Spekulantu paradīze, gadsimta zādzība un "septītās debesis"
Čiekurkalna kriminālā vēsture
Foto: Dmiytijs Suļžics / f64
KRIMINĀLĀ RĪGA. LABAIS KRASTS
Diāna Čučkova
žurnāliste, projekta autore
Olga Petrova
žurnāliste, projekta autore
Kādreizējais Rīgas strādnieku mikrorajons Čiekurkalns ilgus gadus bija domes nemīlēts pabērns. Neremontētas ielas, noplukušos namos ar sauso tualeti mitinājās dīkdieņi, mūžīgie alus krogu sēdētāji un margināļi. Vairums te notikušo noziegumu paveikti "zem grādiem". Nelāgo slavu vairoja arī par Čierīti sauktais tirgus, kas bija spekulantu un krāpnieku paradīze. Tagad uz Čiekurkalnu pārcēlusies lielākā daļa tiesībsargājošo iestāžu. Apkaime acīmredzami plaukst un zeļ. Kas zīmīgs noticis Čiekurkalnā, kāds ir šīs apkaimes kriminālais stāsts?
Šis raksts ir daļa no stāstu cikla "Kriminālā Rīga. Labais krasts", kurā DELFI atklāj dažādu Rīgas apkaimju kriminālo pagātni un tagadni.
"Agrāk starp strādnieku apdzīvotajiem mikrorajoniem Sarkandaugavu un Čiekurkalnu varēja meklēt paralēles, tie bija ļoti līdzīgi. Tagad Čiekurkalns kotējas augstāk – saved kārtībā namus, uz apkaimi pārceļas vairāk pārtikušu cilvēku, izspiežot agrāko kontingentu. Protams, tur joprojām saglabājušies arī dzērāji, kas pļēguro pie veikala ieejas, notiek zādzības no automašīnām, periodiski ir laupīšanas, joprojām darbojas alkohola "točkas". Tomēr kopumā rajons kļūst respektablāks," stāsta Ziemeļu policijas iecirkņa priekšnieks Jānis Bārzdainis.
Čiekurkalns aizņem 567 hektārus Rīgas – nedaudz vairāk nekā Ķengarags vai Pļavnieki. Saskaņā ar 2017. gada datiem apkaimē bija vien aptuveni 8000 iedzīvotāju. Pēdējos gados te notiek aktīva būvniecība, parādās jauni daudzdzīvokļu nami, labiekārtota teritorija. Tieši uz Čiekurkalnu, uz jauno ēku kompleksu, ko tautā dēvē par Pentagonu, pārcēlusies Iekšlietu ministrija, kā arī Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde un Valsts policija ar īslaicīgās aizturēšanas izolatoru, sauktu par "septītajām debesīm". Tas viss labvēlīgi ietekmējis kriminogēno situāciju apkaimē.
Čiekurkalns
567
8 000
iedzīvotāji
personas
ha
platība
Kopējā mikrorajona platība - 567 hektāri.
Ilgu laiku pilsētas galvas Čiekurkalnam nepievērsa uzmanību. Lai gan te vēl piecdesmito gadu beigās tika atklāta TEC-1, bet vēlāk aktīvi darbojās ne tikai slavenā ražošanas apvienība "Daiļrade", bet arī vairāki citi uzņēmumi, pašvaldība nesteidza attīstīt apkaimes teritoriju. Piemēram, gadu desmitiem netika mainīts ielu segums, daudzās ielās bija braukšanai tik neērtie bruģakmeņi. Atsevišķās ieliņās bruģis saglabājies līdz pat šai dienai, taču tas nu jau drīzāk ir vēsturisks apskates objekts, kas izceļ mikrorajona raksturu.
Foto: Māris Morkāns
Savulaik apkaimē dominēja koka apbūve – zemas mājas ar daļējām ērtībām un vienu sauso tualeti uz vairākām ģimenēm pagalmā. Tolaik Čiekurkalnā strādājušie milicijas darbinieki stāsta, ka šī bija samērā depresīva vieta, kas atplauka astoņdesmitajos gados, kad te uzbūvēja vairākus daudzdzīvokļu namus. Tomēr vecajās baraku tipa ēkās (protams, ne visās) joprojām dzīvoja dīkdieņi, margināļi un mūžīgie dzertuvju apmeklētāji.
"Es Čiekurkalnu sauktu par interesantu rajonu. Tur reģistrējām pa simt noziegumiem gadā. Pamatā visi bija saistīti ar alkoholu. Arī slepkavības bija sadzīviskas vai notika grādīgo dzērienu patērēšanas laikā," stāsta Aleksejs (viņš nevēlējās atklāt savu uzvārdu – red.), kurš Ziemeļu rajona Kriminālpolicijā strādājis vairāk nekā 20 gadu.
