Parki, mazdārziņi, kapi, maniaki
Torņakalna un tuvās Pārdaugavas kriminālā vēsture
KRIMINĀLĀ RĪGA. KREISAIS KRASTS
Diāna Čučkova
Projekta autore
Olga Petrova
Projekta autore
Ģeogrāfiski Torņakalns ir Rīgas centram gandrīz pati tuvākā Pārdaugavas apkaime. Tajā pašā laikā tieši Torņakalna ieliņās visvienkāršāk “noķert” sajūtu, it kā būtu apstājies laiks: koka mājas, bruģakmeņi, tumši pagalmi un parki, veci kapi... “Delfi” stāsta par Torņakalna kriminālo pagātni.
20. gadsimta sākumā Ziepniekkalnu un Torņakalnu šķīra biezs mežs. Aktīva apkaimes attīstība sākās tikai 19. gadsimta beigās: te parādījās divas slimnīcas, vairākas fabrikas. Dzīvību rajonā vairoja dzelzceļš – gar sliedēm tika būvētas barakas strādniekiem, nelieli īres nami un dzīvojamās mājas ar krāsns apkuri un bez īpašām ērtībām. Pat mūslaikos te gadu desmitiem mitinājušies visdažādākie “antisociālie elementi”. Ja Arkādijas parkam un Māras dīķa apkārtnei vēl tika veltīta kaut kāda uzmanība, tad tā apkaimes daļa, kas izkārtojusies otrpus dzelzceļa sliedēm – ap Lutera baznīcu –, ilgus gadus bija pamesta aizmirstībā.
Baisākais periods Torņakalnā bija nevis deviņdesmitie gadi, bet citviet nosacīti mierīgie astoņdesmitie, kad rajona teritorijā siroja Latvijas vēsturē slavenākie seksuālie maniaki, sērijslepkavas Staņislavs Rogaļovs un Staņislavs Janovičs.
"Kriminālā Rīga"
“Delfi” stāstu cikls, kurā pētām Rīgas apkaimju noziedzības vēsturi. Izmantojot arhīva materiālus un statistikas datus, ar kādreizējo milicijas un tagadējo policijas darbinieku palīdzību zīmējam galvaspilsētas karti. No Purvciema līdz Imantai, no Ķengaraga līdz Bolderājai: kāda tur bijusi noziedzība? Un vai šodien tur ir droši? Šī ir cikla otrā daļa, pirmo lasi šeit:
Viena no mazākajām apkaimēm Pārdaugavā pēc iedzīvotāju skaita – 2021. gadā te bija 6373 iedzīvotāji. Apdzīvotības ziņā rajons tikai pavisam nedaudz atpaliek no Sarkandaugavas. Apkaimes platība – 321 hektārs.
Torņakalns
Tomēr arī deviņdesmitajos un divtūkstošajos gados Torņakalnā nav bijis mierīgi. 1998. gada maijā Mūkusalas ielā 53 nošauts firmas “Amstrig” ģenerāldirektors Oļegs Smirnovs. Slepkavas izmantoja pistoli-ložmetēju “Skorpions” un pašdarinātu šaujamieroci. Pēc dažām dienām turpat blakus, Valguma ielā, netālu no “Amstrig” biroja tika ievainots uzņēmuma līdzdibinātājs Aleksandrs Dudkins. “Amstrig” bija cieši saistīts ar organizētās noziedzības pārstāvjiem.
2000. gada 17. februārī Valguma ielā pie savām mājām zvērīgi nogalināta Privatizācijas aģentūras darbiniece, juridiskās nodaļas vadītāja Ilona Skadiņa. Slepkavas viņu nosita ar koka nūju. Šī bija pasūtījuma slepkavība, tiesā par vainīgām atzītas piecas personas.
Brīdinājums!
Vizuālajā materiālā atspoguļotas vardarbīgas ainas, un tās var būt nepatīkamas vai šokējošas.
