Četras Saeimas,
simtiem partiju
simtiem partiju
VIESTURS RADOVICS "Delfi" žurnālists
Foto: Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājums
Starpkaru Latvijai bija lemtas tikai četras Saeimas. 5. Saeimas vēlēšanām vajadzēja notikt 1934. gada rudenī, tomēr tā paša gada 15. maijā premjerministrs Kārlis Ulmanis veica valsts apvērsumu, atlaižot parlamentu un valsts varu pārņemot savās rokās. Pēc Ulmaņa un viņa domubiedru prāta, Saeima bija jāpadzen, jo valstī valdīja "demokrātijas krīze", pavisam jaunā Latvijas Republika nebija gatava masu demokrātijai un Ulmaņa apvērsums paglābs valsti no dažādu radikālo spēku vai militāro aprindu iecerētajiem pučiem. No otras puses – paša Ulmaņa popularitāte kritās, viņa paša Latviešu zemnieku savienībā radās spēcīga opozīcija un 5. Saeimas vēlēšanas "latvju vadonim" varēja sagādāt nepatīkamus pārsteigumus.
Sava taisnība par problēmām ar Latvijas parlamentu Ulmanim bija. Liberālā vēlēšanu likuma un neesošās vēlēšanu barjeras dēļ Saeimā tika daudzas sīkpartijas vai pat vienas personas vēlēšanu saraksti. 1. Saeimā iekļuva 20 saraksti, 2. Saeimā – 25, savukārt 3. un 4. Saeimā – 27. Daudzās sīkpartijas parlamentā ieguva neproporcionāli lielu ietekmi un spēja gan gāzt, gan noturēt valdības. Jāmin, ka starp 1923. un 1934. gadu Latvijā bija kopumā 13 dažādas valdības.
Foto: Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājums
Latvijas politiķis un sabiedriskais darbinieks, LSDSP biedrs un Saeimas deputāts Klāvs Lorencs savā atmiņu grāmatā "Kāda cilvēka dzīve" raksturo šo sīkpartiju iespaidu uz Saeimas darbību: "No šo mazo grupiņu negatīvā iespaida nebija brīva neviena no četrām Saeimām. Pārsteidza tas, ka Saeimā reprezentētajos sarakstos šo niekalbju relatīvais daudzums bija ārkārtēji liels. Tā no divdesmit viena līdz divdesmit četriem Saeimā iegājušo sarakstu skaita divnieku un vieninieku grupām krita 12–14 sarakstu jeb 52–58%. Un, tā kā šīs grupiņas nereprezentēja nevienu politiski sabiedrisku novirzienu, aiz viņām nestāvēja nekāds organizēts politisks spēks, tās nebija padotas nekādai atklātības pārraudzībai un kontrolei. Šauras savtīgas personiskas vai niecīgu kliķu intereses un alkatība vadīja šos vīreļus. Uz šī nesimpātiskā fona pamata tad nu arī izauga un zēla visās Saeimās parlamentāro sistēmu kompromitējošas kombinācijas un dažādas nevēlamas andeles un līgumu operācijas."
Savukārt latviešu politiķis un sabiedriskais darbinieks Ādolfs Klīve (Latviešu zemnieku savienība), kurš bija pirmo triju Saeimu deputāts, apraksta, kā notika sīkpartiju dibināšana un iekļūšana Saeimā: "Katri 100 pilngadīgi Latvijas pilsoņi, ja viņiem bija pases kabatā, varēja uzstādīt augstākai valsts iestādei kandidātus. Centrālā vēlēšanu komisija rūpējās par šī saraksta piegādāšanu katram attiecīgā vēlēšanu apgabala vēlētājam. Groteskāko šīs lielās brīvības izmantošanu nodemonstrēja pāris aktīvu politiķu Rīgā. Zemgales tilta galā tie apturēja gājējus un lūdza tos piekrist viņu kandidatūras uzstādīšanai otrās Saeimas vēlēšanās, paskaidrodami, ka par to nekas nav jāmaksā un ka uzstādīs tikai piecus kandidātus, jo vairāk no viena saraksta tik un tā neievēlēs. Pāris desmit minūšu laikā pieci kungi bija rokā, kas bija ar mieru kandidēt uz otro Saeimu, uzrakstīja savu pases numuru un attiecīgo apliecību, ka viņi kandidatūru pieņem. Pēc tam organizatori sāka apturēt garāmgājējus un piedāvāja katram divi latus par parakstu došanu zem kandidātu listes, ko pārtrauca pēc 103 parakstu iegūšanas. Kandidātu paraksti bija likumīgi, saraksts bija pareizi sastādīts, un Centrālā vēlēšanu komisija to nevarēja nepielaist vēlēšanās. Saraksts vēlēšanās ieguva 84 derīgas balsis, kas bija par maz, lai kāds kandidāts tiktu ievēlēts."