Desu kanalizācijas loģistika
Kā stāsta Aleksejs, deviņdesmito gadu vidū līdztekus dzīvokļu zādzībām Čiekurkalnā aktīvi darbojās čuguna kanalizācijas aku vāku zagļi. Nakts aizsegā aizstiepj, bet vēlāk notirgo par pieciem latiem (nedaudz vairāk par septiņiem eiro). "Moderno noziegumu" sarakstā parādījās metāla atkritumu urnu zādzības. Pēc Rīgas domes rīkojuma katram veikalam pie sienas bija jābūt tādai tvertnei. Mēdza notikt arī tā, ka naktī noskrūvēto atkritumu kasti nākamajā dienā par pieciem latiem pārdeva kaimiņiem, no kuriem paši pirms tam arī bija nozaguši.
Atsaucot atmiņā astoņdesmitos gadus, Aleksejs stāsta, ka viens no lielākajiem mikrorajona uzņēmumiem tolaik bija gaļas kombināts, kurā samērā bieži notika zādzības. Kādā brīdī no kombināta sāka zagt pārāk daudz desu.
"Tas notika astoņdesmito beigās. Tolaik gar gaļas kombinātu bija bīstami staigāt – varēja dabūt pa galvu ar desu maisu. Strādnieks savāca produktus, pārsvieda pāri sētai un mājupceļā paņēma. Kaut ko no "loma" paturēja sev, kaut ko pārdeva citiem. Sveša īpašuma izzagšana. Taču mūsu lietā bija pavisam cits stāsts. Vēlāk atklājām, ka pie zādzībām bija piesaistīti asenizatori, kas bieži brauca tīrīt kombināta kanalizāciju.
Atsūknēja kanalizāciju, iztīrīja aizsērējumus, ņēma milzīgus, hermētiski aizveramus maisus, kuros lika no noliktavas nozagtās desas, guvumu slēpjot cisternā. Sardzei pat prātā neienāca pārbaudīt, kādu kravu viņi aizved. Aizbrauca līdz attīrīšanas stacijai, izvilka no maisiem desas un vēlāk tās tirgoja. Desas taču tīras un neskartas," atceras Aleksejs.
NOZIEGUMU KARTE
ČIEKURKALNS
2021. gada 19. marts. Ugunsgrēks divstāvu daudzdzīvokļu namā Čiekurkalna 3. līnijā. Kad ieradās glābēji, pilnā platībā ar atklātu liesmu dega viens no 1. stāva dzīvokļiem, un liesmas pārmetās uz blakus mitekli. VUGD darbiniekiem izdevās evakuēt piecus iedzīvotājus, viens izglābās paša spēkiem. Ugunsgrēka likvidēšanas darbos glābēji telpās atrada trīs nosmakušus cilvēkus.
2013. gada 12. augusts. Gaujas ielā kādā dzīvoklī atrasts 52 gadus vecas sievietes līķis ar vardarbīgas nāves pazīmēm. Drīz vien netālu no notikuma vietas tika aizturēts jau agrāk sodītais 49 gadus vecais sievietes civilvīrs. Viņš pavēstīja, ka pirms divām dienām kopā ar dzīvesbiedri lietojis alkoholu, bet pēc tam abi sastrīdējušies. Vīrietis dažas reizes iesitis draudzenei pa galvu un aizgājis. Pēc pāris dienām viņš atgriezies dzīvoklī un atradis sievietes līķi.
2011. gada 21. aprīlis. Mēģinājums uzspridzināt automašīnu "Mercedes Benz" Gaujas ielā 33. 26 gadus vecā bankas darbiniece no rīta iesēdās auto kopā ar vīru un piecus gadus veco bērnu, devās ceļā, bet tad izdzirdēja aizdomīgu troksni un apturēja auto. Zem automašīnas bija piestiprināts aizdomīgs priekšmets, policija konstatēja, ka tas ir pašdarināts spridzeklis, kurš nezināmu iemeslu dēļ nenostrādāja.
2011. gada 21. marts. Bruņota laupīšana kādā uzņēmumā. Noziedznieki nežēlīgi piekāva uzņēmuma darbinieku un ar rokudzelžiem pieslēdza pie radiatora. Pēc tam uzbrucēji nozaga seifu, kā arī uzņēmumam piederošo automašīnu. Aizdzīto mikroautobusu noziedznieki vēlāk pameta Purvciemā kādā pagalmā, bet paši devās uz Rīgas centru, kur tika apcietināti.
2010. gada 24. aprīlis. Čiekurkalna 2. līnijas un 2. šķērslīnijas krustojumā atrasts vīrieša līķis ar vardarbīgas nāves pazīmēm. Vīrietim nebija virsdrēbju, un policija balstījās uz pieņēmumu, ka viņš, visticamāk, nogalināts citā vietā. Izmeklēšanā noskaidrojās, ka upuris iepriekšējā dienā lietojis alkoholu kādā kompānijā. Pasēdēšanas laikā kāds atcerējies, ka šis vīrietis viņam parādā 10 latus (14 eiro). Vārdu pa vārdiem, un izcēlās konflikts, kas pārauga kautiņā un noslēdzās ar slepkavību. Noziedznieki sagaidīja tumsu, iznesa līķi uz ielas, savukārt dzīvoklī centās noslēpt nozieguma pēdas.