Vizuālajā materiālā atspoguļotas vardarbīgas ainas, un tās var būt nepatīkamas vai šokējošas.
skatīties video
2002. gada maijā Kārļa Ulmaņa gatvē pie Salu tilta ziedu bāzes teritorijā nošauti divi cilvēki – direktora pienākumu izpildītājs un grāmatvede. No seifa nolaupīti vairāki tūkstoši latu.
18. maija rītā uzņēmuma "Ziedu nams" telpās tika atrasts nogalināts direktora pienākumu izpildītājs Aivars V. (dz. 1956. g.) un menedžere Ingūna M. (dz. 1969. g.). Lai gan slepkavības ierocis bija iemests upē, policijai īsā laikā izdevās atklāt slepkavību. Nozieguma motīvs bija laupīšana.
Brīdinājums!
Vizuālajā materiālā atspoguļotas vardarbīgas ainas, un tās var būt nepatīkamas vai šokējošas.
Vizuālajā materiālā atspoguļotas vardarbīgas ainas, un tās var būt nepatīkamas vai šokējošas.
skatīties video
Staņislavs Janovičs: četras slepkavības un 16 izvarošanas
Neraugoties uz centra tuvumu, Torņakalns vienmēr bijis samērā vientulīgs. Mazdārziņi un dārzu biedrības, rūpnieciskā zona, noliktavas, kokzāģētavas, plaši parki un dzelzceļš – nevar zināt, kādēļ, bet astoņdesmitos gados tieši šī apkaime vilināja seksuālos maniakus un sērijveida slepkavas. Jauno laiku Latvijas vēsturē tādi bijuši divi: Staņislavs Rogaļovs, par kuru sarakstītas vairākas grāmatas, un Staņislavs Janovičs.
Janovičs, uz kura sirdsapziņas gulst 16 izvarošanas un četras slepkavības, Pārdaugavā siroja astoņdesmito gadu vidū. Jauns neliela auguma vīrietis ar atklātu seju. Ar saviem upuriem apgājās ļoti nežēlīgi: kas izvarošanas laikā pretojās, tika nogalināts. Tiesā psihiatrs Rozenbergs paziņoja, ka Janovičs visus noziegumus pastrādājis ar īpašu sadismu.
1985. gada oktobrī Janovičs Buru ielā uzbruka studentei, kas bija ceļā uz mājām no Politehniskā institūta. Viņas līķis tika atrasts netālu no Jelgavas ielas trolejbusu parka. Ļaundaris savam upurim sagraizīja seju un rokas, pēc tam izvaroja un nožņaudza, bet mirušās ķermeni paslēpa zem baļķiem. Milicijai neizdevās uziet noziedznieka pēdas, bet pēc gada tika pastrādāta jauna nežēlīga slepkavība. Nu jau Arkādijas parkā. Sieviete pēc otrās maiņas fabrikā grasījās doties mājās ar vilcienu, bet bija kaut ko aizmirsusi darbā. Atgriezās, bet pēc tam pazuda. Viņas līķi atrada krūmos: sieviete bija izvarota un nožņaugta.
Īsi pirms tam divas līdzīgas slepkavības bija pastrādātas Rīgas rajonā, pilsētu pāršalca valodas par seksuālo maniaku. Sievietes baidījās vakaros iziet uz ielas, vīri sievas sagaidīja pēc darba, milicija rīkoja slēpņus, bet galu galā noziedznieks tika aizturēts pavisam nejauši.
