Uldis Biķis: Lūdzu, cieniet mūsu darbu!

Kā liela bioekonomikas uzņēmuma vadītājs esmu atbildīgs par divarpus tūkstošu cilvēku, kuru darbs balstās zemes apsaimniekošanā iegūtos resursos, kolektīvu. Kā meža īpašnieks esmu atbildīgs par lēmumiem, kas ietekmēs mana īpašuma vērtību nākamajām paaudzēm. Mana pārliecība – auglīgā zeme ir Latvijas būtiskākā vērtība. Mūsu pienākums ir to pēc iespējas produktīvi apsaimniekot, izmantot vietējos resursus un ražot pasaulē pieprasītus produktus. Mūsu pienākums ir būt ražīgiem, uzkrāt kapitālu un investēt attīstībā, īstenot inovācijas. Mūsu pienākums ir nevis maksimizēt peļņu, bet veidot divreiz ātrāku atalgojuma pieauguma tempu nekā Rietumeiropā.

Dabas "draugi" un "ienaidnieki"

Vai Latvijas iedzīvotāji vēlas šādu – spēcīgu – ekonomiku, kas balstīta vietējos resursos? Ar ko Baltijas un Eiropas mērogā varam lepoties? Diemžēl sabiedrībai šādu viedokli neviens nav jautājis. Tāpat kā neviens neko nejautā meža īpašniekiem, izvietojot viņu koptajos mežos saimnieciskās darbības liegumus, atklāti pretnostatot mežsaimniekus dabai un piekarinot birku – "neizglītots" ienaidnieks, no kura mežs ir jāsargā. Tā atklāti necienot, apšaubot un kritizējot vairāku paaudžu mūža darbu.

Nepārprotiet – nevienu brīdi nav runa, ka nav jāsaglabā dabas vērtības. Taču tas jādara nevis ar "labākajām" padomju metodēm, bet līdzsvaroti, saprātīgi un ar pietāti pret tautsaimniecības sazaroto ekosistēmu. Dabas vērtību ticami un mērāmi indikatori šajā diskusijā diemžēl izpaliek, un bioloģiskā daudzveidība, kuru nu metamies sargāt, izrādās, patiesībā ir rezultāts Latvijas vismaz 150 gadu mežsaimniecības praksei, savukārt zināšanu ticamākais avots – pašu mežsaimnieku pētījumi. Esmu dabas draugs, tāpat kā visi man pazīstamie meža īpašnieki. Taču jūtamies necienīti un netaisni sodīti, kad par "visas Eiropas sabiedrības vārdā" pasludināto dabas sargāšanu jāmaksā mums vieniem.

Adekvātu kompensāciju neesamība par mikroliegumu izveidi privāto īpašnieku mežos ir braukšana dziļā grāvī. Kā gan varam pārmest cilvēkam, ka viņš apzināti nocērt mežu, kas varbūt bija jāatstāj dabai, ja pretējā gadījumā nekāda saimnieciskā darbība tur vairs nav iespējama, bet augošo koku šī brīža vērtību ikgadējās kompensācijas nosegs pēc 200 gadiem? Kāda var būt šo zemes īpašnieku uzticība valstij? Iespējams, šāda privātīpašuma institūta degradācija ir pamats pašas Rietumu demokrātiskās sistēmas sagraušanai. Ja tā ir, tad šāds domāšanas veids pilnībā atbilst Austrumu pasaules modelim par centralizētu, absolūti autoritāru pārvaldi. Vai tas nav Satversmes tiesas jautājums?