2003. gada 18. septembris. Daudzdzīvokļu namā Viskaļu ielā 16a izceļas traģisks ugunsgrēks, kas izdzēš astoņu cilvēku dzīvības, vēl divas sievietes mirst vēlāk slimnīcā. Dzēšot liesmas, glābējiem bija grūtības evakuēt cilvēkus, jo vairāki bija lielā alkohola reibumā.
2003. gada janvāris. Daudzbērnu tēvs Rolands K. (pēc vīrieša teiktā, viņam esot 16 bērni no dažādām sievietēm) nogalina 1943. gadā dzimušu sievieti. Uz upura ķermeņa tika atrastas 18 naža dūrienu pēdas. Varmāka ievainoja arī savu 1963. gadā dzimušo paziņu, sadūra meitas draugu un piekāva trīsgadīgo dēlēnu. Tika noskaidrots, ka Rolands noziegumu izdarīja naida lēkmē, būdams alkohola reibumā.
2000. gada maijs. Korupcijas un organizētās noziedzības apkarošanas biroja darbinieki Čiekurkalnā uziet nelegālu noliktavu un konfiscē tur glabātās 20 tonnas cukura. No Vācijas atvestais kontrabandas cukurs tika fasēts Jelgavas cukura fabrikas iepakojumā.
1997. gada 24. novembris. Kādā dzīvoklī Čiekurkalna 8. līnijā atrastas 82 trotila briketes (katra no tām – 200 g), kā arī 10 viltotas Latvijas Republikas un PSRS pases un aparatūra dokumentu viltošanai. Tika aizturēts agrāk sodītais dzīvokļa saimnieks, kā arī vēl divas personas.
1993. gada 12. oktobris. Čiekurkalna 9. līnijā atrastas 1915. gadā dzimušās Olgas V. un 1946. gadā dzimušās Valentīnas V. mirstīgās atliekas ar vardarbīgas nāves pazīmēm. No dzīvokļa bija pazudis tālruņa aparāts.
1993. gada 15. maijs. Čiekurkalna 4. šķērslīnijā kādā dzīvoklī atrasts vīrieša līķis ar 70 grieztām un durtām brūcēm, turklāt noziedznieki upurim nogriezuši ausis. No dzīvokļa bija pazudušas mantas. Nozieguma vietā tika atrasts nazis, kā arī noņemti pirkstu nospiedumi.
Lai ērtāk izpētītu karti, pagrieziet savu viedierīci horizontāli.
Čiekurkalna tirgus: spekulantu Eldorado
Foto no Valsts policijas arhīva.
Slavenais Čiekurkalna tirgus jeb, kā to dēvēja tautā, Čierītis ģeogrāfiski nemaz nav saistīts ar Čiekurkalnu. Gan agrākajos laikos, gan tagad teritoriju, kurā tas atrodas, kontrolē nevis Ziemeļu rajona, bet gan par Vidzemes priekšpilsētu atbildīgie policisti. Tomēr, lai nejauktu galvu, tirgu iekļāvām stāstā par Čiekurkalnu.
Savas darbības pirmajos gados Čiekurkalns bija vienīgā vieta Rīgā, kur tirgoja dzīvniekus. Savukārt no astoņdesmito gadu vidus pilnā sparā te darbojās slavenais Čierītis, kur grozījās liela nauda, pulcējās sīki izspiedēji, spekulanti, blēži un krāpnieki. Savas specifikas dēļ tirgu bieži vien dēvēja par zelta bedri izejvielu un materiālu zagļiem.
Savas darbības pirmajos gados Čiekurkalns bija vienīgā vieta Rīgā, kur tirgoja dzīvniekus. Savukārt no astoņdesmito gadu vidus pilnā sparā te darbojās slavenais Čierītis, kur grozījās liela nauda, pulcējās sīki izspiedēji, spekulanti, blēži un krāpnieki. Savas specifikas dēļ tirgu bieži vien dēvēja par zelta bedri izejvielu un materiālu zagļiem.
Veikals pie Čiekurkalna tirgus, 1988. gads. Foto. Osvalds Mazurs, Apvienotais arhīva fonds LVKFFDA
Uzraugot kārtību tirgū, milicija regulāri rīkoja reidus un kratīšanas, meklējot zagtu mantu uzpircējus, krāpniekus, kā arī "firminiekus", kas strādāja bez patenta. Tirgus vēriens pārkāpa visas saprāta robežas. Saglabāt kārtību kļuva aizvien sarežģītāk. Sāka klīst runas, ka Čierītī nepieciešama speciāla milicijas nodaļa – gluži kā Centrālajā kolhozu tirgū. Tomēr pie darbiem tā arī nenonāca.
"Svētdiena Čiekurkalna tirgū. Cilvēku lavīna šturmē ieejas vārtus. Nepagūstam attapties, kad esam kļuvuši par šīs nebeidzamās plūsmas daļiņu. Nu arī mūs kopā ar visiem nes garām letēm, nav pat iespējams pagriezties apkārt un saskatīt, ko tad piedāvā. Pūlis kļūst mazāks tikai tad, kad esam iestumti tirgus malā, kur tirgoņu somās pīkst kucēni, kur būros rosās truši, dzied putniņi, akvārijos peld zivtiņas.
