Pagrīdes ieroči un uzspridzināti bankomāti
Bolderājas un Daugavgrīvas kriminālā vēsture
KRIMINĀLĀ RĪGA. KREISAIS KRASTS
Diāna Čučkova
Projekta autore
Olga Petrova
Projekta autore
Pilsēta pilsētā, Rīgas apkaime, kas dzīvo pēc saviem likumiem, – tā bieži vien saka par Bolderāju. Šis rajons, gluži tāpat kā kaimiņos esošā Daugavgrīva, vienmēr izcēlies ar savu vardarbīgo raksturu. “Delfi” pēta šo abu apkaimju kriminālo stāstu.
2018. gadā pētījumu centrs SKDS nolēma noskaidrot, kura Rīgas apkaime tiek uzskatīta par dzīvošanai visnepievilcīgāko. Pirmās divas vietas sarakstā dalīja Bolderāja un Maskavas forštate. Un tas nebija nekāds pārsteigums: pirms 16 gadiem, 2002. gadā, kādas citas aptaujas rezultāti rādīja, ka Bolderāja ir viena no pieciem bīstamākajiem galvaspilsētas rajoniem.
"Kriminālā Rīga"
“Delfi” stāstu cikls, kurā pētām Rīgas apkaimju noziedzības vēsturi. Izmantojot arhīva materiālus un statistikas datus, ar kādreizējo milicijas un tagadējo policijas darbinieku palīdzību zīmējam galvaspilsētas karti. No Purvciema līdz Imantai, no Ķengaraga līdz Bolderājai: kāda tur bijusi noziedzība? Un vai šodien tur ir droši? Šī ir cikla otrā daļa, pirmo lasi šeit:
Bolderāja ir platības ziņā otrs lielākais Pārdaugavas rajons (832,9 ha). Kā liecina statistika, 2021. gadā Bolderājā dzīvoja 12 447 cilvēki, kas ir nedaudz vairāk nekā Brasā (12 367) un Grīziņkalnā (11 845). Iedzīvotāju blīvuma ziņā Bolderāja min uz papēžiem Juglai. Savukārt Daugavgrīva ir teritoriāli lielākā apkaime Pārdaugavā – tās platība ir 1014,7 hektāri. Tajā pašā laikā šis ir visretāk apdzīvotais rajons: Daugavgrīvā ir tikai 7876 iedzīvotāji.
Bolderāja
Daudzi Bolderāju uzskata par pašu Rīgas nomali, tomēr bolderājieši tam nepiekrīt: viņi saka, ka bez Bolderājas nebūtu arī Rīgas. Te gadsimtiem ilgi mita zvejnieki, jūrnieki, muitnieki un loči, daļa seno ēku saglabājusies līdz pat mūsdienām. Ar laiku te tika izbūvētas zivju pārstrādes rūpnīcas, atvērti daudzi arteļi, aušanas un vērpšanas fabrikas.
Tomēr aktīvā apbūve Bolderājā sākās tikai pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados. Sākumā tas bija strādnieku ciemats pie silikātķieģeļu rūpnīcas, pēc tam rajons sāka apaugt ar sērijveida daudzdzīvokļu namiem: tur mājokļi tika piešķirti jauno uzņēmumu darbiniekiem. Bolderāja aizvien vairāk pārvērtās par “pilsētu pilsētā”: te bija mājas, darbs, bērnudārzs, skola, veikali, kinoteātris... Un vēl te bija izvietoti tūkstošiem karavīru.
Policisti apgalvo, ka gandrīz 90% slepkavību, kas izdarītas Bolderājā, notikušas alkohola ietekmē vai aiz personīgas nepatikas. Nereti slepkavas pēc izrēķināšanās no saviem upuriem atbrīvojas, iemetot līķi Buļļupē.
Vietējie joprojām reizēm savu rajonu dēvē par “Bolderajsku”, tā uzsverot gan savdabību, gan savrupību, pat izolētību. “Bolderāja nav vienkārši Rīgas apkaime. Tā ir atsevišķa republika, gluži tāpat kā, piemēram, Vecmīlgrāvis Daugavas labajā krastā. Svešie te nestaigā. Un, protams, kas noticis Bolderājā, paliek Bolderājā. Te sienām ir ausis un svešinieks tiks “noķerts” ātri vien. Tam ir gan plusi, gan mīnusi. Nebūt ne vienkāršs, spurains rajons, par kuru pilsētas varenie nekad īpaši nav interesējušies,” stāsta bijušais policists Vitālijs, kurš vairākus gadus nostrādājis Kurzemes rajona policijas iecirknī. Viņš norāda, ka Bolderāja sev uzspodrinājusi vietējās Bronksas vai Goļjanovas (kriminogēns rajons Maskavā – red.) slavu.
