Māris Zanders: Latvija ziedo naudu nabaga Krievijai

Turklāt, lai cik salīdzinoši nelielas būtu Latvijas iemaksas ES kopējā budžetā, šādi dāvinājumi, palīdzības finansējumi, aizdevumi utt. zināmā mērā tiek veidoti arī no mūsu — no Latvijas naudas. Visbeidzot — pat ja mūsu daļa šajā labdarībā būtu tik niecīga, ka par to nebūtu vērts raizēties, vai nebūtu prātīgāk šos desmitiem miljonu eiro novirzīt dzīves līmeņa un infrastruktūras uzlabošanai ES jaunajās dalībvalstīs, tādējādi paātrinot reģionālo atšķirību mazināšanos?

Pārticība uzliek pienākumus

ES citas valstis finansē tik vērienīgi, ka lietderīgi ir aprobežoties ar bijušās PSRS teritoriju un valstīm Vidusjūras reģionā (jo vairāk tāpēc, ka uz tām attiecas šāgada maijā Eiropas Komisijas izstrādātā European Neighbourhood Policy (ENP) stratēģija). Minētās valstis palīdzību no ES saņem divu programmu — TACIS (Austrumeiropa un bijusī PSRS) un MEDA (Vidusjūras reģions) — ietvaros.

Jāteic, ka TACIS un MEDA finansējums vēl nav visa ES finansiālā labvēlība. Paralēli pastāv European Initiative for Democracy and Human Rights, kas fokusēta tieši uz demokrātijas, liberālisma un tiesiskas valsts ideju popularizēšanu. Šīs programmas ietvaros 2000.–2003. gadā Krievija un NVS ir saņēmusi 19,3 miljonus eiro, savukārt Vidusjūras valstis — 41,4 miljonus eiro. Vēl palīdzība tiek sniegta ar Eiropas Investīciju bankas aizdevumu palīdzību. Vidusjūras valstis 2000.–2003. gadā šādus lētu kredītus ir saņēmušas 3,4 miljardu eiro apmērā, Krievijai atvēlētā kredītlīnija ir 100 miljoni eiro. Vēl darbojas Macro Financial Assistance programma, kuras mērķis ir palīdzēt ENP valstīm stabilizēt to budžetus (piemēram, Ukrainai 2002. gadā šīs programmas ietvaros tika piešķirti 110 miljoni eiro). Un vēl 2000.–2003. gadā Eiropas Savienība ENP stratēģijā iekļautajām valstīm ir sniegusi humanitāro palīdzību 277 miljonu eiro apmērā un pārtikas palīdzību 103,5 miljonu eiro vērtībā.

Varētu domāt, ka jauno dalībvalstu uzņemšana mazinās ES degsmi. Tieši otrādi — ENP programma, kas posmā no 2007. līdz 2013. gadam tiks pārdēvēta par ENI (European Neighbourhood Initiative), paredz vēl lielāku finansiālo atbalstu ES kaimiņvalstīm (lai gan Aizkaukāza un virkni arābu valstu diez vai var par tādām uzskatīt formāli ģeogrāfiskā nozīmē). Arī starplaikā līdz ENI apstiprināšanai ES negrasās skopoties. Laika posmā no 2004. līdz 2007. gadam NVS un Vidusjūras reģiona valstis kopumā saņems 255 miljonus eiro. Kreditēšanu palielinās arī Eiropas Investīciju banka: piemēram, Krievijai, Ukrainai un Baltkrievijai pieejamo resursu apmērs laika posmam līdz 2007. gadam tiek palielināts līdz 500 miljoniem eiro.

ENI izstrādē savs vārds sakāms arī jaunajām ES dalībvalstīm, tātad arī Latvijai. Būtu pareizi, ja mēs nekautrētos un izmantotu to kā spiediena, ietekmēšanas instrumentu savās interesēs, piemēram, veidojot attiecības ar Baltkrieviju vai Ukrainu. Lai sagatavotu savu nostāju, Latvijai būtu lietderīgi kritiski izvērtēt līdzšinējo programmu rezultātus.

Nauda izmesta vējā?

Uzzinot par tik lielām summām, gribas jautāt, cik lietderīga ir bijusi šī palīdzība? Statistika liecina, ka laika posmā no 1991. līdz 2000. gadam Krievija no ES ir saņēmusi 2,28 miljardus eiro TACIS programmas ietvaros; laika posmā no 2001. līdz 2003. gadam ik gadu — apmēram 90 miljonus eiro. Šīs milzīgās summas tiek maksātas kā palīdzība "ekonomiskajām un demokrātiskajām reformām" Krievzemē.

Pirmkārt, ir pamats apšaubīt to, cik dziļas un paliekošas reformas krieviem ir izdevies īstenot. Otrkārt, nav īsti skaidrs, kāpēc Maskava netiek mudināta reformām vairāk atvēlēt pašas Krievijas līdzekļus. Proti, sniegt palīdzību gandrīz 100 miljonu eiro apmērā situācijā, kad valūtas rezerves Krievijas Centrālajā bankā ir mērāmas 70 miljardos ASV dolāru, ir līdzīgi kā katram gadījumam izmaksāt bezdarbnieka pabalstu turīgam rantjē, kuram nav nekādas vajadzības strādāt.