Arī agrāk brīvdienās te ieradās daudz rīdzinieku un viesu. Taču, kopš stājies spēkā likums par individuālo darbu, "Čierīša" (kā to žargonā dēvē) popularitāte kļuvusi krietni lielāka,"
– šādi situāciju tirgū 1987. gadā raksturoja "Rīgas Balss".
– šādi situāciju tirgū 1987. gadā raksturoja "Rīgas Balss".
Čiekurkalna tirgū tolaik varēja nopirkt teju visu: modīgās pagarinātās vējjakas un stepētos mēteļus, ādas jakas ar kniedēm un "varjonkas" (balināta džinsa bikses), savādus svārkus košās krāsās, čības un kažokādas vestes. To visu pamatā šuva vietējie meistari – "firminieki", kas bija saņēmuši patentu individuālajam darbam. Daži savu produkciju laida apgrozībā veikalā "Amatnieks" Suvorova ielā 50, bet lielākā daļa tirgoja paši. Skaidrojums pavisam vienkāršs: sarunās ar pircējiem varēja saprast, pēc kā ir pieprasījums.
Iekļūt tirgū ar savu preci nebija nemaz tik vienkārši. Andele notika brīvdienās, tirdzniecības vietu skaits – ierobežots. Lai aizņemtu vietu, pārdevēji nereti ieradās tirgū trijos četros no rīta, viņus neatturēja ne lietus, ne sniegs. Bija arī tādi, kas atbrauca pusnaktī un nakšņoja mašīnā. Par labām vietām pat varēja sakauties, kā arī pārdot tās tālāk par 20–25 rubļiem (mūsdienu ekvivalents – 22–28 eiro). Un pieprasījums bija milzīgs!
Konjaka pudele un nozagtās ūdeļādas
Vitālijs – kādreizējais Rīgas Proletāriešu rajona operatīvais iecirkņa pilnvarotais – ilgus gadus vadīja vienu no milicijas (policijas) iecirkņiem mikrorajona teritorijā. Darbam struktūrās atdevis vairāk nekā 20 gadus. Pēc "lielās tīrīšanas" iekšlietu sistēmā pārcēlās taksista sēdeklī. Tas notika deviņdesmitajos gados, kad taksometra vadītājs, dodoties savā maiņā, nezināja, vai atgriezīsies mājās. Aplūkojot tā laika kriminālās hronikas, varam redzēt, ka ik dienu notika uzbrukumi taksometru šoferiem. Vairāki taksisti nežēlīgi nogalināti, noziedznieku uzbrukumu piedzīvojis arī Vitālijs.
Viens no pirmajiem nopietnajiem noziegumiem, ko Vitālijs atklāja, būdams iecirkņa pilnvarotais, notika tieši Čiekurkalna tirgū, kur vienmēr bijusi drūzmēšanās, pat tālajos septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados, kad vēl nebija parādījušies kooperatīvi. Bet, kur ir pūlis, tur arī kabatzagļi un citi blēži.
"Toreiz tirgū bija sovhoza "Ādaži" kiosks, kur tirgoja ūdeļādas. Notikusi zādzība, aiznestas ādas par 30 tūkstošiem rubļu (mūsdienās – ap 30 tūkstošiem eiro)! Tiem laikiem prātam neaptverama summa! Devos apgaitā un pratināju kontingentu. Man pačukstēja, ka kāds vīrietis piedāvājis nopirkt ādiņu. Ziņoju operatīvajiem – tajā pašā dienā aizdomās turētais tika apcietināts un lieta atklāta.
Toreiz saņēmu lielāko prēmiju savā mūžā. Parasti bija tā: pa 30 rubļiem no nodaļas priekšnieka, pa 40 rubļiem – no pārvaldes (attiecīgi – aptuveni 30 un aptuveni 40 eiro mūsdienās). Bet te man piešķīra 90 rubļus – no sovhoza. Tolaik es saņēmu milicijas jaunākā leitnanta algu – 119 rubļus mēnesī. Tajos gados mūsu nodaļa bija jauna: būtībā cilvēku likteņus izlēma 25–26 gadus jauni puiši. Un mums pat prātā nenāca no kāda ņemt naudu. Bija gadījums, kad apcietināja kaimiņu iecirkņa inspektoru: viņš bija uzgājis degvīna spekulantus un prasījis tiem 30 rubļu kukuli. Iesēdināja uz sešiem gadiem!
Savukārt mēs vienkārši darījām savu darbu. Kad atklājām dzīvokļu, automašīnu zādzības, atdevām rīdziniekiem viņu mantu, kas mērāma tūkstošos rubļu, cilvēki bija ļoti pateicīgi un nezināja, kā to paust. Mēs neko neņēmām. Vienīgais, ko sev ļāvām, – pieņemt dāvinājumā pudeli konjaka, ko pēc tam dalījām ar visu nodaļu. Tā arī visa pateicība," stāsta bijušais policists.
