PSRS laikos šajā krastā Rīgai bija divas daļas: Ļeņina rajons (kopš 1991. gada – Zemgales priekšpilsēta) un Ļeņingradas rajons (tagad – Kurzemes priekšpilsēta). Divdesmitā gadsimta otrajā pusē te bija nosacīti klusi. Trauksmainākais Rīgā bija un vēl aizvien ir Maskavas rajons (Latgales priekšpilsēta), problemātisks bija arī Proletāriešu rajons (Vidzemes priekšpilsēta). Pārdaugavā, it īpaši Imantā, astoņdesmitajos gados notika daudz zādzību no dzīvokļiem un automašīnām: augstā vērtē bija priekšējie vējstikli un radiouztvērēji, tomēr kopumā guļamrajonu iedzīvotājiem bija itin piezemēta vienkāršu padomju ļaužu ikdiena.

Viss mainījās astoņdesmito gadu otrajā pusē. Līdz ar perestroiku jeb pārbūvi Rīgā parādījās pirmie uzņēmēji. Cilvēkiem radās iespēja pelnīt privātajā biznesā, gadījās arī, ka pirmā bagātība tika nopelnīta burtiski dažās dienās. Rīgā, gluži tāpat kā visās kādreizējās PSRS lielajās pilsētās, sākās strauja kapitāla audzēšanas ēra – un līdz ar to uzplauka arī organizētā noziedzība. Sākās kriminālās cīņas.

“Padomju gados noziedzība, protams, bija cita. Perestroikas rezultātā gaismā nāca viss, kas ilgus gadus bija pagrīdē,” atminas kādreizējais Valsts policijas boss Juris Rekšņa. “Kāds kaut ko nopelnīja ar savu galvu un savām rokām, bet cits vienkārši nolēma ierasties un to atņemt. Rekets, iebiedēšana... Kas tik nebija! Tā, kā toreiz strādāja policija, šodien vairs nav iespējams, paldies Dievam! Un nemaz nevajag! Tā strādāt nedrīkst! Tas bija darbs līdz spēku izsīkumam, vienkārši brutāls spēks.”

Iepriekšējā kārtība sagruva, bet jaunas izveidošanai bija nepieciešami ilgi gadi. Tika slēgti lielie uzņēmumi, cilvēki palika bez darba. Daudzi pazaudēja visu, kamēr citi strauji kļuva bagāti. Sociālā noslāņošanās noveda pie straujas noziedzības līmeņa augšupejas. Parādījās noziegumi, kādus agrāk varēja vērot tikai kino. Piemēram, pasūtījuma slepkavības: nonāvēja ne tikai konkurentus vai nepiekāpīgus partnerus, bet arī tos, kas nevarēja atdot parādu. Reizēm – lai vienkārši iebiedētu citus. Vēl viena deviņdesmito gadu iezīme – bandītu saķeršanās. Tās ļoti bieži notika stadionā “Daugava”. “Gadījās – atbrauc, bet tur visur asinis... Cilvēki pulcējas, skatās, izdzenāt nav iespējams,” atceras Juris Rekšņa.

“Agrāk, ja notika slepkavība – ne sadzīviska, bet kas nopietnāks –, tā bija gandrīz sensācija. Notikuma vietā sabrauca visa priekšniecība. Deviņdesmitajos gados tās kļuva par parastu ikdienu,” atceras Ieva Rekšņa, kas tolaik strādāja Valsts policijas preses centrā. “Vai narkomānija. Tas, kas notika narkomānu “pritonos”, bija baisi! Pieaugušie pa pakšiem dur sev kaut kādu draņķi, kas turpat blakus, uz plīts, uzvārīts. Bet viņiem līdzās mazi bērni osta līmi. Tas bija tiešām baiss laiks. Atradām pa diviem, trim mirušiem bērniem ar maisiņiem uz galvas. Ļoti ceru, ka nekad vairs pie kā tāda neatgriezīsimies.”

