Uzskatu, ka zemā dzimstība ir otrs lielākais drauds neatkarīgas Latvijas pastāvēšanai tūlīt aiz militāra apdraudējuma. Atšķirībā no militāriem draudiem tas var šķist pārāk tāls un neaktuāls. Valdošajiem politiķiem līdz ar to var būt ļoti kārdinoši to "nepamanīt".
Atrodoties valdībā, Nacionālā apvienība (NA) bija ģimeņu atbalsta pasākumu lobijs. Šobrīd, kad NA ir opozīcijā, ir jābūt kādam citam, kas par šo mērķi uzstājīgi iestājas. Līdzīgi kā aizsardzības jautājumos, te nav vietas politiskajai greizsirdībai: nav svarīgi, kas valdībā politiski "paceļ karogu". Svarīgi, lai kāds to darītu un tam sekotu rīcība.
Šonedēļ piedalījos premjerministres Evikas Siliņas vadītajā Demogrāfisko lietu padomes sanāksmē (starp citu, pirmajā, kas šīs valdības laikā sasaukta). Tajā pārstāvētas vairākas ministrijas, Saeimas komisijas, biedrības un sociālie partneri. Tā ir vieta, kurā vajadzētu apspriest un plānot galvenos ar dzimstības veicināšanu saistītos stratēģiskos lēmumus.
Nezinu, kā citus sapulces dalībniekus, bet mani pārņēma pārliecība, ka valdībai ne tikai nav vēlmes veikt mērķtiecīgus politiskus pasākumus dzimstības veicināšanas jomā, bet nav pat gatavības šo atzīt kā svarīgu problēmu. Lai to secinātu, ir mazliet jāsaprot "politiskā valoda". Politiķi gandrīz ne par vienu problēmu neteiks, ka tā ir nesvarīga. Tomēr ir skaidras pazīmes, pēc kurām var iztulkot, kāda ir runātāju patiesā attieksme un nolūki. Minēšu dažus piemērus no šīs padomes sēdes.
1. Jautājuma izpludināšana
Ja neskaita vispārīgās frāzes par to, cik demogrāfija svarīga, pie galda visbiežāk izskanējušais vēstījums no premjerministres, labklājības ministra un citiem valdības pārstāvjiem bija, ka "demogrāfija jāskata plašāk", "demogrāfija nav tikai dzimstības veicināšana", "gandrīz viss jau patiesībā ir demogrāfija". Formāli tam ir grūti nepiekrist. Jebkuram jautājumam (izglītības pieejamībai, drošības sajūtai, veselības sistēmai utt.) tiešām ir ietekme uz demogrāfiskajiem procesiem, tai skaitā dzimstību. Taču medaļas otra puse ir, ka atbilstoši šādai pieejai politiķi var darīt jebko un iztulkot to kā demogrāfijas atbalsta pasākumu. Ja demogrāfija ir viss, tas kaut kādā ziņā kļūst par neko.
Joprojām māmiņas, kas izvēles pasaulē laist bērniņu, pavisam konkrēti nonāk ekonomiski nelabvēlīgākā situācijā. Izdevumu kopumā kļūst vairāk, ienākumi sarūk, sarūk arī sociālais nodrošinājums (piemēram, pensijas apmērs) nākotnē. Un tie ir apstākļi, kas vistiešāk skar tieši tās ģimenes, kuras pašlaik nodrošina latviešu tautas turpināšanos. Ir ļoti konkrēti un precīzi pasākumi, kas ir citu valstu praksē pierādījuši efektivitāti. Ja "demogrāfija ir viss", tad kā mērīt, vai šie konkrētie un vismērķtiecīgākie pasākumi tiek plānoti un īstenoti? Lai kaut ko vispār plānotu, ir jābūt skaidri izvirzītam mērķim.
2. Atteikšanās no skaidra mērķa formulējuma
Lai izvairītos no šādas abstraktas pieejas, uzdevu premjerministrei konkrētu jautājumu: "Vai dzimstības veicināšana būs starp valdības "top" prioritātēm nākamā gada budžeta pieņemšanā?" Tam bija daudz liecinieku. Ne premjere, ne ministri šo uzdevumu nenosauca ne par "top" prioritāti, ne par prioritāti vispār. Tā vietā labklājības ministrs Uldis Augulis paceltā balsī un izteikti aizkaitinātā manierē turpināja dažādiem vārdiem atkārtot, ka demogrāfija ir viss.
No vienas puses, papīrs pacieš visu, bet, no otras puses, vienmēr grūtāk ir atteikties no tā, kas uz tā uzrakstīts precīzi. Ja valdība starp virsmērķiem skaidri ieraksta "dzimstības pieaugumu", tad izvairīties no tieši šim mērķim atbilstošāko lēmumu pieņemšanas ir krietni grūtāk. Ja pats esi to definējis par virsmērķi, tad ar to saistībā jāvērtē ikviens pieņemtais lēmums.
3. Visa sākšana no nulles un atbildības izkliedēšana
Pagājušās Saeimas sasaukuma laikā par demogrāfijas politikas izstrādi (vismaz izstrādi) bija atbildīgais – Demogrāfijas lietu centrs, ko vadīja Imants Parādnieks. Centrs, sadarbojoties neskaitāmiem ekspertiem un institūciju pārstāvjiem, izstrādāja Tautas ataudzes stratēģiju – apjomīgu un pētījumos balstītu kompleksu piedāvājumu demogrāfiskā stāvokļa uzlabošanai. Šobrīd valdības pārstāvji šo dokumentu savās prezentācijās pat nepiemin, bet cita plāna nav. Ir tikai kautrīgi aicinājumi sniegt priekšlikumus. ("Visus gan atbalstīt nevarēsim," tālredzīgi norādīt neaizmirst premjere.)
Cerību stariņš tumsā varētu šķist premjeres teiktais, ka galvenā atbildīgā par demogrāfijas politikas koordināciju būšot Labklājības ministrija. Tātad formāli vismaz kāds atbildīgais ir. Labklājības ministrs gan sanāksmes laikā uz to divreiz neveikli reaģēja ar piezīmēm, ka ne jau viņš viens atbildēs – arī ierēdņi un citas ministrijas. Citiem vārdiem sakot, atbildēs visi par visu. Jo demogrāfija taču ir viss...
Bet! Var jau būt, ka šīs ir tikai manas kā opozīcijas deputāta runas un patiesībā sev labi pazīstamo "politisko valodu" būšu tomēr iztulkojis pārlieku pesimistiski. Ticiet vai ne, es par to tiešām ļoti priecātos. Tomēr pašlaik labāk rēķināties ar reālistisko scenāriju un darīt visu, lai tas izrādītos kaut nedaudz labāks.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!