Viens no pirmajiem nopietnajiem noziegumiem, ko Vitālijs atklāja, būdams iecirkņa pilnvarotais, notika tieši Čiekurkalna tirgū, kur vienmēr bijusi drūzmēšanās, pat tālajos septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados, kad vēl nebija parādījušies kooperatīvi. Bet, kur ir pūlis, tur arī kabatzagļi un citi blēži.
"Toreiz tirgū bija sovhoza "Ādaži" kiosks, kur tirgoja ūdeļādas. Notikusi zādzība, aiznestas ādas par 30 tūkstošiem rubļu (mūsdienās – ap 30 tūkstošiem eiro)! Tiem laikiem prātam neaptverama summa! Devos apgaitā un pratināju kontingentu. Man pačukstēja, ka kāds vīrietis piedāvājis nopirkt ādiņu. Ziņoju operatīvajiem – tajā pašā dienā aizdomās turētais tika apcietināts un lieta atklāta.
Toreiz saņēmu lielāko prēmiju savā mūžā. Parasti bija tā: pa 30 rubļiem no nodaļas priekšnieka, pa 40 rubļiem – no pārvaldes (attiecīgi – aptuveni 30 un aptuveni 40 eiro mūsdienās). Bet te man piešķīra 90 rubļus – no sovhoza. Tolaik es saņēmu milicijas jaunākā leitnanta algu – 119 rubļus mēnesī. Tajos gados mūsu nodaļa bija jauna: būtībā cilvēku likteņus izlēma 25–26 gadus jauni puiši. Un mums pat prātā nenāca no kāda ņemt naudu. Bija gadījums, kad apcietināja kaimiņu iecirkņa inspektoru: viņš bija uzgājis degvīna spekulantus un prasījis tiem 30 rubļu kukuli. Iesēdināja uz sešiem gadiem!
Savukārt mēs vienkārši darījām savu darbu. Kad atklājām dzīvokļu, automašīnu zādzības, atdevām rīdziniekiem viņu mantu, kas mērāma tūkstošos rubļu, cilvēki bija ļoti pateicīgi un nezināja, kā to paust. Mēs neko neņēmām. Vienīgais, ko sev ļāvām, – pieņemt dāvinājumā pudeli konjaka, ko pēc tam dalījām ar visu nodaļu. Tā arī visa pateicība," stāsta bijušais policists.
Gadījās, ka jaunizceptajam uzņēmējam tīrā peļņa mēnesī bija 2000–3000 rubļu, bet viņš "piemirsa" nopirkt reģistrācijas apliecību (patentu) par pieciem rubļiem. Par tirgošanos bez patenta rajona administratīvā komisija varēja piespriest 100 rubļu sodu. Tirgū izsekot nodokļu apmaksai faktiski ir neiespējamā misija, finanšu inspektors nodokli aprēķināja pēc tā, ko viņam stāstīja individuālie tirgotāji. Protams, viņiem bija izdevīgi daļu ienākumu slēpt.
Kā pelnīja komersanti? Piegrieztnes meklēja modes žurnālos. Pirka par pieciem rubļiem parastos krekliņus, iešuva tolaik modīgo "sietiņu" un tirgoja tālāk jauno preci – nu jau par 20 rubļiem. Reizēm apģērbam piešuva pašdarinātas birkas, kas krietni cēla izstrādājuma cenu.
KRIMINĀLĀ VĒSTURE
Čiekurkalna tirgus
Astoņdesmito gadu otrajā pusē vidējā alga PSRS bija 200 rubļu mēnesī (ap 220 eiro).
"Varjonkas" – balināta džinsa auduma bikses
Cena: 100-150 rubļi
"Varjonkām" izmantoja lētas Indijā vai PSRS ražotas bikses, ko vārīja balinātājā. Lai iegūtu īpašo efektu, bikses sēja ar gumijām vai mezglos, dauzīja ar baltiem ķieģeļiem, berzēja ar pumeku, vārīja sodas un hlora šķīdumā, bet pēc tam mazgāja veļasmašīnā kopā ar akmeņiem.
Cena: 100-150 rubļi
"Varjonkām" izmantoja lētas Indijā vai PSRS ražotas bikses, ko vārīja balinātājā. Lai iegūtu īpašo efektu, bikses sēja ar gumijām vai mezglos, dauzīja ar baltiem ķieģeļiem, berzēja ar pumeku, vārīja sodas un hlora šķīdumā, bet pēc tam mazgāja veļasmašīnā kopā ar akmeņiem.
100-150 ₽
VHS video kasete ar filmas ierakstu
Cena: līdz 30 rubļiem.
Pirātu kopijas bija vienīgā iespēja, kā apskatīt ārzemju kino jaunumus.
Cena: līdz 30 rubļiem.
Pirātu kopijas bija vienīgā iespēja, kā apskatīt ārzemju kino jaunumus.
30 ₽
Krosenes
Cena: 100-150 rubļi
"Firmas" krosenes vairumā gadījumu gatavoja no Rīgas fabrikā "Rekords" ražotajiem apaviem. Lai vietējo ražojumu pārvērstu "firmas" precē, sporta apaviem nogrieza papēžus, šur tur piešuva ādu, piestiprināja birku ar kādu zīmolu. Tādējādi no 30 rubļiem par vienu pāri varēja cenu uzskrūvēt līdz pat 120-150 rubļiem. Šī prece tirgū bija ļoti pieprasīta.