1986. gada 22. septembra vakarā operatīvo darbinieku “Volga” patrulēja Rīgas Maskavas rajonā. Braucot pa Valmieras ielu, uz brauktuves izmetās sieviete: viņa pieskrēja pie miličiem un sāka stāstīt, ka viņai uzbrucis svešinieks. Tajā brīdī no tumsas aizsega iznāca jauns vīrietis, kas pienāca klāt, lūdza sievietei nomierināties un iet mājās. Viņš mierīgā balsī miličiem paziņoja, ka sastrīdējies ar draudzeni un nu viņa izdomā muļķības. Tikmēr sieviete burtiski iekrampējās mašīnas durvīs un kliedza, ka nepazīst šo vīrieti. Viņš tika aizturēts un aizvests uz milicijas iecirkni. Izrādījās, ka tas ir Staņislavs Janovičs: pierakstīts Olainē, bet dzīvo Linarda Laicena ielā (tagad – Mazā Nometņu iela), strādā fabrikā “Aurora”.
Izmeklētājus ieinteresēja aizturētā biogrāfija. 15 gadu vecumā viņš par izvarošanas mēģinājumu tika sodīts ar brīvības atņemšanu uz sešiem gadiem. Pēc soda izciešanas drīz vien atkal nonāca labošanas iestādē, no kuras iznāca 1985. gadā un iekārtojās darbā fabrikā “Tekstiliana” Torņakalnā. Izmeklēšanas gaitā milicija konstatēja, ka Janovičs ir ne tikai nogalinājis sievieti Arkādijas parkā, bet arī pastrādājis vairākas laupīšanas. Viena no cietušajām ar pārliecību atpazina savu pāridarītāju. Daļu laupījuma noziedznieks dāvinājis savai draudzenei, daļa atrasta viņa mājās.
Drīz vien milicija atklāja, ka Janoviča “kontā” ir arī uzbrukumi un izvarošanas Babītē un Jelgavā (par upuri kļuva jaunā māmiņa), kā arī uzbrukums skolniecei Skujā. Janovičs savus noziegumus izdarīja Rumbulā, Priedainē, Ķekavā, Ogrē un Rīgā. 13 ekspertu grupa noziedznieku atzina par pieskaitāmu. Tiesa ilga divus mēnešus un noslēdzās ar spriedumu par augstāko soda mēru.
Janovičs, uz kura sirdsapziņas gulst 16 izvarošanas un četras slepkavības, Pārdaugavā siroja astoņdesmito gadu vidū. Jauns neliela auguma vīrietis ar atklātu seju. Ar saviem upuriem apgājās ļoti nežēlīgi: kas izvarošanas laikā pretojās, tika nogalināts. Tiesā psihiatrs Rozenbergs paziņoja, ka Janovičs visus noziegumus pastrādājis ar īpašu sadismu.
1985. gada oktobrī Janovičs Buru ielā uzbruka studentei, kas bija ceļā uz mājām no Politehniskā institūta. Viņas līķis tika atrasts netālu no Jelgavas ielas trolejbusu parka. Ļaundaris savam upurim sagraizīja seju un rokas, pēc tam izvaroja un nožņaudza, bet mirušās ķermeni paslēpa zem baļķiem. Milicijai neizdevās uziet noziedznieka pēdas, bet pēc gada tika pastrādāta jauna nežēlīga slepkavība. Nu jau Arkādijas parkā. Sieviete pēc otrās maiņas fabrikā grasījās doties mājās ar vilcienu, bet bija kaut ko aizmirsusi darbā. Atgriezās, bet pēc tam pazuda. Viņas līķi atrada krūmos: sieviete bija izvarota un nožņaugta.
Īsi pirms tam divas līdzīgas slepkavības bija pastrādātas Rīgas rajonā, pilsētu pāršalca valodas par seksuālo maniaku. Sievietes baidījās vakaros iziet uz ielas, vīri sievas sagaidīja pēc darba, milicija rīkoja slēpņus, bet galu galā noziedznieks tika aizturēts pavisam nejauši.
