Ringolds Balodis: Quo vadis, Centrālā vēlēšanu komisija?

Ir noteikts konkrēts datums – š. g. 1. maijs. Datums, kad Citskovskim savs veikums ir jāprezentē, protams, ir izvēlēts visai zīmīgs. Šajā dienā pirms 102 gadiem kopā sanāca latvju pirmais vēlētais parlaments – Satversmes sapulce –, kurš tika ievēlēts ar ārkārtīgi lielu vēlētāju aktivitāti. Pie urnām toreiz pulcējās 85% balsstiesīgo! Par spīti tam, ka Kārlis Ulmanis stāstīja, ka tauta ir vīlusies parlamentārismā, ap 80% vēlētāju apmeklētība saglabājās visu pirmskara periodu no 1. līdz pat 4. Saeimai. Liela vēlētāju aktivitāte bija arī pēc neatkarības atjaunošanas. Tā aptaujā, vai cilvēki atbalsta neatkarīgas Latvijas atjaunošanu (1991), piedalījās pat 87,56% balsstiesīgo, bet pirmajās pēckara vēlēšanās (5. Saeimas, 1993) piedalījās pat vairāk nekā savulaik, Satversmes sapulci vēlot, – 88,4% balsstiesīgo. Taču šādi rādītāji neturpinājās mūžīgi, un bail pat domāt, kas būs tālāk...

Pēdējās jeb 14. Saeimas vēlēšanās (2020) piedalījās 59,41%, 13. Saeimas vēlēšanās (2018) 54,56%, bet 12. Saeimas vēlēšanās (2014) tikai 58,85% vēlētāju. Pašvaldību vēlēšanās vēl sliktāk – Rīgas ārkārtas pašvaldības vēlēšanās (2020) piedalījās vien tikai 40,6% balsstiesīgo rīdzinieku. Eiropas Parlamenta vēlēšanas vispār ir "bēdu ieleja" apmeklētības ziņā, jo tikai 30% vēlētāju atnāk nodot savu balsi par mūsu pārstāvjiem Eiropā. Tāpēc Evikas Siliņas ("Jaunā Vienotība") bažām, ka ir "potenciāli riski zemai iedzīvotāju līdzdalībai", bez šaubām, ir visai racionāls pamats. Vai Valsts kanceleja, kam ir talants radīt dažādus noteikumus, kas domāti, lai pilsoņus iesaistītu likumdošanas darbā, attaisnos Siliņas cerības, ir cits jautājums. Šobrīd kanceleja pamatīgi nodarbināta ar Krišjāņa Kariņa lidojumu pamatošanu Valsts kontroles revīzijas ziņojuma sakarā. Ceru, ka rekomendācijas nebūs, kā ierasts, "ar ierobežotu pieejamību" un ar tām varēs iepazīties arī tautas pārstāvji. Un es tai skaitā.

Manā izpratnē gan ir tikai divas iespējas, kā var palielināt sabiedrības līdzdalību pie vēlēšanu urnām. Var vēlētājus

Attiecībā uz "piespiešanu balsot" ir jau izteikusies Iveta Kažoka, kura liberālajā sarunu festivālā "Lampa" (2022) atzina, ka, iespējams, ir jāsper radikāli soļi un jāparedz administratīvi sodi par izvairīšanos piedalīties vēlēšanās. Skaidrs, ka šo soli dikti negribētu spert pie varas esošā "Jaunā Vienotība", kas labi saprot, ka tādējādi pie vēlēšanu urnām nonāktu simtiem tūkstošu vēlētāju, kas, maigi sakot, "nav valdošo partiju vēlētāji", un tādā veidā būtiski mainītos vēlēšanu rezultāts ne par labu valdošajai partijai.

Savukārt, runājot par otro iespēju, kā varētu palielināt vēlētāju līdzdalību, jāsaka, ka tukšai pārliecināšanai, propagandai, ja gribat, ir savas robežas. Var, protams, draudēt ar "sarežģīto ģeopolitisko situāciju", apelējot pie "pilsoņa pienākumiem", stāstot, ka atnākt uz vēlēšanām ir "privilēģija", un galu galā ir taču arī "pašcieņa", jo tad, ja "svešiem cilvēkiem uzticēsim piedalīties vēlēšanās mūsu vietā", nāksies vilties, taču nez vai ar skaistrunāšanu šoreiz būs kas līdzēts. Kāpēc? Tāpēc, ka vēlētāji ir praksē pārliecinājušies, ka viņu dalība vēlēšanās neko nemaina un ir nepieciešami reāli soļi, nevis birokrātiski manevri un pļāpāšana vien. Uzskatu, ja turpināsim tādā garā, tad varam zaudēt savu valsti. Paskaidrošu, ko domāju par situāciju un kas būtu praktiski jādara.

