Gints Jegermanis: Eiropa bez ASV ceļavēja: Latvijas diplomātijas grūtās izvēles

Pēc 2. pasaules kara ASV kļuva par planētas ietekmīgāko lielvaru, kas veidoja un noteica starptautisko kārtību, sekmēja liberālo demokrātiju iesakņošanos Rietumeiropā. Pēc Aukstā kara un PSRS sabrukuma mūsu sabiedrotie Rietumos paļāvās uz ASV nesavtīgu klātbūtni un atbalstu Eiropas drošībai. Vairāki ASV prezidenti un viņu vadītā administrācija arvien neatlaidīgāk izrādīja nepacietību un skubināja Eiropas sabiedrotos uzņemties lielāku atbildību par kontinenta drošību. Tomēr Eiropas valstu politiskā vadība izlikās to nedzirdam.

Krimas aneksija un okupācija, kā arī Krievijas tieša līdzdalība karadarbībā Donbasā 2014. gadā bija pirmais nopietnais modinātāja zvans. NATO sapurinājās, un kopš 2015. gada samita Varšavā ir notikusi pakāpeniska alianses kolektīvās aizsardzības nostiprināšana. Tomēr apņēmība ieguldīt aizsardzībā, lai sasniegtu NATO valstu nolemto – 2% no IKP, ir bijusi gausa. Tas nepārprotami liecināja, ka daudzas NATO valstis joprojām vēlētos, lai par Eiropas drošību turpina gādāt ASV.

Manuprāt, šī attieksme ir izsmēlusi sevi. ASV Kongress ir pastāvīgi strupceļā. Republikāņu un demokrātu strīdi jau vairākus gadus uzrāda bīstamu tendenci. Abi politiskie spēki ir sanaidojušies un nereti vairs nespēj piekāpties kāda lielāka mērķa vārdā, pat ja runa būtu par starptautisko drošību. ASV prezidenta vēlēšanu galvenās cīņas ir vēl tikai priekšā. Tomēr jau šobrīd var ticami apgalvot, ka Eiropas drošība nebūs šīs iekšpolitiskās sacensības izšķirošais jautājums. Neatkarīgi no ASV prezidenta vēlēšanu iznākuma republikāņu un demokrātu abpusējais naids un politiskās divkaujas turpināsies. Svarīgi politiski un starptautiskas nozīmes lēmumi arī turpmāk Kongresā var nonākt iekšpolitisko cīņu krustugunīs un gūstā.

Eiropai jāmostas

Eiropā sabiedrotajiem beidzot neizbēgami būs jāuzņemas daudzreiz lielāka atbildība par Eiropas drošību. Šobrīd vēl nemana, ka Eiropa ir nobriedusi šai lomai. Pirms četriem gadiem Minhenes drošības konferences galvenā tēma bija "Westlessness" jeb pasaule bez Rietumu pārspēka. Lai gan 2022. gada 24. februāris izraisīja tā saukto "Zeitenwende" Vācijā un citās Rietumeiropas galvaspilsētās, tomēr runas un lēmumi par atbalsta sniegšanu Ukrainai atgādina milzīga akmens bluķa velšanu kalnā. Arī nule notikušajā Minhenes drošības konferencē bija skaidri redzams Rietumu apjukums, sava veida nolemtība, neziņa.

Janvārī Baltijas valstīs viesojās Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, un viņš dzirdēja uzmundrinošu apņēmību, ka Baltijas valstis ir gatavas sniegt visu nepieciešamo palīdzību Ukrainai līdz tās uzvarai pār Krieviju. Vienlaikus ASV Kongress jau vairākus mēnešus nespēj vienoties par turpmāko militāro un finansiālo atbalstu Ukrainai, Izraēlai un Taivānai. Arī Eiropas Savienība ar lielām mokām pārvarēja Ungārijas premjerministra pretošanos un tikai nesen pieņēma lēmumu par 54 miljardu eiro atbalstu Ukrainai.