1986. gada 22. septembra vakarā operatīvo darbinieku “Volga” patrulēja Rīgas Maskavas rajonā. Braucot pa Valmieras ielu, uz brauktuves izmetās sieviete: viņa pieskrēja pie miličiem un sāka stāstīt, ka viņai uzbrucis svešinieks. Tajā brīdī no tumsas aizsega iznāca jauns vīrietis, kas pienāca klāt, lūdza sievietei nomierināties un iet mājās. Viņš mierīgā balsī miličiem paziņoja, ka sastrīdējies ar draudzeni un nu viņa izdomā muļķības. Tikmēr sieviete burtiski iekrampējās mašīnas durvīs un kliedza, ka nepazīst šo vīrieti. Viņš tika aizturēts un aizvests uz milicijas iecirkni. Izrādījās, ka tas ir Staņislavs Janovičs: pierakstīts Olainē, bet dzīvo Linarda Laicena ielā (tagad – Mazā Nometņu iela), strādā fabrikā “Aurora”.
Izmeklētājus ieinteresēja aizturētā biogrāfija. 15 gadu vecumā viņš par izvarošanas mēģinājumu tika sodīts ar brīvības atņemšanu uz sešiem gadiem. Pēc soda izciešanas drīz vien atkal nonāca labošanas iestādē, no kuras iznāca 1985. gadā un iekārtojās darbā fabrikā “Tekstiliana” Torņakalnā. Izmeklēšanas gaitā milicija konstatēja, ka Janovičs ir ne tikai nogalinājis sievieti Arkādijas parkā, bet arī pastrādājis vairākas laupīšanas. Viena no cietušajām ar pārliecību atpazina savu pāridarītāju. Daļu laupījuma noziedznieks dāvinājis savai draudzenei, daļa atrasta viņa mājās.
Drīz vien milicija atklāja, ka Janoviča “kontā” ir arī uzbrukumi un izvarošanas Babītē un Jelgavā (par upuri kļuva jaunā māmiņa), kā arī uzbrukums skolniecei Skujā. Janovičs savus noziegumus izdarīja Rumbulā, Priedainē, Ķekavā, Ogrē un Rīgā. 13 ekspertu grupa noziedznieku atzina par pieskaitāmu. Tiesa ilga divus mēnešus un noslēdzās ar spriedumu par augstāko soda mēru.
2011. gada aprīlī 17 gadus vecs noziedznieks aplaupīja “Swedbank” filiāli Vienības gatvē 51. Jaunieti izdevās aizturēt, pateicoties kredītiestādes klientu vērībai. Noziedznieks bija dalībnieks grupējumā, kas piecas reizes mēģināja aplaupīt banku filiāles.
2011. gada aprīlī tika aplaupīta "Swedbank" filiāle Vienības gatvē 51. Uzbrucēju izdevās aizturēt: tas izrādījās 17 gadus vecs bārenis, kas bija iesaistīts vairākās laupīšanās banku filiālēs dažādās Rīgas apkaimēs: Purvciemā, Āgenskalnā, Juglā un Imantā. Noziegumus plānoja un organizēja viņa līdzdalībnieks, kas jau bija tiesāts par zādzībām, laupīšanām un izspiešanu.
2013. gada martā autostāvvietā pie Vienības gatves 24/26 ar vairākiem šāvieniem galvā nogalināts 37 gadus vecais uzņēmējs Kristaps Veilands. Īsi pirms nāves Veilands vērsās policijā, apgalvojot, ka tiek izsekots. Tā paša gada aprīlī aizdomās par vairākiem uzbrukumiem spēļu zālēm Pārdaugavā policija aizturēja grupējumu, kurā bija iesaistīti ne tikai vīrieši, bet arī divas grūtnieces. Pusotras nedēļas laikā banda aplaupīja trīs spēļu zāles. Visos gadījumos bija viena shēma: sievietes iegāja spēļu zālē, lūdza atļauju apmeklēt tualeti un izpētīja situāciju. Pēc tam pie sava “darba” ķērās vīrieši maskās.