Pirmkārt, "Eirobarometra" aptaujas dati liecina, ka lielākā daļa Latvijas sabiedrības neuzticas parlamentam. Ik gadu šo nostāju atkal un atkal pauž vairāk nekā 70% aptaujāto. SKDS dati rāda, ka 80% vēlētāju pēc katrām (!) Saeimas vēlēšanām domā, ka esošie ir sliktāki par bijušajiem, bet 90% iedzīvotāju netic, ka pie varas esošie politiķi izvedīs valsti no krīzes. Plaisa starp sabiedrību un varu kļūst izteikti dziļāka. SKDS socioloģiskie dati atklāj, ka vairāk nekā 70% pilsoņu vispār netic amatpersonu teiktajam. Šo tendenci, manuprāt, jau var nosaukt par hronisku Latvijas politiskās kultūras iezīmi. Vēlētāju zemā aktivitāte pie vēlēšanu urnām liecina par cilvēkos iesakņojušos neticību savām iespējām ietekmēt politisko vidi. Minētajam ir vistiešākā saistība ar medaļas otru pusi – ar Latvijas politiķu neuzticību sabiedrībai. No tās izriet bailes dzirdēt tautas viedokli un tendence politiķiem veidot slēgtu "burbuli", kas sabiedrībai ir svešs. Par bailēm liecina arī Saeimas hroniskā nevēlēšanās tautai nodot Valsts prezidenta ievēlēšanu. Saeima ir veikusi likumos izmaiņas, kas Latvijā ierobežo tautas nobalsošanu tik ļoti, ka tā vairs nenotiek. Bailes no tautas labi bija redzamas, administratīvi teritoriālo reformu realizējot. Vietējo pašvaldību referendumu likums, kas vairākus gadus, ja nemaldos, jau desmit, nogulēja Saeimas Juridiskās komisijas ietilpīgajās atvilktnēs, šogad beidzot stājies spēkā, taču tas caurcaurēm ir tik formāls, ka nekādu iedzīvotāju līdzdalību vietējas nozīmes jautājumu lemšanā nepalielinās. Kāpēc? Tāpēc, ka ir skaidrs, ka politiķi nevēlas iedzīvotāju patiesu līdzdarbošanos lēmumu pieņemšanā. Notiek nevis iedzīvotāju iesaistīšana politiskajos procesos, bet gan tieši pretējs process – vara dara visu, lai pilsonisko sabiedrību turētu tālāk no lēmumu pieņemšanas. Arnis Cimdars (1962–2021) savulaik ir atzinis, ka pilsoņu līdzdalība vēlēšanās ir atkarīga no cilvēku piederības izjūtas savai valstij, jo, ja vēlētāji saprot, ka "es un valsts ir dažādas lietas", labu rezultātu nevar sagaidīt... Domāju, ka ilggadējais CVK vadītājs zināja, ko runā, un šajā ziņā ir "trāpījis desmitniekā"!

Otrkārt, var tikai piekrist dižgaram Jānim Rainim (1865–1929), kurš, Šveices trimdā ilgus gadus pavadījis, uzskatīja, ka tikai vēlētāju iespēju paplašināšana (tautvaldība) ir virziens, kā izglītot tautu politiskā ziņā.¹ Latvijas valsts savukārt ilgstoši iet ceļu, kas, atradinot tautu no jebkādas politiskās ietekmes, ir nonākusi līdz leģitimitātes krīzei, ko var atrisināt tikai ar tautas tiesību paplašināšanu. Recepte, ar kuru palielināt tautas vēlmi doties pie vēlēšanu urnām, nav vis balsošana internetā, vēlētāju vecuma sliekšņa pazemināšana vai pat sodi. Ir jādomā par tiesiskiem risinājumiem, kas vēlētājiem dotu vairāk iespēju izteikt savu viedokli. Vai nu tas ir jauktais vēlēšanu modelis, Saeimas deputātus vēlot, vai iespēja vēlēt par pašvaldību vadītājiem, kā Lietuvā, vai tautas vēlēts prezidents, taču vēlētāju iespēju paplašināšana ir teju vienīgais ceļš, ko iet demokrātijā.