Lai aizdzītu BMW, nogalina policistu
2006. gada 1. decembris. Netālu no Dzintara ielas ar vairākiem šāvieniem galvā un ķermenī nogalināts 47 gadus vecs Kārtības policijas darbinieks. Slepkavība izdarīta laupīšanas nolūkā – noziedznieki tīkoja pēc upurim piederošās automašīnas BMW. Upuris nošauts ar viņa dienesta ieroci. Pēc divām nedēļām viens no aizdomās turētajiem policijas izolatorā izdarīja pašnāvību.
Par Bolderājas īpašo raksturu runā arī Ļena Keine-Kaštaļjana, kas vairākus gadus vadīja Rīgas Kurzemes iecirkņa Kriminālpolicijas nodaļu. “Atceros, kā pirmoreiz braucām turp pēc aizturētā. It kā nepietiktu ar to, ka jābrauc pieklājīgs ceļa gabals, bet tur visi uz tevi skatās. Pirmā doma: kur esi nonācis? It kā Rīga, bet tomēr kaut kāds ciems. Visi visus pazīst. Tikko iebraukusi sveša mašīna, tūlīt pa rajonu sāk ceļot valodas,” atceras Keine-Kaštaļjana.
Attālās atrašanās vietas un lēto mājokļu dēļ apkaime pievilka cilvēkus ar kriminālu pagātni, kas negrasījās atteikties no sava aroda. Bijušie policisti un miliči gan nevar atcerēties, ka te būtu apmetušies Latvijas kriminālās pasaules ievērojamākie personāži.
Deviņdesmitajos gados te grozījās gana daudz skarbu puišu sporta tērpos, te notikušas slepkavības, bruņotas laupīšanas, kautiņi ielās un zādzības, un tomēr skaļu noziegumu gandrīz nav bijis. Taču uzreiz pēc PSRS sabrukuma te notika masu kautiņi starp vietējiem un milicijas darbiniekiem. Kad kāds no iesaistītajiem mēģināja atņemt milicim ieroci, atskanēja šāviens, un viens no huligāniem tika nāvējoši ievainots. Izrādījās, ka viņš bija Rīgas Milicijas skolas kursants.
Bolderājiešu dumpīgais un kaujinieciskais gars izpaudās arī 2008. gadā, kad pūlis burtiski uzbruka policijas iecirknim, pagūstot izsist logu.
Pēc diviem gadiem masu kautiņš pie kluba noslēdzās ar apšaudi: cieta seši cilvēki, kas guva gan šautus ievainojumus, gan traumas no sitieniem ar beisbola nūjām. Apmēram līdz 2014. gadam par Bolderājas problēmzonu tika uzskatīts Tekstilnieku parks, kas, pateicoties tur sirojošajiem laupītājiem un huligāniem, tautā tika dēvēts par “Gopparku”. Kopš parka teritorijas sakārtošanas un apgaismojuma ierīkošanas tur kļuvis krietni drošāk.
Masu kautiņš ar šaudīšanos
2010. gada jūlijs. Bolderājā pie kluba izceļas masu kautiņš, kas noslēdzas ar apšaudi un sešu personu hospitalizēšanu. Kautiņā cietuši seši cilvēki vecumā no 24 līdz 38 gadiem: četri sašauti, bet divi piekauti ar beisbola nūjām.
Savulaik Bolderājā uzbruka pastniekiem un taksistiem. Bet arī šajā gadījumā rajons ir īpašs: arī taksometru vadītāji dažkārt aplaupījuši savus klientus. Kriminālās hronikas annālēs atrodami ieraksti par uzbrukumiem spēļu zālēm un lombardiem, veikaliem un kioskiem, aptiekām un metāla uzpirkšanas punktiem. Šajā Rīgas daļā bieži uzieti pagrīdes arsenāli: acīmredzot šādi izpaužas militārā pagātne. Te policija ir uzgājusi un konfiscējusi desmitiem kilogramu trotila, tūkstošiem patronu, mīnas un granātmetējus, simtiem detonatoru un pulvera mucu, artilērijas lādiņus un aviācijas bumbas. Pieredzētas situācijas, kad, lai iztukšotu šādas noliktavas, bija nepieciešami kravas auto.