Cīnoties ar sīkpartijām, 3. Saeimas vēlēšanās katram sarakstam bija jāiemaksā 1000 latu drošības nauda. Drošības nauda tika atmaksāta, ja parlamentā no saraksta tika ievēlēts vismaz viens deputāts. Tāpat 3. Saeimas laikā sākās diskusijas par citiem mazpartijas ierobežojošiem pasākumiem. Kristīgo zemnieku un katoļu frakcija vēlējās ar grozījumiem vēlēšanu likumā panākt, ka Saeimā ir pārstāvētas tikai tās grupas un partijas, kas vēlēšanās iegūst ne mazāk par trim deputātu vietām. Savukārt sociāldemokrāti ieteica piecu deputātu minimumu. Vēlēšanu likuma grozīšanu atbalstīja arī citi politiskie spēki, tomēr tam visam punktu pielika Ulmaņa apvērsums, kas sāka Latvijas demokrātiskās iekārtas demontāžu un 1940. gadā atviegloja padomju varai okupēt mūsu valsti.
Latvijas Republikas 2. Saeimas sēde
Foto: Latvijas Nacionālais arhīvs
Foto: Latvijas Nacionālais arhīvs
"Kur īsti aug kājas teicienam: Kur divi latvieši, tur trīs partijas?"
Te varētu būt vairāki apsvērumi. Daudzo organizāciju problēma nav pēkšņa, tai ir dziļas saknes. Tā bija politiskā realitāte jau starpkaru periodā, tad partiju bija vēl vairāk nekā tagad. Šis stāsts vēlāk cilvēku prātos tika pastiprināts ar Ulmaņa autoritāro propagandu, lai attaisnotu 15. maija apvērsumu. 1913. gadā Latvija, kad vēl nav nodibināta, statistiķis Marģers Skujenieks rakstīja, ka "latvieši ir biedrību tauta". Latviešiem patīk organizēties, veidot biedrības, tas arī varētu būt tuvākais, kur nonākam pie šī "divi latvieši, trīs partijas stāsta".
No vienas puses tas pat ir labi, ka vairāk partiju, vēlētājam ir iespējas izvēlēties. Plašākas iespējas cilvēkiem izvēlēties, ko grib, ko negrib. Plašāks ideju klāsts tiek pārstāvēts parlamentā. Tas ir labi, šajā ziņā. Sliktā lieta atkal ir tā, ka ir grūti vēlētājam, kas neseko pārāk daudz līdzi, aptvert visu to "bagātību". Vēlētājs jūtas apmaldījies. Ja ir daudz partiju, tad slikti, ka daudz, ja maz – nav no kā izvēlēties, nav par ko balsot – atkal slikti. Jāņem vērā, ka cilvēkiem vienmēr būs lietas, kas kaitina. Labāk, ka ir vairāk no kā izvēlēties, galvenais, lai nav sadrumstalotība. Jo, var būt daudz partijas, bet, ja viņām ir daudz kopīgu uzskatu, tas tad nav tik traģiski. Partijas sadarbojas tajos jautājumos, kur uzskati sakrīt. Politika kļuva arī vizualizētāka.