2014. gada augustā specvienība ielauzās kādā dzīvoklī Bauskas ielā. Pārmeklējot dzīvokli, tika atrasts heroīns, munīcija, zagti auto spoguļi, auto novietošanas sistēmas un mobilie tālruņi. 2015. gadā Torņakalna teritorijā tika aizturēta starptautiska kontrabandistu banda: policija izņēma vairāk nekā astoņus miljonus cigarešu ar Baltkrievijas akcīzes zīmēm. Daļa cigarešu atrasta kravas auto, daļa – Torņakalna stacijā, vagonā izveidotā slēpnī.
noziegumu karte
Torņakalns (1991.-2023. gads)
2018. gada 26. janvārī kriminālziņu slejas pāršalca vēl kāda skaļa ziņa. Biroju centrā Mūkusalas ielā uzņēmuma “Quinto Capital Partners” vadītājs, kuram tobrīd nebija jābūt birojā, jo viņš atradās bērna kopšanas atvaļinājumā, neuzmanīgi rīkojoties ar ieroci, nogalināja savu kolēģi, kas sēdēja aiz sienas.
Andrejs Fedotovs tika nogalināts savā darbavietā, Mūkusalas ielā, 2018. gada janvārī. Par vainīgu slepkavībā aiz neuzmanības tiesa atzina šī paša uzņēmuma darbinieku Juriju Kuzņecovu.
Baisākais sērijveida slepkava Latvijas vēsturē
Kā liecina izmeklēšanas materiāli, Rogaļovs sievieti nožņaudza ar šalli, pēc tam novilka viņai zelta gredzenus, noņēma dārgu pulksteni, ķēdīti ar kulonu, kā arī izrāva no ausīm auskarus. Upura līķis tika atrasts tikai 1981. gada aprīlī, kad mazdārziņā ieradās saimniece. Rogaļovs tika apcietināts 1982. gada septembrī, un viņš atzinās šajā slepkavībā.
Slepkavam tika piespriests nāves sods, viņu nošāva Ļeņingradā 1984. gada jūnijā. Savā pēdējā vārdā viņš norādīja, ka pie tiem desmitiem noziegumu, ko tiesa ir pierādījusi, droši var pieskaitīt vēl apmēram 100.
Slepkavam tika piespriests nāves sods, viņu nošāva Ļeņingradā 1984. gada jūnijā. Savā pēdējā vārdā viņš norādīja, ka pie tiem desmitiem noziegumu, ko tiesa ir pierādījusi, droši var pieskaitīt vēl apmēram 100.
Latvijas vēsturē baisākais sērijveida slepkava bija un paliks Staņislavs Rogaļovs. Divu gadu laikā, no 1980. līdz 1982. gadam, viņš uzbruka 21 sievietei, desmit noslepkavojot. Viena no slepkavībām 1981. gada februārī tika pastrādāta Torņakalnā, mazdārziņu kooperatīva teritorijā.
1981. gada janvārī Rogaļovs klubā iepazinās ar kādas armijas daļas telegrāfisti, 46 gadus veco Maiju. Viņa bija precējusies, bet mīļuprāt tikās ar nesen iepazīto draugu, gāja ar viņu uz dejām, kino, kafejnīcām. Rogaļovs visu laiku gribēja tuvību, tādēļ kādā ziemas dienā viņš piedāvāja turpināt vakaru mazdārziņu teritorijā. Tur arī sieviete tika nogalināta.
1981. gada janvārī Rogaļovs klubā iepazinās ar kādas armijas daļas telegrāfisti, 46 gadus veco Maiju. Viņa bija precējusies, bet mīļuprāt tikās ar nesen iepazīto draugu, gāja ar viņu uz dejām, kino, kafejnīcām. Rogaļovs visu laiku gribēja tuvību, tādēļ kādā ziemas dienā viņš piedāvāja turpināt vakaru mazdārziņu teritorijā. Tur arī sieviete tika nogalināta.