Divtūkstošajos gados kriminālhronikās sāka parādīties policijas darbinieki. 2002. gadā par bruņotu laupīšanu Gobas ielā tika notverts Drošības policijas darbinieks. 2006. gadā Dzintara ielā ar šāvienu galvā nogalināts Kārtības policijas darbinieks, savukārt 2008. gadā aizturēšanas laikā ievainots vēl kāds policists.
2015. gads. Bankomāta spridzināšanas vieta Gaigalas ielā. Foto: LETA
Bankomātu laupītāji
Pirms dažiem gadiem Latvijai pāri vēlās bankomātu zādzību vilnis. Kā stāsta Ļena Keine-Kaštaļjana, ar to nodarbojās brāļi no Bolderājas. Kopumā reģistrētas 12 epizodes, bet, šķiet, viena no skaļākajām notika 2015. gada nogalē, kad, zogot bankomātu Bolderājā, sprādzienā cieta divi vīrieši, viens no viņiem gāja bojā.
Tirdzniecības centrā Stūrmaņu ielā 29 atradās divi bankomāti, viens no tiem kļuva par laupītāju mērķi. Lai piekļūtu naudai, noziedznieki bija sagādājuši gan urbi, gan saspiesto ūdeņradi un skābekli, ko izmantotu spridzināšanai. Naktī uz 1. decembri divi bandas locekļi palika uz ielas, lai uzmanītu apkārtni, kamēr viņu līdzdalībnieki iekļuva veikalā pie bankomāta, kurā tobrīd atradās 30 860 eiro. Seifā tika izurbts caurums, lai to piepildītu ar gāzi, tomēr pie naudas noziedznieki netika, jo, visdrīzāk, noziedznieku pieļautas nejaušības dēļ, gatavojoties spridzināšanas darbiem, gāzes balons sprāga pirms nogādāšanas līdz bankomātam.
Eksplozija notika apmēram 800 metrus no tirdzniecības centra – netālu no dzelzceļa sliedēm pie Miglas un Gaigalas ielas krustojuma. Viens noziedznieks gāja bojā, trīs viņa līdzdalībnieki, no kuriem viens guva smagas traumas, aizbēga, tomēr drīz vien tika notverti. Izrādījās, ka viens no viņiem bija Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta darbinieks.
Tirdzniecības centrā Stūrmaņu ielā 29 atradās divi bankomāti, viens no tiem kļuva par laupītāju mērķi. Lai piekļūtu naudai, noziedznieki bija sagādājuši gan urbi, gan saspiesto ūdeņradi un skābekli, ko izmantotu spridzināšanai. Naktī uz 1. decembri divi bandas locekļi palika uz ielas, lai uzmanītu apkārtni, kamēr viņu līdzdalībnieki iekļuva veikalā pie bankomāta, kurā tobrīd atradās 30 860 eiro. Seifā tika izurbts caurums, lai to piepildītu ar gāzi, tomēr pie naudas noziedznieki netika, jo, visdrīzāk, noziedznieku pieļautas nejaušības dēļ, gatavojoties spridzināšanas darbiem, gāzes balons sprāga pirms nogādāšanas līdz bankomātam.
Eksplozija notika apmēram 800 metrus no tirdzniecības centra – netālu no dzelzceļa sliedēm pie Miglas un Gaigalas ielas krustojuma. Viens noziedznieks gāja bojā, trīs viņa līdzdalībnieki, no kuriem viens guva smagas traumas, aizbēga, tomēr drīz vien tika notverti. Izrādījās, ka viens no viņiem bija Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta darbinieks.
Ilgus gadus Bolderājā darbojās gan sīkie narkodīleri, gan nopietnas “točkas”, kur policija izņēmusi lielu daudzumu amfetamīna, metamfetamīna un karfentanila. Narkotikas tiek tirgotas arī tagad. Policijas ziņojumos parādās arī lielas nelegālā alkohola un kontrabandas cigarešu noliktavas. Kādā reizē noziedznieki, lai slēptu pēdas no policijas suņiem, lika lietā terpentīnu.
Bolderājas "točkās" naski tirgojās ne tikai ar alkoholu, bet arī narkotikām. Bijuši gadījumi, kad policijas konfiscētās magones vai kaņepes bija audzētas turpat, piemājas dobēs.
