr jāapzinās, ka, ja mēs to nedarīsim paši, tad "uzvarētājus" un "zaudētājus" noteiks globālais tirgus un valsts labklājības rādītāji no tā diez vai uzlabosies. Mums jāspēj izvēlēties, vai mūsu eksporta pamatā gribam redzēt ražošanas vai pakalpojumu jomas attīstību. Kāds ir līdzsvars starp tradicionālām nozarēm (tādām kā, piemēram, kokrūpniecība) un jaunām nozarēm (piemēram, IKT vai atjaunīgās enerģētikas industriālās ķēdes)? Kuras būs tās nozares, kas konkurēs ar kvalitāti, nevis zemām darbaspēka izmaksām? Ja šāda politiska izvēle netiks veikta, tad Latvija būs nolemta bezjēdzīgām sarunām par "atbalstu eksportam", kas tā arī nekad nerealizēsies pozitīvā tirdzniecības bilancē.
Taču, pat ja pēc dažiem gadiem Latvijas izaugsmes stāstu tiešām veidos globāli konkurētspējīgi eksportējošie uzņēmumi, kas spēs maksāt augstas algas saviem darbiniekiem, tas vēl nenozīmēs, ka valstī būs atrisināta sociālās nevienlīdzības/nabadzības problēma. Šādā darba tirgus formātā lielākais nevienlīdzības risks pastāv attiecībās starp starptautiskā tirgū veiksmīgi strādājošo uzņēmumu darbiniekiem un tiem nodarbinātajiem, kas strādā uzņēmumos, kuru klienti ir vietējie iedzīvotāji. Potenciālās izmaiņas nodokļu sistēmā ir jāskata tieši šādā kontekstā: viens no valsts nodokļu politikas galvenajiem mērķiem ir novērst būtisku nevienlīdzības plaisu, tāpēc zemo un vidējo ienākumu kategorijā ir atbalstāmas zemākas iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) likmes, pat ja tāpēc jāceļ IIN likmes labāk pelnošajiem. Vienlaikus ir jāatbalsta arodbiedrību loma sabiedrībā, jo tieši arodbiedrības var panākt, ka zemo ienākumu segmentā ienākumi pieaug straujāk. Tikpat nozīmīga loma ir publiskajam sektoram, kur atalgojuma līmenis var funkcionēt kā sava veida "algas grīda" visai tautsaimniecībai.
Lielākā ienākumu nevienlīdzība Latvijas sabiedrībā pastāv starp darba tirgū aktīvajiem iedzīvotājiem un tiem iedzīvotājiem, kuru ienākumi veidojas no pabalstiem, pensijām un sociālajām iemaksām. Uz eksportu vērsts izaugsmes modelis šo nevienlīdzības situāciju risina tikai nosacīti – pieaugot nodokļu ieņēmumiem, valsts var investēt kvalitatīvākos publiskajos pakalpojumos un potenciāli palielināt arī pabalstus, tomēr ienākumu nevienlīdzības plaisa tāpat saglabāsies, pat ja kopējais dzīves līmenis pieaugs. Šī lielā plaisa allaž būs politisks izaicinājums, jo iedzīvotāji savu labklājību pārsvarā vērtē relatīvi, attiecībā pret citiem tās pašas sabiedrības locekļiem, nevis globāli.
Šo problēmu nevar atrisināt citādi, kā vien palielinot minimālos ienākumus (mazās pensijas, sociālā nodrošinājuma pabalstus utt.) un pārskatot pabalstu sistēmu kopumā. Iedzīvotāji, kas nevar pilnvērtīgi iesaistīties darba tirgū objektīvu iemeslu dēļ (piemēram, personas ar invaliditāti), nedrīkst būt valdošā izaugsmes modeļa upuri. Ekonomiski nevienlīdzīgā situācijā nedrīkst nonākt arī tie iedzīvotāji, kas noteiktu laiku atrodas ārpus darba tirgus (piemēram, jaunās māmiņas), tāpēc ir akūti nepieciešamas izmaiņas sociālās apdrošināšanas sistēmā. Tās veidojot, jāņem vērā fakts, ka mūsdienīgā darba tirgū ne visi darbinieki strādā pilna laika darbu; sociālo iemaksu sistēma nedrīkst būt regresīva.
Šeit iezīmēto risinājumu īstenošana ir atkarīga no vismaz diviem blakus faktoriem. Viens no tiem ir valsts fiskālā politika. Ja politiskais uzsvars uz fiskālo disciplīnu turpināsies, tad minētās problēmas atrisinātas netiks. Līdz šim fiskālās disciplīnas nepieciešamība ir tikusi pamatota ar prasību uzturēt labu valsts kredītreitingu, novēršot pieaugošas procentu izmaksas. Tomēr šāds pamatojums ir tikai daļējs. Fiskālā disciplīna ir eksportā bāzēta izaugsmes modeļa monētas otra puse – tās reālā funkcija ir slāpēt patēriņu, mazinot izdevumu pieaugumu un tādējādi arī importu. Tieši šis risks – importa pieaugums, ja valsts palielina izdevumus par labu minimālo ienākumu sistēmai, – ir jānovērš, korektāk līdzsvarojot atbalstu eksportam un atbalstu vietējam tirgum.
Viens no iespējamiem risinājumiem situācijās, kad valstij ir divkāršs – gan fiskālais, gan tekošā konta – deficīts, varētu būt akcijas "pērc vietējo preci". Eiropas Savienības vienotajā tirgū ir skaidri noteikti ierobežojumi atbalstam, ko uzņēmējiem varētu sniegt valsts, tomēr šādas akcijas ir plaši izplatītas daudzviet Eiropā. Nesenie Konkurences padomes secinājumi par Latvijas produktu salīdzinoši augstākām cenām mazumtirdzniecībā apliecina: iespējas tirgus politikas pilnveidei joprojām nav izsmeltas. Minētās akcijas, protams, nebūtu strukturāls potenciālās importa problēmas risinājums. Tomēr šāda veida centieni veido ietvaru, kurā politiķiem jādomā, veidojot Latvijas izaugsmes stāstu.
Visbeidzot – politiskajai diskusijai par valsts ekonomisko attīstību ir jāiemanto briedums. Tas nozīmē nevairīties no sarunām par konkrētiem ražošanas un pakalpojumu sektoriem, kam nepieciešams atbalsts. Tas nozīmē apzināties rīcībpolitikas dilemmas, ko paredz izvēle par labu tam vai citam izaugsmes modelim, neaizmirstot par iedzīvotājiem un uzņēmumiem, kuri neatrodas šā modeļa centrā. Šis raksts tikai iezīmē diskusijas aprises, tāpēc ceru uz komentāriem un konstruktīvu kritiku, lai saruna par Latvijas izaugsmes stāstu izvērstos plašāk un dziļāk.
1 https://global.oup.com/academic/product/diminishing-returns-9780197607862?cc=de&lang=en&
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!