Problēmbāri un nebūt ne mierīgās kapsētas
Tagad, tāpat kā pirms trīsdesmit gadiem, Torņakalnā ir salīdzinoši maz restorānu un kafejnīcu. Taču tās pašas dažas teritorijā strādājošās dzertuves gadu desmitiem gādājušas galvassāpes gan policijai, gan milicijai. “Restorānu viesnīcā “Tūrists” (Slokas ielā 1, šobrīd tur atrodas viesnīca “Bellevue Park Hotel” – red.) parasti “kratīja” OBHSS (Sociālistiskā īpašuma izlaupīšanas un spekulācijas apkarošanas nodaļa – red.), bet arī kriminālizmeklēšanai tika savi darbi. Tauta atpūtās, iedzēra, atslābinājās, bet tad, pa ceļam uz mājām, parkā tika aplaupīta. Arī Smiļģa ielā notika daudz šādu laupīšanu. Vienības gatvē, blakus Robežu ielai, bija restorāns “Kosmoss”, arī tur bieži apzaga tos, kas bija aizsvinējušies,” atceras Aleksejs, kurš savulaik strādāja milicijā Rīgas Ļeņina rajonā, pēc tam – policijā Zemgales priekšpilsētā.
Foto: Shutterstock
Piedzīvoti arī kuriozi: vienas apkaimes dzertuves nodrošināja darbu cita rajona miličiem. Piemēram, astoņdesmitajos gados populārais bārs “Dzelme” (tā vietā šobrīd ir viesnīca “Radisson Blu Daugava”) atradās Rīgas Ļeņingradas rajona (tagad – Kurzemes priekšpilsētas) teritorijā. Tikšanās prieka un spirtoto dzērienu iekarsētie bāra apmeklētāji, šķērsojot ielu, nonāca Ļeņina rajona teritorijā, kur bieži vien notika kautiņi un laupīšanas. “Dzēra Ļeņingradas, bet laupīja Ļeņina rajonā. Toreiz bieži nācās skaidroties, kura nodaļa ar to nodarbosies,” stāsta Aleksejs.
Nozieguma vieta Torņakalnā.
Foto no Valsts policijas arhīva
Foto no Valsts policijas arhīva
Nemierīgi bija arī kapos. “Deviņdesmitajos gados slepkavības bija gan Torņakalna kapos, gan kapos iepretī Bērnu slimnīcai. Pašā Torņakalnā un Arkādijas parka apkārtnē tolaik notika daudzi sadzīviski noziegumi. Kopējais noziedzības līmenis krasi paaugstinājās tieši deviņdesmitajos gados, līdz tam Pārdaugavā bija klusa un rāma ikdiena,” stāsta bijušais policists Vitālijs.
Diezgan nemierīga bija Bauskas un Jelgavas ielas krustojuma apkārtne, atminas Vitālijs: “Tur bija kafejnīcas, bāri, spēļu automāti. Kādi nāca īsināt laiku un izmēģināt laimi, bet citi tādus medīja. Apkārtnē ir daudz klusu, neviena netraucētu nostūru, tostarp kapi, kā arī gana daudz atkāpšanās ceļu.”
1998. gada ziemā Vienības gatvē 76 atkritumu konteinerā pie kapsētas atrasts sadalīts cilvēka līķis. Policija operatīvi atklāja šo slepkavību un noskaidroja, ka noziegumu izdarījis 27 gadus vecais Dmitrijs. Kā jau nereti gadās, slepkavība notikusi kopīgas alkohola lietošanas laikā. Šajā gadījumā – kapu kantora telpās.
Brīdinājums!
Vizuālajā materiālā atspoguļotas vardarbīgas ainas, un tās var būt nepatīkamas vai šokējošas.