Bet vēl pirms pāris gadiem Bolderājā tika atklāts nelegāls bordelis, kas bija ierīkots dzīvoklī. Izmeklēšanā policija noskaidroja, ka Bolderājas suteneri savām “putanām” klientus meklēja, izvietojot sludinājumus internetā.
Daugavgrīvā laupītāji bija apsēduši veikalus un kafejnīcas – no tā cieta gan pārdevējas, gan apsargi.
Rajona karaļi – Lībijas jūrnieki
“Bolderāja vienmēr vārījusies savā sulā,” stāsta bijušais Organizētās noziedzības apkarošanas pārvaldes priekšnieka vietnieks Jevgeņijs Šabanovs. Savā grāmatā “Puiši, darbojamies klusu!” viņš atceras, ka padomju gados Bolderājā bija jūras spēku bāze. Tolaik Padomju Savienība draudzējās ar Āfrikas valstīm, kas savus armijas karavīrus sūtīja uz Rīgu mācīties. Arī Bolderājā bija viens mācību centrs. Tā astoņdesmitajos gados Bolderājā parādījās lībieši, kurus gatavoja dienestam kaujas kuģu un zemūdeņu ekipāžās. Ieguvuši vajadzīgo specialitāti, viņi atgriezās Lībijā ar kuģiem, iegādātiem no PSRS.
Lībieši dzīvoja ar plašu vērienu. Milicijas leitnants tolaik saņēma 150 rubļus, Āfrikas kursantiem stipendija bija 600 rubļu. Pats par sevi saprotams, ka topošie jūrnieki dzīvoja ar šiku un uzvedās izaicinoši. Grozījās ap Rīgas prostitūtām, uzmācās vietējām iedzīvotājām, tādējādi deju vakaros regulāri izcēlās kautiņi, un neslēpti smēķēja anašu. Un tomēr neviens negribēja viņus aizskart: pirmkārt, karavīri, turklāt ārzemnieki, otrkārt, valūtas avots valstij!
“Ja viņus aizturēja, tad nekavējoties izsauca virsniekus no viņu daļas. Kamēr sēdēja “dežurkā”, tur visu demolēja. Baidījās tikai no saviem komandieriem. Reiz kazarmās sarīkoja dumpi, jo netika laisti uz pilsētu pēc kautiņa iepriekšējā vakarā. Lai viņus nomierinātu, nācās izsaukt brigādi,” atceras Šabanovs. Kūdītāji drīz vien tika nosūtīti mājās, kur, kā stāsta bijušais policists, viņi tika nošauti netālu no lidostas. Tas pats noticis arī ar lībiešu kursantu, kurš Rīgā izvaroja sievieti.
Policijā stāsta, ka tagad, gluži tāpat kā pirms 25 gadiem, Bolderājā var atrast ieročus un munīciju jebkurai gaumei un maciņam. Šī apkaime ir kā Eldorado ieroču kolekcionāriem, tomēr nereti "melno arheologu" pakalpojumus izmanto arī noziedznieki.
Sprādzienbīstamā Bolderāja
No 2000. līdz 2002. gadam Bolderājas un Daugavgrīvas teritorijā vairākkārt atrasti lieli nelegālo ieroču pagrīdes arsenāli. Ļoti daudz ieroču un munīcijas uziets 2000. gada pirmajā pusē, kad visi policijas spēki tika novirzīti universālveikala “Centrs” spridzinātāju meklēšanai. Lūk, tikai dažas epizodes.
2000. gada augustā Bolderājas laivu stacijā policija uziet 7 kilogramus plastikas sprāgstvielu. Juris Rekšņa, kas tolaik vadīja Valsts policiju, skaidroja, ka kādreizējās Bolderājas kara ostas apkārtnē ir īpaši daudz šādu spridzekļu, ko Latvijā atstājusi padomju armija. Metāla kastes ar sprāgstvielām, ko izmantoja aktīvajās tanku bruņās, karavīri ieraka zemē.