Es nedomāju, ka karš Ukrainā būtiski palielinās līdzdalību šajās Saeimas vēlēšanās. Sajūtu asums mazinās, laiks iet uz priekšu. 2014. gadā, kad karš bija daudz tuvāk, apdraudējuma sajūta lielāka, visas tā kara bažas, tad jau tā līdzdalība nepieauga. Nav iemesla domāt ka būs citādāk. Pirmo Saeimu periodā cilvēkiem bija lielāka ietekmes sajūta, "es ar savu balsi kaut ko mainīšu" un tamlīdzīgi. Kad "Ulmaņlaikos" gāji vēlēt, tu redzēji savu balsojumu, tu redzēji savus pārstāvjus, šobrīd tas nav tik skaidri vairs, tā saikne nav saskatāma. Ne visi, kas nobalso, redz savus pārstāvjus. Otrs faktors ir "austrumslāvi" – viņu pārstāvji ir ievēlēti kupli, bet netiek iekšā valdībā, tas viņiem raisa skumjas sajūtas.
Politologs Jānis Ikstens
Te varētu būt vairāki apsvērumi. Daudzo organizāciju problēma nav pēkšņa, tai ir dziļas saknes. Tā bija politiskā realitāte jau starpkaru periodā, tad partiju bija vēl vairāk nekā tagad. Šis stāsts vēlāk cilvēku prātos tika pastiprināts ar Ulmaņa autoritāro propagandu, lai attaisnotu 15. maija apvērsumu. 1913. gadā Latvija, kad vēl nav nodibināta, statistiķis Marģers Skujenieks rakstīja, ka "latvieši ir biedrību tauta". Latviešiem patīk organizēties, veidot biedrības, tas arī varētu būt tuvākais, kur nonākam pie šī "divi latvieši, trīs partijas stāsta".
No vienas puses tas pat ir labi, ka vairāk partiju, vēlētājam ir iespējas izvēlēties. Plašākas iespējas cilvēkiem izvēlēties, ko grib, ko negrib. Plašāks ideju klāsts tiek pārstāvēts parlamentā. Tas ir labi, šajā ziņā. Sliktā lieta atkal ir tā, ka ir grūti vēlētājam, kas neseko pārāk daudz līdzi, aptvert visu to "bagātību". Vēlētājs jūtas apmaldījies. Ja ir daudz partiju, tad slikti, ka daudz, ja maz – nav no kā izvēlēties, nav par ko balsot – atkal slikti. Jāņem vērā, ka cilvēkiem vienmēr būs lietas, kas kaitina. Labāk, ka ir vairāk no kā izvēlēties, galvenais, lai nav sadrumstalotība. Jo, var būt daudz partijas, bet, ja viņām ir daudz kopīgu uzskatu, tas tad nav tik traģiski. Partijas sadarbojas tajos jautājumos, kur uzskati sakrīt. Politika kļuva arī vizualizētāka.
Es nedomāju, ka karš Ukrainā būtiski palielinās līdzdalību šajās Saeimas vēlēšanās. Sajūtu asums mazinās, laiks iet uz priekšu. 2014. gadā, kad karš bija daudz tuvāk, apdraudējuma sajūta lielāka, visas tā kara bažas, tad jau tā līdzdalība nepieauga. Nav iemesla domāt ka būs citādāk. Pirmo Saeimu periodā cilvēkiem bija lielāka ietekmes sajūta, "es ar savu balsi kaut ko mainīšu" un tamlīdzīgi. Kad "Ulmaņlaikos" gāji vēlēt, tu redzēji savu balsojumu, tu redzēji savus pārstāvjus, šobrīd tas nav tik skaidri vairs, tā saikne nav saskatāma. Ne visi, kas nobalso, redz savus pārstāvjus. Otrs faktors ir "austrumslāvi" – viņu pārstāvji ir ievēlēti kupli, bet netiek iekšā valdībā, tas viņiem raisa skumjas sajūtas.
Politologs Jānis Ikstens