Nav šaubu, ka sabiedrotajiem NATO un ES ir pamats sevi uzslavēt par līdz šim sasniegto Ukrainas atbalstam. Tomēr katrs nākamais solis un lēmums ir ticis panākts ar svārstīšanos un asos strīdos. Par spīti Eiropas bravūrai par apņēmību arī turpmāk atbalstīt Ukrainu, Krievija, Ķīna un citas valstis, kas atklāti izaicina starptautisko kārtību, skaidri redz, ka Eiropa vilcinās izlēmīgi rīkoties, lai uzsāktu ilglaicīgus pasūtījumus militārās rūpniecības uzņēmumiem Eiropā.

Ja 2022. gada jūlijā NATO samitā Madridē sabiedrotie cieši apņēmās katru mirkli aizstāvēt katru NATO teritorijas centimetru, tad tagad daudzu NATO valstu politiķi un analītiķi biedē paši sevi un savas sabiedrības, apgalvojot, ka Krievija neapstāsies un pēc dažiem gadiem uzbruks kādai no NATO valstīm. Pat ja šādi apgalvojumi, iespējams, domāti, lai pārliecinātu vēlētājus un sabiedrību par nepieciešamību turpmāk veikt nozīmīgus ieguldījumus savu valstu un Eiropas aizsardzībā, mēs retorikā nedzirdam apņēmību lemt un rīkoties tā, lai nepieļautu Krievijas uzbrukumu NATO.

Pērn Eiropas ārējo attiecību padome (ECFR) veica pētījumu "Dzīve ēdienkartes pasaulē".ⁱ Tas sniedz vērtīgas atziņas. Aptaujājot cilvēkus daudzās pasaules valstīs, izrādījās, ka ir liela pretruna uztverē. Eiropas un ASV politikas veidotāji pieraduši skatīties uz pasauli caur ideoloģiskās un politiskās sacensības prizmu. Proti, jūs esat ar Rietumiem vai pret tiem. Tomēr daudzviet pasaulē ir vēlme izvēlēties sadarbības partnerus atbilstoši konkrēto jautājumu izdevīgumam – "à la carte". Valstis, kas nepieder Rietumu kultūrai un politiskajai sistēmai, nevēlas pieslieties un pakļauties nedz Ķīnai, nedz Eiropai vai ASV. Turklāt daudzās valstīs nav ticības, ka Eiropas Savienība un liberālās demokrātijas spēs izdzīvot.

Nav ko gausties

Eiropai nav nozīmes gausties un pārmest kaut ko ASV. Ir jāpieņem jaunā realitāte. Laiks līdz ASV prezidenta vēlēšanām ir jāvelta tam, lai strīdos un atklātā sabiedroto sarunā (galvenokārt aiz slēgtām durvīm) nonāktu pie atziņām, kas katram atsevišķi un kopīgi jādara, lai Eiropa būtu pastāvīgi gatava sarežģītajai drošības situācijai Eiropā un ilgstošai nestabilitātei pasaulē. Var jau, protams, nogaidīt un cerēt, ka Donalds Tramps novembrī netiks ievēlēts, tomēr tas būtu zemē nosviests laiks. Šādu izšķērdību Eiropa vairs nevar atļauties.

Pat ja Tramps nekļūs par nākamo prezidentu, ASV politiskais noskaņojums un starptautiskā situācija skaidri liecina, ka Eiropa vairs nevarēs paļauties uz ASV nesavtīgu atbalstu Eiropai, kas gadu desmitiem nav vēlējusies uzņemties lielāku un atbilstošu atbildību par savu drošību un aizsardzību. Saskaņā ar pērn oktobrī veiktajām aptaujām 68% demokrātu uzskata, ka NATO būtu jāsniedz atbalsts Baltijas valstīm, ja Krievija tām uzbruktu. Tikai 48% no republikāņiem tam piekrīt. Arī paši republikāņi ir sašķelti. Tikai 40% no tā sauktās Trampa frakcijas un 59% no pārējiem republikāņiem piekrīt sniegt militāru atbalstu Ukrainai.ⁱⁱ