2000. gada septembris. Kādā Mencu ielas privātmājā uziets pamatīgs Pirmā un Otrā pasaules kara un padomju gadu sprāgstvielu un ieroču arsenāls: aviācijas bumbas, artilērijas lādiņi, mīnas, spridzekļi, granātas, vairāk nekā 1000 patronas, pašdarināti ieroči un to detaļas. Lai izvestu visus munīcijas krājumus, bija nepieciešamas piecas automašīnas. Vēlāk policija noskaidroja, ka gan šis, gan vēlāk Mārupes ielā 19 atklātais arsenāls piederēja invalīdam Aleksandram M., kurš tiesā pavēstīja, ka lielāko daļu ieroču un lādiņu viņam piegādājuši draugi un paziņas no kara un vēstures kluba.
2015. gada aprīlis. Specvienības “Alfa” kaujinieki Bolderājā aiztur vīriešus, kas nodarbojās ar vecu ieroču meklēšanu. Atrastos ieročus “melnie arheologi” laboja un pārdeva melnajā tirgū. Pie vīriešiem tika atrasti astoņi ieroči, trīs karabīnes, viena mazkalibra karabīne ar optisko tēmēkli, Nagana sistēmas revolveri, 14 pistoles (TT, PM, “Walther PP” u. c.), trīs bises (viena no Pirmā pasaules kara laikiem), granāta, pieci detonatori, vairāk nekā 2000 dažāda kalibra patronu, četri trokšņu slāpētāji un 5 kilogrami šaujampulvera. Aizturētajiem bija arī itin pieklājīgs legālais arsenāls: 19 dažādi reģistrētie ieroči.
2022. gada 21. janvāris. Valsts policijas darbinieki mežā Bolderājā uziet slēpni ar ievērojamu daudzumu kara laika ieroču: 147 rokas granātas, 11 lādiņi un pieci kilogrami trotila. Kopējais sprāgstvielu svars – 73 kilogrami.
2000. gada septembris. Kādā Mencu ielas privātmājā uziets pamatīgs Pirmā un Otrā pasaules kara un padomju gadu sprāgstvielu un ieroču arsenāls: aviācijas bumbas, artilērijas lādiņi, mīnas, spridzekļi, granātas, vairāk nekā 1000 patronas, pašdarināti ieroči un to detaļas. Lai izvestu visus munīcijas krājumus, bija nepieciešamas piecas automašīnas. Vēlāk policija noskaidroja, ka gan šis, gan vēlāk Mārupes ielā 19 atklātais arsenāls piederēja invalīdam Aleksandram M., kurš tiesā pavēstīja, ka lielāko daļu ieroču un lādiņu viņam piegādājuši draugi un paziņas no kara un vēstures kluba.
2015. gada aprīlis. Specvienības “Alfa” kaujinieki Bolderājā aiztur vīriešus, kas nodarbojās ar vecu ieroču meklēšanu. Atrastos ieročus “melnie arheologi” laboja un pārdeva melnajā tirgū. Pie vīriešiem tika atrasti astoņi ieroči, trīs karabīnes, viena mazkalibra karabīne ar optisko tēmēkli, Nagana sistēmas revolveri, 14 pistoles (TT, PM, “Walther PP” u. c.), trīs bises (viena no Pirmā pasaules kara laikiem), granāta, pieci detonatori, vairāk nekā 2000 dažāda kalibra patronu, četri trokšņu slāpētāji un 5 kilogrami šaujampulvera. Aizturētajiem bija arī itin pieklājīgs legālais arsenāls: 19 dažādi reģistrētie ieroči.
2022. gada 21. janvāris. Valsts policijas darbinieki mežā Bolderājā uziet slēpni ar ievērojamu daudzumu kara laika ieroču: 147 rokas granātas, 11 lādiņi un pieci kilogrami trotila. Kopējais sprāgstvielu svars – 73 kilogrami.
Ja vēlies rezultātu, brauc uz Bolderāju
Foto no Valsts policijas arhīva
“No policijas viedokļa Bolderājā un Daugavgrīvā vienmēr kaut kas notika,” stāsta Ļena Keine-Kaštaļjana. “Atliek vien aizbraukt, un noteikti uz kaut ko uzdursies: vai nu atradīsi meklēšanā izsludinātu personu, vai notversi narkomānu. Katrā ziņā rezultāts – pat ja mazs – būs noteikti. Ja gribi ko nopietnāku, pasēdi adresē nedaudz ilgāk. Aizbrauc vakarā pie “Maxima”, redzi – stāv viens, no galvas līdz kājām notetovēts. Viss skaidrs – iznācis brīvībā. Narkomānu ļoti daudz. Agrāk ar viņiem aktīvi cīnījās, tagad viss rajons vienkārši virmo. Tā pati Liepas iela – “narkotočkas” kāpņutelpās. Tur ir māja, kur katrā kāpņutelpā pa savai “točkai”. Viss, ko mēs aizvērām, atkal darbojas.”