Treškārt, ierēdņu darba grupas to neatrisinās, ir jāiesaistās sabiedrībai. Sabiedrības iesaiste ir iespējama tikai tad, ja ir kāds, kurš ar to nodarbojas. Ir jābūt diskusijai par šiem jautājumiem. Tā līdz šim vispār nav notikusi, jo nav nevienas valsts institūcijas, kas gribētu par šiem jautājumiem runāt. Ir dažas valsts iestādes, kuras redzu kā pozitīvu piemēru, ka ir iespējams dialogs no valsts puses. Piemēram, Satversmes tiesa gadu no gadu rīko bērniem zīmējumu konkursus, liekot viņiem šādi aizdomāties par Satversmi. Tiesa rīko konferences, debates par Satversmes vērtībām, publicē grāmatžurnālus par Satversmes tiesas judikatūru. Satversmes tiesa veic pētījumus par iedzīvotāju interesi attiecībā par Satversmi. Secinājumi nav spīdoši, jo par Satversmi vispār nav dzirdējuši ap 20%, bet 70% iedzīvotāju vispār nav priekšstata, kas rakstīts pamatlikumā, taču tiesa neatlaidīgi turpina šo izglītošanas ceļu. Tiesa seko skandināvu morālās autoritātes Eivinda Jozefa Bergrāva (1884–1959) domai, kurš ticēja – "ja tauta šķiet par neizglītotu, tad demokrātijas uzdevums ir iedibināt vispārēju politisko izglītošanu".² Ko es ar to gribu teikt? Es domāju, ka CVK no tehniskas "starpniecības iestādes" jākļūst par vēlēšanu tiesību sargsuni, jo kurš gan cits, ja ne vēlēšanu organizatori, to vēl spēs kvalitatīvi izdarīt?

CVK par spīti Valsts prezidenta Egila Levita un Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa iecerēm nav kļuvusi par kādas ministrijas vai Valsts kancelejas struktūrvienību, tā ir saglabājusi neatkarīgas iestādes statusu. CVK ir tikusi vaļā no liela pienākumu vezuma, kas saistās ar vēlēšanu sistēmām, to iepirkumiem, darbināšanu un apkalpošanu. Par to visu būs atbildīga VARAM un Iekšlietu ministrijas iestādes. Ja kas noies greizi, pie visa vainīgi būs Valsts reģionālās attīstības aģentūra (VRAA), ierēdņi un Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde (PMLP). Kā CVK loceklis varu teikt, ka lielākā pienākumu daļa ir atbildīgs, taču šablonisks darbs, kas saistās ar dažnedažādu instrukciju, kandidātu sarakstu, vēlēšanu kastu un vēlēšanu reģistrācijas aplokšņu, parakstu vākšanas lapu dizainu un maketu apstiprināšanu.

Domāju, ka ir pienācis mirklis padomāt par to, ka CVK jākļūst par vēlēšanu politikas ekspertīzes centru, kas sāktu koordinēt vēlēšanu politiku Latvijā. Kāda citādi gan jēga no neatkarīgas, turklāt koleģiālas iestādes statusa? Atgādinu, to nemaz nav tik daudz – Latvijas Banka, Tiesībsarga birojs, Valsts kontrole un vēl dažas iestādes... CVK ir jākļūst par politikas veidotāju, kas ne tikai nodarbotos ar sabiedrības "politisku izglītošanu" vēlēšanu tiesību jautājumos, bet rīkotu publiskas debates, ekspertu sarunas, seminārus un konferences, kur tiktu iesaistīta sabiedrība, pilsoniskie aktīvisti un eksperti. Ir jārunā par to, kāpēc Latvijā nav veicies ar referendumiem. Kas tieši esošajā regulējumā ir radikāli jāmaina, vai varbūt vajag tiešām sodus ieviest, vai pietiek ar kosmētiskiem uzlabojumiem? Kādi būtu riski, ja referendumi notiktu biežāk? Ko varam sagaidīt, ja Saeimas vēlēšanu modelis tiktu mainīts, utt.?

CVK, manuprāt, varētu sākt ar pašu vienkāršāko – ir jāpārskata visu vēlēšanu, tautas balsošanas un referendumu procesu nodrošināšanai paredzētā kārtība, to vienādošana. Normatīvajā regulējumā ir neizprotamas atšķirības, kas turklāt neatbilst mūsdienīgai izpratnei, ir nepieciešams izanalizēt un pārskatīt vēlēšanu procesus saturiski, ievērojot demokrātiskas valsts principus. Man nav atbildes, kāpēc tikko notikušajā parakstu vākšanā par apturētā likuma "Grozījumi Notariāta likumā" atcelšanu nevarēja izmantot interneta balsojumu.

Atļaušos savas pārdomas noslēgt ar Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča teikto Saeimai pirms gada: "Valsts nevar funkcionēt tikai no spēka vai juridiskā formālisma perspektīvas."

1 Jānis Rainis. Vispārējās debates par Satversmes I daļu IV sesijas 5. sēdē 1921. gada 28. septembrī stenogramma. Latvijas Satversmes sapulces stenogrammu izvilkums 1920–1922). Latvijas Republikas Satversmes projekta apspriešana un apstiprināšana [elektr. izd.]. Rīga, Tiesu namu aģentūra, 2006., 111.–112. lpp.

2 Bergrāvs E. Valsts un cilvēks. Pārskats un nākotnes perspektīvas. Rīga, Luterisma mantojuma fonds, 2004.,

233. lpp.