Cena: 100-150 rubļi
"Firmas" krosenes vairumā gadījumu gatavoja no Rīgas fabrikā "Rekords" ražotajiem apaviem. Lai vietējo ražojumu pārvērstu "firmas" precē, sporta apaviem nogrieza papēžus, šur tur piešuva ādu, piestiprināja birku ar kādu zīmolu. Tādējādi no 30 rubļiem par vienu pāri varēja cenu uzskrūvēt līdz pat 120-150 rubļiem. Šī prece tirgū bija ļoti pieprasīta.
100-150 ₽
Bikses – "banānenes"
Cena: 55-80 rubļi
Cehos šīs bikses šuva no audumiem, kas paredzēti darba uzsvārčiem un halātiem. Parasti tās papildināja ar cita auduma iešuvēm un dažādiem stiprinājumiem un sprādzēm. "Banāneņu" pašizmaksa bija 9-10 rubļi, bet tās tirgoja par 55-80 rubļiem.
Cena: 55-80 rubļi
Cehos šīs bikses šuva no audumiem, kas paredzēti darba uzsvārčiem un halātiem. Parasti tās papildināja ar cita auduma iešuvēm un dažādiem stiprinājumiem un sprādzēm. "Banāneņu" pašizmaksa bija 9-10 rubļi, bet tās tirgoja par 55-80 rubļiem.
55-80 ₽
Metanīts
Cena: 25 rubļi par spoli.
Metanīts ir metālisks diegs ar zelta vai sudraba efektu. Veikalos to nevarēja iegādāties, parasti zaga no šūšanas ražotnēm, lai vēlāk izmantotu džemperu un kreklu dekorēšanai.
Cena: 25 rubļi par spoli.
Metanīts ir metālisks diegs ar zelta vai sudraba efektu. Veikalos to nevarēja iegādāties, parasti zaga no šūšanas ražotnēm, lai vēlāk izmantotu džemperu un kreklu dekorēšanai.
25 ₽
1987. gadā Rīgā sprieda par metro būvniecību – viena līnija skartu Vidzemes kolhozu tirgu. Proletāriešu rajona iedzīvotāju vajadzībām plānoja piešķirt Čiekurkalna tirgu, bet pašu Čierīti – reorganizēt. Pilsētas vadība plānoja no 1989. gada tur atstāt tikai kolhozniekus, savukārt rokdarbniekus un "firminiekus" sūtīt tirgoties uz Berģiem, netālu no Brīvdabas muzeja. Kā jau labi zinām, rīdzinieki netika ne pie metro, ne pie Čierīša Berģos.
Lieta par gadsimta zādzību
1988. gadā Čiekurkalna teritorijā tika pastrādāts noziegums, kurš sava vēriena dēļ ieguva nosaukumu "gadsimta zādzība". Un bija jau arī iemesls: no Rīgas Centrālā universālveikala (RCU) valūtas noliktavas noziedznieki četros piegājienos izveda dārgu deficīta tehniku (video un audio aparatūru) un apģērbu. Zīmīgi, ka noziedzniekiem izdevās pārvarēt trīskāršu aizsargsistēmu: fizisko (vairāki sargi un suns), automātisko (moderna signalizācija). Visi dārgumi glabājās iežogotā teritorijā moduļu angāros.
Jāteic gan, ka šie Somijā ražotie moduļi, ko RCU bija iepircis, lai glabātu tik deficītās preces, nemaz tik labi nebija. Moduļi bija izgatavoti no mīksta, dažus milimetrus bieza metāla, ko var salīdzināt ar konservu kārbu. Parasti šādos angāros glabāja birstošus materiālus vai sargāja no sliktiem laikapstākļiem ne pārāk dārgu celtniecības tehniku.
Zagļi savai misijai bija ļoti labi sagatavojušies, jo laupījums bija tā vērts. Ļaundaru arsenālā bija gan šaujamieroči, gan portatīvās rācijas, gan tolaik vien retajam pieejamās japāņu pneimatiskās šķēres, ar kurām varēja pārkniebt gan metālu, gan jebkura diametra stieples.
Zagļu nodarītais kaitējums tika lēsts vairāk nekā 600 000 valūtas rubļu vērtībā. Pārrēķinot padomju rubļos, summa tiem laikiem bija kosmiska! Noziegumu izdevās atšķetināt mēneša laikā, izmeklētājiem pat nācās dodies uz Maskavu, kur noziedznieki ar vilcienu jau bija pārveduši daļu nolaupītās tehnikas – "Panasonic" videokameras.
"Izmeklēšanā noskaidrojām, ka zagļu informators bija šoferis, kurš uz noliktavu brauca pēc apģērbiem. Reiz ieraudzījis tur esošo dārgo tehniku un nolēmis, ka ar to var neslikti nopelnīt. Vērsās pie pazīstama zagļa, sapulcēja grupu, rūpīgi izpētīja noliktavas teritoriju, kā tā tiek apsargāta. Tur bija pat sensoru signalizācija, bet viņiem izdevās visu apiet. Nakts aizsegā ar kravas auto četros piegājienos izveda visu aparatūru! Zādzība tika konstatēta tikai no rīta," stāsta bijušais kriminālizmeklēšanas darbinieks, kurš strādāja pie šī nozieguma izmeklēšanas.
