Sanita Jemberga: Kāpēc mēs nofilmējām dokumentālo seriālu 'Šķelšanās'

Otrkārt, agresija un cilvēku zākāšana, kuru viedoklis dažādos jautājumos atšķiras no "pareizā vairākuma", ir novedusi pie tā, ka cilvēki arvien biežāk to neizsaka vai patiesās domas slēpj. Ne tikai sociālajos tīklos, kā rezultātā tur pazūd sakarīgas diskusijas. Saprātīgās balsis apklust un dominē agresīvās, radot iespaidu, ka tāds ir vairākums.

Dokumentālajā seriālā turpinām "Karmas latviešos" sākto žurnālistu ikdienas rādīšanu, lai cilvēki saprot, kā mēs strādājam. Nekad iepriekš neesmu saskārusies ar tik daudziem atteikumiem runāt. Piemēram, Daugavpilī par pāreju uz mācībām latviski. Turklāt atteicās gan tie, kas ir par (jo baidās, ko teiks citi, ka šie tā "oblatišiļisj"), gan pret (jo, ja cilvēks grib mācīties dzimtajā valodā, latviešu acīs būs vatņiks).

Vienmēr var teikt, ka tas rāda sabiedrības uzticēšanos vai neuzticēšanos žurnālistiem (un paškritisku sarunu par to es ar sevi risinu regulāri). Bet Daugavpilī nebija sajūta, ka tas ir par žurnālistiem – tas ir par mūsu savstarpējo uzticēšanos.

Treškārt, polarizācija arvien asāk atspoguļojas arī politiskajā dienaskārtībā. Mēs pavadām neproporcionāli daudz laika, spriežot, ko vēl varētu izdarīt ar vietējiem krieviem, bet ne uz pusi tik daudz domājot, kā panākt ātrvilciena ātrumā garām aizšāvušos Lietuvu un Igauniju.

2009. gadā Igaunijas IKP uz cilvēku bija par 2010 eiro lielāks nekā mums, Lietuvā – par 40 eiro mazāks. Šobrīd Igaunija mūsējo pārsniedz par 2970 eiro, bet Lietuva– par 1820. Debatējot par ekonomiku, igauņi vispār vairs nesalīdzinās ar mums. Tikai ar Lietuvu, mēģinot saprast, ko tie dara pareizi.

Jebkurš žurnālists šajā brīdī pavaicās – kāpēc tā?

Gadu vērojām, kā attīstās politika Igaunijā un Latvijā. Cittautiešu procents ir ļoti līdzīgs. Draudi no Krievijas – vienādi. Abas valstis nolēma, ka jāpāriet uz mācībām skolās tikai valsts valodā. Tas neizsauca milzu protestus ne vienā, ne otrā valstī. Abas nojauca padomju pieminekļus.

Taču, kamēr Igaunija, vēlēdamās nodrošināt savus krievvalodīgos ar objektīvu informāciju, papildus investēja sabiedriskajā medijā krieviski un sāka finansēt arī privātos, Nacionālā apvienība aizmuguriski centās panākt, ka Latvijā no 2026.gada sabiedriskā medija krieviski nav vispār.

Vēl divi piemēri.

Igaunija un Latvija jaunus vilcienus sāka pirkt vienā gadā – 2009. Igaunija pirmos no saviem 38 "Stadler" saņēma 2012.gadā. Mēs savas "Škodas Vagonkas" pērn decembrī, un no 17 piegādātajiem septiņi salā saplīsa uzreiz. Tikmēr igauņi nākamgad saņems vēl 16 jaunus vilcienus (arī "Škodas").

Otrs. Igaunijā dzīvo ap 81 000 Krievijas pilsoņu. Latvijā pērnā gada sākumā bija 37,9 tūkstoši. No tiem 24,5 tūkstoši ir bijušie Latvijas pilsoņi un nepilsoņi, kuriem bija jāliek obligātais valodas eksāmens. Saeima dienām debatēja, vai eksāmenu nenolikušos izsūtīt un kad. Es nezinu, cik darbdienu notērēja ierēdniecība, ražojot likumu labojumus, organizējot eksāmenus, sūtot uzaicinājumus, pieņemot paskaidrojumus utt. Nezinu, cik veselības aprūpes sistēma, vērtējot, kam piešķirami atbrīvojumi. Rezultāts ir likums, kura rezultātā šobrīd 1167 cilvēki ir pēdējā stadijā pirms izraidīšanas brīdinājuma (un pēc diviem gadiem būs vēl nezināms skaitlis, ja likums nemainīsies).

Ko izdarīja igauņi? Atņēma Krievijas un citu trešo valstu pilsoņiem ieroču nēsāšanas atļaujas. Un viss. Laikam tie pensionāri valsts drošībai nebija tik bīstami kā mūsējie.

Kad prasi igauņiem, cik daudz laika viņu politikā aizņem "krievu problēmas" apspriešana, atbilde ir – ļoti maz. Bet tā nav tikai Nacionālās apvienības un "krievu partiju" atbildība. Kopš vilcienu iepirkuma sākuma gandrīz 12 gadus valdību vada "Vienotība". Var jau aizbildināties, ka mums ir koalīcijas valdība, bet premjers ir tas, kurš nosaka un akceptē virzienus.

Šo pārdomu rezultātā tapa dokumentāls seriāls, kas rāda šķelšanos četros līmeņos. Personīgā – ne tikai parastajā "latvieši pret krieviem", bet arī krievi pret krieviem, uzdodot jautājumu, kas izšķir, kurā pusē cilvēks nonāk. Reģionālā – kā mums visiem ir viedoklis par Daugavpili, bet vairumā gadījumu nezinām, kas tur notiek. Politiskā – kā veltām daudz laika naidu sējošām diskusijām, kamēr 14 gadus nespējam nopirkt vilcienu. Un internetā, kur šķeļošos strīdus mākslīgi uzkonstruē politiskiem mērķiem.

"Atkrieviskotāji" mums pārmetīs, kāpēc seriālā runājam krieviski. Žurnālista darbs nav izrādīt pozīciju, bet iztaujāt sarunas biedru. To mēs katram atļāvām darīt valodā, kurā viņš jūtas ērtāk, jo gribējām dzirdēt viņu atbildes. Es seriālā, šķiet, runāju vismaz trijās valodās.

Tāds ir žurnālista pienākums – ļaut izskanēt dažādiem viedokļiem, uzdot jautājumus, analizēt lēmumu sekas. Bet agresiju apturēt varam tikai mēs katrs pats.

Uz to arī vēršam uzmanību seriāla reklāmas plakātos. Dzimteni no izdzimtenes šķir tikai viena zilbe. Tāpat kā uzticēšanos no neuzticēšanās.

P. S. Ainārs Šlesers (LPV) jau ir piesūdzējis sociālos tīklus, ka Latvijas valsts no Mediju atbalsta fonda (MAF) ir finansējusi veselu seriālu pret viņa partiju. MAF nolikums aizliedz veidot materiālus kāda politiskā spēka kampaņai. Tas neaizliedz parādīt mehānismu, kā konkrēta partija būvē savu popularitāti, kurinot sabiedrības šķelšanos.