"Aklā" birokrātija Eiropas pavadā

Jautāsiet – kāpēc pēkšņi šādas emocijas? Problēma tā, ka aprakstītais nav nekas jauns. Tās ir sekas gadiem ilgai, sistemātiski nepareizai pieejai dabas vērtību saglabāšanas jautājumiem – cilvēks no dabas jānorobežo –, kas tagad triumfē Latvijas birokrātijas pārspīlēti izprastā Eiropas diktātā. Proti, vienā no zaļā kursa politikas dokumentiem – Eiropas Savienības Bioloģiskās daudzveidības stratēģijā – ir uzstādījums līdz 2030. gadam 10% no dalībvalstu sauszemes teritorijas novirzīt stingrai dabas aizsardzībai, šajās platībās apturot jebkāda veida saimniecisko darbību. Vēl 11–30% teritorijas saimnieciskajā darbībā jāienes vides aspekti, kas būtiski ierobežos saimniecisko darbību. No atbildīgo Latvijas valsts institūciju puses esam ar entuziasmu apņēmušies to nekavējoties izpildīt. Lai Briselē kārtējo reizi novērtē, cik mēs centīgi. Nez kāpēc Nīderlandes valdība gan stingri paziņojusi, ka šādu nosacījumu izpildīt nevar...

Ņemot vērā, ka sugu dažādība pamatā sastopama cilvēku veidotā mežā, nevis uzartā labības laukā, Latvijas gadījumā dabas aizsardzībai paredzēts ļoti strauji novirzīt līdz pat 250 000 ha pieaugušo, līdz šim saimnieciski izmantoto mežu. Tā ir vairāk nekā puse no tuvākajos gados koksnes ieguvei pieejamām platībām. Brutāla, ķirurģiski ātra pieeja. Formāla Eiropas uzstādījumu izpilde, kas var atstāt graujošu ietekmi uz kokapstrādes nozari, kam resursu pieejamība samazināsies par 40–50%.

Par kādām tehnoloģiju un produktu attīstības iespējām, par kādu algu pieaugumu var būt runa, ja nozare būs spiesta agonijā cīnīties par izdzīvošanu? Kur te ir izslavētā Eiropas "taisnīgās pārejas" (just transition) pieeja? Tā vietā – necieņa pret mūsu darbu, izvirzītajiem mērķiem un cilvēku dzīvēm.

Lai ražošanai pieejamo izejmateriālu apjoma samazināšanos kaut nedaudz kompensētu, būtu tikai loģiski, ja pārējos mežos īpašnieki varētu brīvāk pieņemt saimnieciskus lēmumus par meža aprites ātrumu. Izprotot situāciju, Ministru kabinets 2022. gadā pieņēma zinātnē balstītu lēmumu normatīvajos aktos mainīt desmitgadēm novecojušus PSRS plānošanas sistēmas atavismus un izlīdzināt mežsaimniecības konkurenci vismaz Baltijas valstīs. Pārsteidzoši, bet šī soļa apstrīdēšana gan tiek pieņemta izskatīšanai Satversmes tiesā. Redzēsim, vai spējam vērtēt procesus pēc gara vai tikai burta.

Vai būs jāslēdz rūpnīcas?

Ja Latvijā nebūs, no kā ražot bērza saplākšņa produktus, arī mēs "Latvijas Finierī" varam pieļaut scenāriju, ka būsim spiesti slēgt kādu no savām vietējām rūpnīcām un iekārtas iekonservēt. Salīdzinoši vieglāk to būs izdarīt Rīgā, kur atbrīvotās darbvietas akumulēs citas nozares. Protams, esam starptautisks koncerns ar iespējām izlīdzināt resursu pieejamību. Iespējams, varam paplašināt savu darbību Somijā, Lietuvā, Igaunijā. Tās ir darbvietas, nodokļi, investīcijas, kas Latvijā kaut kādā mērā tiks zaudētas.

Jautājums: ko darīs citi nozares uzņēmumi, kam bizness balstīts tikai uz Latvijas koksnes resursiem? Īpaši reģionos, kur vietējais kokapstrādes uzņēmums var izrādīties lokālajai kopienai izšķiroši būtisks darba devējs. Tiek publiski pārdzīvots par mazo skolu un pasta nodaļu iespējamu slēgšanu, kas var ietekmēt lauku iztukšošanos. Ja cilvēkiem nav iespējas nopelnīt, tad izvēle gan ir skaidra – vai nu ceļš uz Rīgu, vai sapakoti čemodāni un lidosta.

Bet varbūt tā ir pareizi un kādam tas ir mērķis. Nav cilvēku, nav "apdraudējuma" dabai.