Ar to stāsts vēl nav beidzies. Izmeklēšanas gaitā izrādījās, ka informators par zādzību bija izpļāpājies arī kādai no Rīgas "brigādēm", kas izmantoja momentu un ieradās pie zagļiem pieprasīt savu daļu. Galu galā "gadsimta zādzības" gadījumā bija divi tiesas procesi: pirmajā uz apsūdzēto sola sēdās zagļu bandas dalībnieki, kas iztukšoja noliktavu, bet otrajā tiesāja reketierus, kas prasīja zagļiem dalīties guvumā.
"Kad Jūrmalā tiesāja zagļus, ēku apsargāja OMON. Faktiski apsūdzētos sargāja no neapmierinātās "brigādes"," stāsta bijušais policists.
Par šī skaļu rezonansi ieguvušā nozieguma atklāšanu izmeklētāju grupa saņēma prēmiju – katrs 50 rubļus. Kā balva par padarīto tika piešķirti arī tolaik deficītie divkasešu magnetofoni.
Jāteic gan, ka šie Somijā ražotie moduļi, ko RCU bija iepircis, lai glabātu tik deficītās preces, nemaz tik labi nebija. Moduļi bija izgatavoti no mīksta, dažus milimetrus bieza metāla, ko var salīdzināt ar konservu kārbu. Parasti šādos angāros glabāja birstošus materiālus vai sargāja no sliktiem laikapstākļiem ne pārāk dārgu celtniecības tehniku.
Zagļi savai misijai bija ļoti labi sagatavojušies, jo laupījums bija tā vērts. Ļaundaru arsenālā bija gan šaujamieroči, gan portatīvās rācijas, gan tolaik vien retajam pieejamās japāņu pneimatiskās šķēres, ar kurām varēja pārkniebt gan metālu, gan jebkura diametra stieples.
Zagļu nodarītais kaitējums tika lēsts vairāk nekā 600 000 valūtas rubļu vērtībā. Pārrēķinot padomju rubļos, summa tiem laikiem bija kosmiska! Noziegumu izdevās atšķetināt mēneša laikā, izmeklētājiem pat nācās dodies uz Maskavu, kur noziedznieki ar vilcienu jau bija pārveduši daļu nolaupītās tehnikas – "Panasonic" videokameras.
"Izmeklēšanā noskaidrojām, ka zagļu informators bija šoferis, kurš uz noliktavu brauca pēc apģērbiem. Reiz ieraudzījis tur esošo dārgo tehniku un nolēmis, ka ar to var neslikti nopelnīt. Vērsās pie pazīstama zagļa, sapulcēja grupu, rūpīgi izpētīja noliktavas teritoriju, kā tā tiek apsargāta. Tur bija pat sensoru signalizācija, bet viņiem izdevās visu apiet. Nakts aizsegā ar kravas auto četros piegājienos izveda visu aparatūru! Zādzība tika konstatēta tikai no rīta," stāsta bijušais kriminālizmeklēšanas darbinieks, kurš strādāja pie šī nozieguma izmeklēšanas.
Ar to stāsts vēl nav beidzies. Izmeklēšanas gaitā izrādījās, ka informators par zādzību bija izpļāpājies arī kādai no Rīgas "brigādēm", kas izmantoja momentu un ieradās pie zagļiem pieprasīt savu daļu. Galu galā "gadsimta zādzības" gadījumā bija divi tiesas procesi: pirmajā uz apsūdzēto sola sēdās zagļu bandas dalībnieki, kas iztukšoja noliktavu, bet otrajā tiesāja reketierus, kas prasīja zagļiem dalīties guvumā.
"Kad Jūrmalā tiesāja zagļus, ēku apsargāja OMON. Faktiski apsūdzētos sargāja no neapmierinātās "brigādes"," stāsta bijušais policists.
Par šī skaļu rezonansi ieguvušā nozieguma atklāšanu izmeklētāju grupa saņēma prēmiju – katrs 50 rubļus. Kā balva par padarīto tika piešķirti arī tolaik deficītie divkasešu magnetofoni.
Jaunā realitāte: pikšķerēšana, zvani no "bankas", iepazīšanās internetā
Spekulantu un rokdarbnieku laiki jau sen pagājuši. Tehnoloģijas attīstās, un tirgus blēžu vietā stājušies virtuālie krāpnieki.
"Pēdējā laikā iecirknī saņemam ļoti daudz iesniegumu par krāpšanos internetā. Cilvēki savas muļķības un naivuma dēļ zaudē dažādas summas – no 150 eiro līdz pieciem, septiņiem tūkstošiem," atklāj Ziemeļu iecirkņa priekšnieks Jānis Bārzdainis. "Sekojot jaunajām tendencēm, policijai nākas pārkārtot darbu: viena lieta ir izmeklēt to, kā kāds izvilcis naudasmaku, pavisam cita – noziegums tīmeklī. Ja neesi IT cilvēks, tad ir grūti.