Bolderājā nav nevienas klusas, mierīgas vietas, saka Keine-Kaštaļjana. Varbūt tuvāk jūrai, Vakarbuļļos, bet arī tur “strādāt” patika noziedzniekiem iebraucējiem – viņi brauca zagt. Neraugoties uz klusumu un savrupību, arī tur darbojās gan alkohola, gan narkotiku “točkas”.
NOZIEGUMU KARTE:
Bolderāja (1991.-2023. gads)
Izmeklēšnas eksperiments Bolderājā.
Foto no Valsts policijas arhīva
Foto no Valsts policijas arhīva
“Bolderājā dzīvoja zagļi, kas varēja atvērt jebkuras durvis. Atceros, vienam vaicāju: “Kādas durvis man mājās likt, lai tu tās nevarētu atvērt?” Viņš man saka: “Tādu durvju nav, es atvēršu visas!” Viņu savulaik apmācīja profesionāli drošībnieki, kas bija notiesāti Krievijā, bet savu sodu izcieta šeit. Kad viņu aizturēja, viņš man teica: “Tu mani vēl neesi pieķērusi. Kad būs pirkstu nospiedumi un tu man tos parādīsi, tad arī teikšu, ka tā ir mana epizode. Ja nav nospiedumu, tas nav mans. Es taču esmu no Bolderājas. Tu domā, ka es viens tāds? Bolderājā tādu ir daudz, sak, ej un pierādi!” atceras Keine-Kaštaļjana.
Vasarās Bolderājā un Daugavgrīvā reģistrētas daudzas slepkavības. “Dzer, sit, nosit. Kā vasara, tā “grieztas brūces” un līķi,” konstatē Keine-Kaštaļjana. “Savulaik Bolderājā darbojās dzīvnieku slepkavas. Kurš kaiju ar lāpstu nositis, kurš kaķi ar spilvenu nosmacējis. Dzīvnieku ekspertīze Jelgavā. Ledusskapju mums nebija, nācās putna līķi vest mašīnā. Vai varat iedomāties, kā smirdēja? Bet ko darīt?”
Vasarās Bolderājā un Daugavgrīvā reģistrētas daudzas slepkavības. “Dzer, sit, nosit. Kā vasara, tā “grieztas brūces” un līķi,” konstatē Keine-Kaštaļjana. “Savulaik Bolderājā darbojās dzīvnieku slepkavas. Kurš kaiju ar lāpstu nositis, kurš kaķi ar spilvenu nosmacējis. Dzīvnieku ekspertīze Jelgavā. Ledusskapju mums nebija, nācās putna līķi vest mašīnā. Vai varat iedomāties, kā smirdēja? Bet ko darīt?”
Velosipēdu zagļi un kapu vandaļi
Kādam Bolderāja šķitīs mežonīga apkaime, bet kāds cits to nemainīs pret dārgu savrupmāju Jūrmalā, teic Atis Čakārnis. Viņš sāka vadīt Valsts policijas Rīgas reģionālās pārvaldes Kurzemes iecirkni pirms diviem gadiem.
Kopīga iedzeršana noslēdzas ar izvarošanu un nāvi
2019. gada jūnijs. Divi vīrieši Bolderājā izvaro, bet pēc tam upē noslīcina 15 gadus vecu jaunieti. Kā teikts izmeklēšanas lietā, noziedznieki upuri vispirms piedzirdīja, bet pēc tam izvaroja. Pēc tam, lai slēptu notikušā pēdas, bezpalīdzīgā stāvoklī esošā meitene tika nožņaugta, ievīstīta guļammaisā un aiznesta uz Buļļupes kanālu, kur iemesta ūdenī.
Ekspertīzes rezultāti liecina, ka meitenes nāve iestājusies kombinētas mehāniskas asfiksijas dēļ, kā arī viņai konstatētas vardarbīgas dzimumtieksmes apmierināšanas pazīmes.