Iespējams, ka Krievijas gadījums ir specifisks un ES palīdzība šai neslēpti ambiciozajai valstij vairāk ir politisks žests, kura autori paši apzinās tā praktiskās lietderības mazo nozīmi. Ja ES finansiālā atbalsta Krievijai mērķis ir veicināt tieši demokrātiskās reformas (jo ar ekonomiskajām Krievijai pienāktos tikt galā pašai), tad jāsecina, ka šis mērķis ir sasniegts tikai daļēji. Turklāt runa nav par eiropiešu subjektīviem viedokļiem biedra Vladimira Putina valdīšanas stila vai preses brīvības kontekstā. Krievija un citas palīdzību saņemošās valstis nav ratificējušas virkni starptautisko, uz cilvēktiesību nostiprināšanu vērsto dokumentu, lai gan, ciniski sakot, ratificēšana jau nav tas grūtākais darbs (nosolīties var ar vieglu sirdi, prasību īstenošanu dzīvē atstājot uz vēlāku laiku un tālāku diņģēšanos). Piemēram, neviena no ES palīdzību saņemošajām valstīm nav ratificējusi ANO Konvencijas par visu sieviešu diskriminācijas formu likvidēšanas papildu protokolu; tieši tas pats attiecas uz Konvencijas par bērnu neiesaistīšanu bruņotos konfliktos papildu protokolu (Krievija, Ukraina, Baltkrievija ir tos parakstījusi, bet ne ratificējusi); Krievija nav pat parakstījusi ANO protokolu par bērnu neiesaistīšanu prostitūcijā, pornogrāfijā un verdzībā. Krievija ir tikai parakstījusi, ne ratificējusi Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijas 6. protokolu, kas aizliedz nāvessodu. Nav arī skaidrs, kāda jēga tērēt miljoniem eiro demokrātijas balstīšanai Vidusjūras reģionā, ja arābu valstis nav parakstījušas nevienu (!) Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijas protokolu.

Bizness ir bizness

Īsi sakot, ar demokrātijas, tiesiskas valsts un cilvēktiesību popularizēšanu ES tās partnervalstīs diez ko neveicas (šķiet, nav nepieciešams uzskaitīt faktus, kas liecina par demokratizācijas procesa neesamību, piemēram, Lībijā vai Sīrijā). Tad kādēļ tiek tērētas tik milzīgas summas? Ja ar miljoniem eiro nevar sagādāt komfortablāku dzīvi ierindas ukrainim vai alžīrietim, tad Ukrainas vai Alžīrijas elitei gan. Patiesībā tieši elites "piebarošana" ir tas, kas nepieciešams ES, jo 50% no patērētajiem energoresursiem ES importē un tuvākajos divdesmit gados importa īpatsvars pieaugs līdz 70%. Realitāte ir tāda, ka tieši nedemokrātiskie un visādi citādi niķīgie kaimiņi — Krievija, Lībija, Alžīrija — ir perspektīvi tik vajadzīgās naftas un dabasgāzes avoti, kamēr citi kaimiņi — Ukraina, Baltkrievija u.c. — ir tranzītvalstis šo resursu ceļā līdz Eiropas patērētājam. Papildus šiem apsvērumiem ES, protams, ir gatava atpirkties no kaimiņiem arī tādēļ, lai šo kaimiņu elites kaut cik pieskatītu imigrācijas un noziedznieku plūsmas pāri savām robežām, varbūt arī apdomīgāk izturētos pret ekoloģiskajām problēmām to ūdenstilpņu krastos, kuras apskalo arī ES valstis. Citiem vārdiem sakot, ES ar šiem miljoniem pērk nevis kaimiņu, bet pati savu ekonomisko un sociālo stabilitāti (tiesa, manuprāt, ne sevišķi veiksmīgi). Ja tā, tad Latvijai ir visas iespējas atgādināt par savu pieredzi ilgstošā kopdzīvē ar "pieradināmajām" NVS valstīm, pozicionēt sevi par ekspertu ES austrumu kaimiņu "civilizēšanā". Gadījumā, ja mūsu kopīgās mājas ES arī turpmāk gatavojas tērēt desmitiem miljonu eiro pieminētajiem mērķiem, Latvijas uzdevums ir ģenerēt projektus, iniciatīvas, konceptus un tamlīdzīgi, kur šos miljonus tērēt. Taisnības labad jāsaka, ka nekas jauns jau nav jāizdomā — ES pietiekami labi saprot jēdzienu "pārrobežu sadarbība", respektīvi, naudas došanas nepieciešamība kā tāda nav jāpierāda. Latvijas uzdevums ir uzstāt, ka tā šo "pārrobežu sadarbību" var veicināt tikpat labi vai pat labāk nekā Somija, Igaunija, Lietuva un citi "eksperti".