"Pēdējā laikā iecirknī saņemam ļoti daudz iesniegumu par krāpšanos internetā. Cilvēki savas muļķības un naivuma dēļ zaudē dažādas summas – no 150 eiro līdz pieciem, septiņiem tūkstošiem," atklāj Ziemeļu iecirkņa priekšnieks Jānis Bārzdainis. "Sekojot jaunajām tendencēm, policijai nākas pārkārtot darbu: viena lieta ir izmeklēt to, kā kāds izvilcis naudasmaku, pavisam cita – noziegums tīmeklī. Ja neesi IT cilvēks, tad ir grūti.
Piemēram, tagad ir izplatīta tā dēvētā pikšķerēšana – krāpnieki zvana pa tālruni, stāsta, ka kontā notikušas kaut kādas aizdomīgas darbības, un lūdz nosaukt personas datus, lai atjaunotu kontu. Cilvēks nosauc paroles un zaudē naudu. Vai arī pašrocīgi pārskaita to šiem svešiniekiem.
Valsts policijas, Iekšlietu ministrijas un PMLP komplekss Čiekurkalnā. Foto: LETA
Cits krāpšanās virtuālajā vidē variants – iepazīšanās internetā. Iepazīstas, sākumā viss ir labi, bet pēc kāda laika "mīļotajam" parādās finanšu problēmas. Viņš lūdz pārskaitīt noteiktu summu, lai visu atrisinātu. Vēloties palīdzēt mīļotajai personai, lētticīgi cilvēki atdod visus savus uzkrājumus. Šādus mīlniekus notvert ir nereāli – bieži vien tie ir ārzemnieki, kuri šiem mērķiem veido viltus profilus.
Vēl viens krāpšanās veids – sludinājumi feisbukā. "Pārdodu riepas, cena 120 eiro." Kāds grib nopirkt, pārskaita prasīto summu, bet riepas tā arī nesaņem. Atver "Facebook", bet pārdevēja profils jau dzēsts. Tagad tā bieži notiek."
Izsaukumu skaits kovida gadā nav mazinājies, stāsta policijas Ziemeļu iecirkņa priekšnieks. "Skandāli, konflikti, visi uzvilkti – ārkārtas situācijā daudzi ir uz nozieguma robežas. Cilvēki sēž mājās, viss slēgts, viņi nezina, kā nolaist tvaiku. Daudz vairāk ģimenes konfliktu, bieži vien tie saistīti nevis ar fizisko, bet gan emocionālo vardarbību, ar bērna dalīšanu. Piemēram, ģimene ir uz šķiršanās sliekšņa, un tad sākas: vīrs raksta iesniegumu par sievu – viņa blandās apkārt, sieva raksta par vīru – viņš ir tāds un šitāds!" stāsta Bārzdainis.
Policijas iecirkņa priekšnieks norāda, ka pandēmijas laikā augusi iedzīvotāju agresija pret policiju. Tas bieži vien novērojams sabiedriskajā transportā saistībā ar aizsargmasku valkāšanu.
"Cenšamies būt maksimāli lojāli – mēs saprotam, ka visiem ir smagi, visi ir noguruši. Bet, ja cilvēks nereaģē uz aizrādījumu, bet vēlāk kļūst agresīvs, nākas reaģēt. Un tad apkārtējie izvelk mobilos telefonus un izskan neapmierinātība: skat, vairāki cenšas sašņorēt vienu. Tas viss izplatās pa sociālajiem tīkliem un plašsaziņas līdzekļiem, bet mums jāsēž un jāraksta skaidrojumi, ka tā nebija," stāsta Jānis Bārzdainis. "Vai, piemēram, Jaungada naktī daudzi bija neapmierināti, ka nedrīkstēja šaut salūtu. Viņi iziet uz piecām minūtēm "pašaudīties", piebrauc policija, un sākas skandāls. Tīri cilvēciski es viņus saprotu, taču mūsu pienākums ir sekot līdzi tam, kā tiek ievēroti noteikumi."
"Cenšamies būt maksimāli lojāli – mēs saprotam, ka visiem ir smagi, visi ir noguruši. Bet, ja cilvēks nereaģē uz aizrādījumu, bet vēlāk kļūst agresīvs, nākas reaģēt. Un tad apkārtējie izvelk mobilos telefonus un izskan neapmierinātība: skat, vairāki cenšas sašņorēt vienu. Tas viss izplatās pa sociālajiem tīkliem un plašsaziņas līdzekļiem, bet mums jāsēž un jāraksta skaidrojumi, ka tā nebija," stāsta Jānis Bārzdainis. "Vai, piemēram, Jaungada naktī daudzi bija neapmierināti, ka nedrīkstēja šaut salūtu. Viņi iziet uz piecām minūtēm "pašaudīties", piebrauc policija, un sākas skandāls. Tīri cilvēciski es viņus saprotu, taču mūsu pienākums ir sekot līdzi tam, kā tiek ievēroti noteikumi."