Vainīgie drīz vien tika aizturēti – izrādījās, ka tie ir divi 1991. un 1999. gadā dzimuši vīrieši, kuri pazinuši bojā gājušo pusaudzi. Viens no apsūdzētajiem savu vainu neatzina, savukārt otrs atzina slepkavības faktu, tomēr noraidīja apsūdzību par grupā izdarītu slepkavību, kā arī apsūdzību par izvarošanu. 2021. gadā tiesa vainīgajiem piesprieda brīvības atņemšanu uz 15 un 18 gadiem.
Ekspertīzes rezultāti liecina, ka meitenes nāve iestājusies kombinētas mehāniskas asfiksijas dēļ, kā arī viņai konstatētas vardarbīgas dzimumtieksmes apmierināšanas pazīmes.
Vainīgie drīz vien tika aizturēti – izrādījās, ka tie ir divi 1991. un 1999. gadā dzimuši vīrieši, kuri pazinuši bojā gājušo pusaudzi. Viens no apsūdzētajiem savu vainu neatzina, savukārt otrs atzina slepkavības faktu, tomēr noraidīja apsūdzību par grupā izdarītu slepkavību, kā arī apsūdzību par izvarošanu. 2021. gadā tiesa vainīgajiem piesprieda brīvības atņemšanu uz 15 un 18 gadiem.
“Esmu strādājis Ziemeļu iecirknī un varu teikt, ka par atsevišķu republiku var uzskatīt gan Bolderāju, gan Vecmīlgrāvi,” pārliecināts Čakārnis. “Tomēr Bolderāja ir stipri mainījusies. Jā, notiek nelielas zādzības, vasaras sezonā – galvenokārt no mašīnām. Protams, varbūt planšete nepieciešama arī jūras krastā, bet kādēļ gan to atstāt mašīnā, turklāt redzamā vietā? Šos zaglēnus aizturam, un ik reizi tas ir kāds cits, ar to cīnīties ir ļoti grūti. Pamatā siro narkomāni. Mēs savu kontingentu pazīstam. Bolderājā bieži vien “strādā” tieši iebraucēji. Atbrauc ar 3. autobusu, uzlauž divas mašīnas un ir savācis devai nepieciešamo!”
Līdz ar vasaras atnākšanu Bolderājā sāk pazust velosipēdi. Tiesa, atšķirībā no Rīgas centra, kur divriteņus zog no kāpņutelpām, Kurzemes iecirknī velosipēdi tiek “savākti” ielās. “Pamatā darbojas noteikts kontingents, kas specializējies tieši uz šo noziegumu. Notvertas grupas, notverti uzpircēji – galvenokārt šie velosipēdi pēc tam tiek pārkomplektēti un tirgoti. Piemēram, pirms pandēmijas tos veda uz Lietuvu. Velosipēdi tagad ir ļoti dažādi – no 50 līdz pat vairākiem tūkstošiem eiro. Noziedznieki izvēlas dārgākus modeļus, jo melnajā tirgū par tiem tāpat nedos vairāk par 100–200 eiro,” stāsta Valsts policijas Kurzemes iecirkņa priekšnieks.
Cits Bolderājai tipisks noziegums – kapu apmaļu zādzības. “Iedzīvotāji reti kad brauc uz kapiem ziemā, parasti aizbrauc rudenī, bet pēc tam – pauze. Pirms Lieldienām, marta sākumā pēkšņi konstatē, ka apmaļu nav. Kad izmeklējām šīs epizodes, noskaidrojās, ka noņemtās apmales tiek noslīpētas, bet pēc tam tirgotas tiem pašiem kapu apmeklētājiem. Savdabīgs, bet diezgan ienesīgs bizness. Pirms kādiem septiņiem gadiem vienā sezonā šādi apstrādāja līdz pat 40 kapavietām. Tagad – ne vairāk par 20 cietušajiem gadā,” atklāj Čakārnis.
Foto: Shutterstock
Problēmas ģimenēs un pandēmijas faktors
Kā stāsta policijā, pandēmijas laikā ļoti daudzi iedzīvotāji sāka vērsties tiesā ar lūgumu uz laiku šķirt no ģimenes tēvu vai māti. “Proti, tie ir gadījumi, kad mēs atbraucam un esam spiesti teikt: “Jums ir piecas minūtes, lai paņemtu mantas un pēc tiesas lēmuma pamestu mājas.” Un, ja agrāk tam bija nepieciešams iesniegums no cietušā, tagad policijai ir tiesības pašai pieņemt lēmumu. Agrāk bija tā: atbrauc uz ģimenes konfliktu, redzi – vīrs piedzēries, dzenājis sievu. Bet viņa negrib rakstīt iesniegumu, tā vietā saka: “Jūs viņu vienkārši savāciet, lai pie jums atžirgst un tad atgriežas mājās!”
