Reizēm taču ir tā, ka gribas kaut ko atstāt. Atstāt nevis tajā nozīmē kā pamest, bet tajā, kurā pēc mums kaut kas paliek. Nē, ne tikai izbalējušas fotogrāfijas, bērni, no mums ģenētiski pārmantotās slimības un mutācijas, atmiņas vai iesaldēti spermatozoīdi, bet kaut kas īpašs. Nu, tāds, lai kāds cits vēlāk paņemtu to rokās, pagrozītu un ar dziļdomīgu nopūtu teiktu: “Paskat! Dzīvoja taču reiz šitāds te cilvēks!” Un it kā jau mēs paši to nopūtu nekad nedzirdēsim, nekad neuzzināsim, ko par mums pateiks kāds nākotnes iemītnieks, bet tomēr gribas kaut ko tādu atstāt. Nezinu, no kurienes tāds pārcilvēcisks instinkts.
Reizēm mēs atrodam kādas vecas mājas pamatos iemūrētu pudeli ar vēstuli vai kādu aizlodētu kapsulu. Reizēm tas ir vienkārši uzraksts uz akmens vai kolonnas, kāds uzraksts, kas stāvējis tuksnesī vairākus tūkstošus gadu, bet mēs to atrodam un kāds zinātnieks ņem un izlasa, kas tur rakstīts. Un izrādās, ka tur ir rakstīts: “Es, [tāds un šitāds], esmu atstājis šo uzrakstu [lai paliktu mans vārds zināms mūžīgi mūžos vai vismaz kādu laiciņu].” Lielākā daļa no arheologu atrastajām seno rakstu zīmju paliekām satur tieši tādus, patiesībā, nevienam nevajadzīgus uzrakstus. Augšējās un Lejas Ēģiptes valdnieka Ahtoja Uahkara pamācībās savam dēlam Merikaram teikts: “Cilvēku paaudzes aiziet... Uzraksti uz akmens saglabā tavu vārdu, Dievs zina to, kurš dara viņa dēļ.”

Nojausma par to, ka “cilvēku paaudzes aiziet” parādās reizē ar vēsturisko domāšanu, lai gan tiešā veidā tās nav saistītas. Sava vārda un piemiņas iemūžināšana ir vienlīdz uztraukusi cilvēkus gan tajās civilizācijās, kas vēsturi uztvēra kā ciklisku atkārtošanos, gan tajās, kas skaitīja laikmetus lineāros periodos. Varbūt tam ir kāds sakars ar ideju par Dievu? Tās klātbūtnē cilvēks sāk apzināties savu mirstīgumu un īslaicīgumu. Bet varbūt pie vainas ir cilvēka īpaši māņticīgā attieksme pašam pret savu vārdu? Zināms taču, ka uz vienu no vissarežģītākajiem jautājumiem “Kas tu esi?” pirmā atbilde, kas ienāk prātā, ir nosaukt savu vārdu un uzvārdu. Un mazā cilvēka vēlme sevi iemūžināt, vēlme paziņot kādam “tur augšā”, ka es eksistēju, ka es arī esmu svarīgs, šī vēlme vienmēr grauž mūsu apziņas zemākos slāņus, liekot visu mūžu darīt kaut ko tādu, kam no praktiskā viedokļa nav īpašas nozīmes. Nu ja, bet tad mēs saprotam, ka “lielos vilcienos” jau nekam nav īpašas nozīmes un galīgi zaudējam savaldīšanos.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit