Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas (PSKUS) vadība ir paziņojusi, ka vienpusēji lauž līgumu ar būvuzņēmumu "Velve" par jaunā slimnīcas korpusa būvniecību, pamatojot lēmumu ar būvdarbu kavēšanos, nekvalitatīvi veiktiem darbiem un citiem pārkāpumiem. Savukārt "Velve" pārmetumiem nepiekrīt, kavēšanās iemeslus saskata valsts pusē un sola nepieciešamības gadījumā tiesāties.
Vai valsts uzņēmuma lēmums ir pareizs un racionāls?
No projekta virzības un praktiskās sadarbības viedokļa raugoties, līguma izbeigšana nevienam nav izdevīga, jo virsmērķis ir kvalitatīvas un ilgtspējīgas slimnīcas ēkas savlaicīga nodošana ekspluatācijā par adekvātu tirgus cenu. Tomēr, vērtējot situāciju sistēmiski, ir jāsecina – būvniecības iepirkumos un projektu izpildē ir pienācis laiks revolūcijai.
Tā vienmēr ir sāpīga un ar nebūt ne prognozējamām sekām, tāpēc neviens nav gatavs uzņemties pirmo triecienu patiesu izmaiņu vārdā – kur nu vēl izšķirošas valsts infrastruktūras projektā.
PSKUS situācija man ļoti atgādina visiem labi zināmo Rīgas Jaunā teātra lietu un tajā (un vairākās citās) gūtās mācības par valsts tiesību aizsardzību būvniecības lietās – kur valsts projekta reanimācijas vārdā ir spiesta piekāpties būvnieku nepamatotām prasībām.
Kurš gan cits, ja ne būvnieks pieļauj būvdarbu kvalitātes kļūdas? Kurš gan cits, ja ne tieši būvnieks var uzņemties atbildību par šo kļūdu sekām? Jā, protams, laba un profesionāla projekta komanda ar pasūtītāju, būvuzraugu, konsultantiem un projektētāju ir milzīgs pluss un bieži – projekta veiksmes atslēga, bet tā neatbrīvo būvnieku no tā pamata atbildības – radīt drošu un kvalitatīvu būvi. Nevar noliegt, ka Latvijā daudzi būvprojekti ir kļūdaini un priekšizpētes nepietiekamas, taču pie tām lielo projektu būvnieku pieredzes, sertifikācijas un kvalifikācijas prasībām ir saprātīgi sagaidīt, ka būvnieks rīkosies atbildīgi un augsti profesionāli!
Proti, ja pastāv apstākļi, kas var apdraudēt objekta drošību un būtiskus kvalitātes elementus, būvniekam iespēju robežās ir jāpieprasa papildu informācija jau iepirkuma laikā vai, vēlākais, pirms, nevis pēc konkrēto darbu uzsākšanas, lai būtu iespēja trūkumu savlaicīgi novērst un nepieļautu lielāku kaitējumu nākotnē. Diemžēl Latvijā ir ierasts ielaist kaites, nevis tās identificēt un novērst laicīgi, jo tas dod iespēju papildus nopelnīt.
Tāpēc līguma izbeigšana ir vienīgais pieejamais juridiskais instruments, kas var satricināt gadu desmitiem pastāvošo neskaidro iepirkumu sistēmu un apstādināt izspiešanu un valsts līdzekļu izšķērdēšanu. Ir saprotams, ka situācijā ar darbaspēka un izejvielu pieejamību, cenu pieaugumu, "pazemes" riskiem un arī noteiktām projekta kļūdām jāpastāv iespējām ieviest korekcijas ilgtermiņa liela apjoma projektos. Tomēr pilnīgi nepieņemama ir šī brīža prakse, kur publisko objektu cenas būvniecības laikā pieaug nesamērīgā progresijā "neprognozētu" (bet tik līdzīgu un arvien atkārtojošos) apstākļu dēļ!
Šādos pilnīgi "no kontroles izgājušos" gadījumos pasūtītājam neatliek daudz iespēju, kā ietekmēt sadarbības partneri, kā vien izbeigt līgumu. Līguma izbeigšana savukārt ir nopietns bieds būvniekiem, jo:
tā ir zaudēta iespēja gūt plānoto peļņu visbiežāk dempinga ceļā iegūtā projektā (jo pēc līguma noslēgšanas cenu konkurences praktiski vairs nav, īpaši, ja projektā ir Eiropas finansējums ar derīguma termiņu);
tas ir izslēgšanas pamats no jauniem iepirkumiem un apdraudējums izpildītāja reputācijai;
kļūdu apzināšana, attaisnota līguma izbeigšana un projekta reanimēšana radīs labvēlīgu augsni pasūtītāju domāšanas un darīšanas maiņai – sākot jau ar iepirkuma un projektēšanas stadiju –, kas mazinās iespēju vinnēt ar dempinga cenām un vēlāk panākt vēlamo.
Vai šis galējās izvēles līdzeklis – līguma izbeigšana – ir zāles regulārai lietošanai? Noteikti nē, taču ir pienācis laiks, kad valsts kā pasūtītāja vairs nedrīkst pieļaut bezatbildīgu attieksmi pret publiskajiem finanšu un laika resursiem. Nevar ignorēt līguma noteikumus un atstāt bez ievērības būvnieku nespēju izpildīt saistības un atbildēt par iepirkuma procesa laikā izteiktajiem apliecinājumiem. Pasūtītājam jābūt gatavam arī radikāliem soļiem, ja sadarbība tiek mērķtiecīgi virzīta strupceļā, – tikai tā var mācīties no kļūdām un bruģēt ceļu labākiem projektiem nākotnē.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!