Tagad, ja redzam, ka mums ir jau 10., 15., 20. izsaukums pie vienas ģimenes, varam paši pieņemt lēmumu par nošķiršanu. Tas ir ļoti liels pluss, jo mums bijuši gadījumi, kad diennakts laikā uz vienu adresi esam braukuši pat līdz trīs reizēm. Bolderājā ir kādas piecas problemātiskas ģimenes. Galvenokārt braucam uz Iļģuciemu un Imantu, kas tiek uzskatīta par labvēlīgu apkaimi... Jā, ikvienā rajonā ir sava mazā darvas karotīte,” norāda Čakārnis.
Pandēmijas laikā audzis ģimenes konfliktu un policijas izsaukumu skaits uz mājām. “Turklāt parādījušās tādas ģimenes, kas agrāk mūsu uzmanības lokā nenonāca. Centāmies katru gadījumu adekvāti un cilvēciski izvērtēt – mēs visi saprotam, ka mēnesi, divus sēdēt mājās – tas ir psiholoģiski un morāli grūti. Jāteic gan, ka īpašu kāpumu nenovērojām. Tā vietā palielinājās dažādu sūdzību skaits – sūdzējās par kaimiņiem, par to, ka internetā kāds kaut ko ne tā uzrakstījis vai komentējis,” stāsta Atis Čakārnis.
Kā noziedzību ietekmē karš un pandēmija
Divos Covid-19 pandēmijas gados Rīgā reģistrēto noziegumu skaits bija samazinājies: sava loma te bija ierobežojumiem gan valstī, gan uz ārējām robežām. Mazāk aizdzītu auto, mazāk noziegumu ielās, bet krietni vairojās krāpniecība un noziegumi virtuālajā vidē. Taču 2022. gada otrajā pusē un 2023. gada sākumā sabiedrība atgriezusies ierastajā dzīves ritmā, kam klāt nākušas ekonomiskās grūtības, kas saistītas ar karu Ukrainā un augsto inflāciju. Valsts policijā lēš, ka reģistrēto noziedzīgo nodarījumu skaita palielinājumu daļēji var skaidrot arī ar cenu kāpumu. Piemēram, palielinoties degvielas cenām, redzams pieaugums degvielas zādzību skaitā no transportlīdzekļiem un no degvielas uzpildes stacijām, izmantojot zagtas, neatbilstošas vai neeksistējošas transportlīdzekļu numurzīmes. Smago noziegumu skaits pagaidām neaug.
Cita aktuālā problēma: šķiršanās procesā vecāki sāk dalīt bērnus, raksta viens par otru iesniegumus policijā, emocionāli ietekmē savu bērnu.
“Strīda karstumā viņi aizmirst, ka bērns nav vainīgs pie ģimenē notiekošā. Turklāt šādos gadījumos nekavējoties pieslēdzas sociālie dienesti, bāriņtiesa... Kurš no tā būs ieguvējs? Katrā ziņā – ne jau bērns. Protams, ir reizes, kad šāda ņemšanās attaisnojas. Tomēr vairumā gadījumu bez tā visa var iztikt: bieži vien, izskatot lietas materiālus, mums nākas atteikt administratīvā, nemaz nerunājot par kriminālo, procesa ierosināšanu, jo saprotam, ka būtībā tas ir kaut kāds aizvainojums un niknums uz bijušo laulāto,” rezumē Kurzemes iecirkņa priekšnieks.
“Strīda karstumā viņi aizmirst, ka bērns nav vainīgs pie ģimenē notiekošā. Turklāt šādos gadījumos nekavējoties pieslēdzas sociālie dienesti, bāriņtiesa... Kurš no tā būs ieguvējs? Katrā ziņā – ne jau bērns. Protams, ir reizes, kad šāda ņemšanās attaisnojas. Tomēr vairumā gadījumu bez tā visa var iztikt: bieži vien, izskatot lietas materiālus, mums nākas atteikt administratīvā, nemaz nerunājot par kriminālo, procesa ierosināšanu, jo saprotam, ka būtībā tas ir kaut kāds aizvainojums un niknums uz bijušo laulāto,” rezumē Kurzemes iecirkņa priekšnieks.