Ja var ticēt pieņēmumam, ka Krievijai vajadzēs trīs līdz piecus gadus, lai pēc kara atgūtos, pārkārtotu un atjaunotu savu bruņoto spēku jaudu, tad šodienas lēmumi par ieroču sistēmu un kara materiālu ražošanu ir jāsalāgo ar aprēķiniem, kas atbilstu Eiropas sabiedroto militāro spēju vajadzībām pēc trim līdz pieciem gadiem. Jāatbild uz daudziem neērtiem jautājumiem. Viens no svarīgākajiem – kā panākt to, lai Eiropas militārā gatavība un kaujas spējas būtu tik iespaidīgas, lai Krievijas uzbrukums NATO valstīm Eiropas teritorijā kļūtu pārmēru bīstams pašas Krievijas pastāvēšanai? Krieviju spēj atturēt tikai ievērojams pretspēks un atbilstoša politiskā izturēšanās. Vājums un bailīgums ir allaž mudinājis Krieviju uz militārām avantūrām.

Stratēģiska attapība

Neviens nezina, kad un kā tieši beigsies Krievijas karš Ukrainā. Diezgan skaidrs ir tas, ka Krievija vēl ļoti ilgu laiku būs bīstams, nikns un neapmierināts kaimiņš gan NATO ziemeļaustrumu flanga valstīm, gan Eiropai kopumā. Tāpēc turpmākie mēneši līdz NATO 75. jubilejas samitam Vašingtonā un turpmākie gadi no Latvijas diplomātijas prasīs papildu izveicību un stratēģisku attapību.

Pirms nepilniem 30 gadiem kāds britu diplomāts man Maskavā teica, ka Latvijai allaž būs divas izvēles: viena slikta, otra vēl sliktāka. Nepagāja 10 gadi, Latvija kļuva par ES un NATO valsti. Mūsu valsts bija ieguvusi ietekmīgus sabiedrotos, un Latvija šķietami varēja uzelpot. Daudzi tobrīd domāja, ka Krievijas apdraudējums ir pagātne. Krievija 90.gados bija vāja un apjukusi, Rietumeiropa nezināja, kā veidot attiecības ar Krieviju un ko īsti darīt ar tā saukto jauno Eiropu, kas gribēja integrēties ES un NATO. Tobrīd izšķiroša loma bija ASV, kuras virzīja sarunu par transatlantisko sadarbību.

Manas paaudzes Latvijas diplomātiem bija jāgādā par to, lai Latvija nostiprinātu atgūto neatkarību un tiktu uzņemta NATO un ES. Tam sekoja nākamās divas desmitgades, kuru laikā Latvija pakāpeniski auga pašapziņā un ieguva mūsu sabiedroto valstu uzticību un pārliecību, ka uz Latviju var paļauties. Tas bija laikmets jeb aptuveni 30 gadi, kad Latvija, citas Baltijas valstis un sabiedrotie Eiropā savu drošības izjūtu gammu attīstīja, ticot, ka ASV allaž būs gatavas aizstāvēt mūsu brīvību un demokrātiskās vērtības.

Šķiet, šis laikmets mūsu acu priekšā beidzas. Protams, ASV klātbūtne un iesaiste Eiropas drošības izkārtojumos saglabāsies. Tomēr tā ar laiku iegūs citus vaibstus. Mūsdienu Latvijas diplomātijai ir jāgādā par to, lai šajā pārejas periodā saruna ar Eiropas sabiedrotajiem novestu pie lēmumiem un rīcības, kas nodrošinātu demokrātisko Eiropas valstu pienācīgu aizsardzību un ekonomisko izaugsmi. Latvijas diplomātija vairs nevar atļauties galvenos pūliņus veltīt Ukrainas atbalstam. Turpmāk uzdevumi kļūs arvien grūtāki.

i Timothy Garton Ash, Ivan Krastev, Mark Leonard, 'Living in an à la carte world: What European policymakers should learn from global public opinion'. European Council on Foreign Relations, 15.11.2023.

ii Peter Baker, 'Trump's NATO Threat Reflects a Wider Shift on America's Place in the World'. The New York Times, 15.02.2024.