16. marta pasākuma mērķis ir bijis pieminēt latviešu vīrus, kas krituši, karojot vācu okupācijas laikā piespiedu kārtā "Waffen-SS" vienībās. Tomēr, lai viss pasākums nebūtu tikai sēras par zaudētām tobrīd jaunu vīru dzīvībām, gājienos arī izskan un uzsver, ka šie upuri bijuši "par Latviju".
Ja mēs sākam klasificēt priekšlaicīgas nāves, tad bojāeja, aizstāvot citus vai savu valsti, ir kaut kas īpašs. Arī tad, ja dzīvības zaudēšanu karā var izraisīt tāda pati nejaušība kā nepamanīts autobuss, šķērsojot ielu, karavīra nāvei var piedēvēt kādu jēgu un cieņu. Tādēļ tauta godina vienā ziņā nejēdzīgi "savējo uguns" nogalināto Latvijas armijas dibinātāju Oskaru Kalpaku, bet kādam Pēterim, kas pakļuva zem vilciena, ziedus uz kapa liek tikai viņa piederīgie.
Tas viss jau būtu labi, ja 16. martā nesavītos vairākas savstarpēji pretrunīgas lietas, proti, kā tas no malas izskatās (moderni to sauc – lietas "optika" jeb izskats), kā par to dalībnieki jūtas un kādas ir bijušas vai nebijušas vēstures skarbās realitātes
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