Vizuālajā materiālā atspoguļotas vardarbīgas ainas, un tās var būt nepatīkamas vai šokējošas.
skatīties video
No auskariem līdz kabeļiem
Kā mainījies Torņakalns pēdējā desmitgadē? Laupīšanas uz ielām joprojām mēdz notikt, ir daudz sadzīvisku noziegumu, saka Valsts policijas Rīgas reģionālās pārvaldes Zemgales iecirkņa Kriminālpolicijas nodaļas priekšnieks Andrejs Maslovs. Viņš atsauc atmiņā 2015. un 2016. gadu, kad apkaimē biežas bija aplaupīšanas ielās – sievietēm izrāva auskarus, ķēdītes. Policijai izdevās notvert laupītāju – tas izrādījās kāds narkomāns, kurš jau ne reizi vien bija nonācis kārtības sargu uzmanības lokā. Pierādīt izdevās 11 epizodes.
Kā noziedzību ietekmē karš un pandēmija
Divos Covid-19 pandēmijas gados Rīgā reģistrēto noziegumu skaits bija samazinājies: sava loma te bija ierobežojumiem gan valstī, gan uz ārējām robežām. Mazāk aizdzītu auto, mazāk noziegumu ielās, bet krietni vairojās krāpniecība un noziegumi virtuālajā vidē. Taču 2022. gada otrajā pusē un 2023. gada sākumā sabiedrība atgriezusies ierastajā dzīves ritmā, kam klāt nākušas ekonomiskās grūtības, kas saistītas ar karu Ukrainā un augsto inflāciju. Valsts policijā lēš, ka reģistrēto noziedzīgo nodarījumu skaita palielinājumu daļēji var skaidrot arī ar cenu kāpumu. Piemēram, palielinoties degvielas cenām, redzams pieaugums degvielas zādzību skaitā no transportlīdzekļiem un no degvielas uzpildes stacijām, izmantojot zagtas, neatbilstošas vai neeksistējošas transportlīdzekļu numurzīmes. Smago noziegumu skaits pagaidām neaug.
“Ļoti daudzi nemaz nevēršas policijā. Norāva ķēdīti? Kas par to – tā maksā simt eiro, nav vērts ķēpāties! Esmu pārliecināts, ka ir daudzi noziegumi, par kuriem mēs neuzzinām. Būtu labi, ja mums ziņotu par visiem gadījumiem. Tas ir ļoti svarīgi policijas darbā, palīdz labāk analizēt iecirkņa teritorijas kopainu,” skaidro Maslovs.
Torņakalnā, kā stāsta Maslovs, darbojas ne tikai alkohola un narkotiku, bet arī degvielas “točkas”. Viena no tādām atrodas Bauskas ielā. Policija tur pabijusi vismaz desmit reizes. “Bet nav, ko no cilvēka paņemt, viņam viss vienalga, jo nekas nepieder,” norāda policists. Viņš gan nedomā, ka degvielas cenu kāpums veicinās nelegālo “benzīntanku” uzplaukumu: “Tur pamatā ir baltkrievu un Krievijas degviela, ar robežām tagad ir saspringta situācija. Turklāt “točkās” degviela maksā apmēram 90% no benzīntanka cenas, proti, tā būs nedaudz lētāka, bet pilnīgi noteikti nemaksās 70 centus litrā.”
1997. gada jūnijā kāda Tipogrāfijas ielas nama pagrabā atrasts pirms vairākiem gadiem pazudušā Oļega līķis, Aizdomās par slepkavību aizturēta vīrieša sieva Svetlana un viņas līdzdalībnieks. Līķis bija paslēpts mājā, kur visus šos gadus dzīvoja upura sieva.
Vēl kāda problēma – pazemes kabeļu zagšana. Torņakalnā zagļi ir aizstiepuši pa 100–300 metriem, nododot metāllūžņos. “Atceros, kā izraka kabeli pie 2. slimnīcas, atstājot to bez interneta. Valdlaučos bez sakariem palika banka. Kad sākās zādzību vilnis, ilgi sēdējām slēpņos un gaidījām. Galu galā noķērām grupu, kas darbojās pa visu Rīgu. Domāju, drīz atkal tas sāksies, jo metāls kļuvis dārgāks,” spriež Andrejs Maslovs.