Rekšņa stāsta par kādu ārvalstu filmēšanas grupu, kas bija atbraukusi uz Rīgu: žurnālisti veidoja sižetu par to, cik slikti dzīvo Latvijā. “Parādījām viņiem siltummezglu pagrabā, kur bērni ostīja līmi, un viņu apreibušos vecākus. Ieejam dzīvoklī – gultā mētājas kaut kāda lupatu kaudze. Palūkojamies ciešāk, bet tur – cilvēks! Vecmāmiņa guļ. Dzīva vai mirusi? Neviens no tuviniekiem pat nezina. Žurnālisti atplaukst: kas par sižetu, kādi personāži! Pēkšņi viņiem kaut kas sāk birt virsū no griestiem. Ieskatāmies – prusaki! Tur ņudzēja viss: sienas, griesti... Grupa uzreiz zaudēja vēlmi filmēt, esot jāsteidzas uz viesnīcu. Viņi aizbrauca, bet cik ilgi mums ar to visu bija jādzīvo?”

“Zādzību skaita pieaugums bija milzīgs,” saka Juris Rekšņa. “Kad redzi, kas nozagts, saproti, ka tas noticis vajadzības dēļ: cukura paka, divas griķu paciņas, pāris dvieļu. Daudzas lietas, protams, toreiz nenonāca līdz tiesai. Cienījami cilvēki zaga maizi. Vai tad tie ir noziedznieki? Čiekurkalna tirgū tolaik par kapeikām tirgoja izdegušas spuldzītes: cilvēki kāpņutelpās izskrūvēja derīgas lampiņas, tās aizstājot ar izdegušajām. Visi centās izdzīvot.”

“Bieži vien mobilo pulku sauca uz speciālajām operācijām cietumos. Daudz ko atskatījāmies. Un ko tikai tur neatradām: ieročus, narkotikas, pat prostitūtas! Skaidrs, ka ieslodzītie uzpirka uzraugus, kas sagādāja visu vajadzīgo. Tolaik cietumos pat ķīlniekus sagrāba, neiztika arī bez cilvēku upuriem,” atceras kādreizējais Valsts policijas šefs.

“Padomju laikā reketa nebija. Visi uzņēmumi piederēja valstij! Mēģināsi tur ielīst, vai nu nošaus, vai VDK nosūtīs uz īpaša režīma speciālo klīniku,” stāsta bijušais Organizētās noziedzības apkarošanas biroja priekšnieka vietnieks Jevgeņijs Šabanovs.

Astoņdesmito gadu beigās reketieri kļuva par jaunajiem ielu varoņiem. Darbojās dažādi. Varēja ierasties pie komersanta un teikt: “Klausies, tev tā vitrīna tik dārga, mēs tev piedāvājam apsardzi. Nebūtu labi, ja kāds pēkšņi to sasistu.” Policijai nav, kam “piesieties”: draudēt neviens nedraud, taču uzņēmējam ir skaidrs: ja nemaksāsi, vitrīna tiks sasista.

Otra metode bija tiešāka. Pie firmas īpašnieka ieradās bandīti, kas pieprasīja naudu. “Gandrīz katram biznesmenim bija “jumts”,” atceras Šabanovs. “Bet daudzi nesaprata, par ko vispār maksāt. Nauda no kriminālā “jumta” plūda uz kriminālo “kopkatlu”. Galu galā tā nonāca pie tiem, kas, kā pašiem šķita, var viņus aizsargāt.” Piemēram, pie sportistiem. Tika uzrunāti sportisti: bokseri, sambo un tuvcīņas meistari.

Arī kriminālā pasaule ātri saprata, kādas perspektīvas paver sadarbība ar stipriem puišiem. Daudzus izdevās ievilināt, piemēram, tā notika ar Igoru Kuļevu, sauktu arī par Miesnieku. Sākumā viņam ar kriminālo pasauli nebija nekādas saistības, bet vēlāk viņš iekļāvās Pārdaugavas grupējumā un 1999. gadā tika notiesāts par izspiešanu un parādu “izsišanu”. Tiesa gan, sods bija nepamatoti maigs, faktiski viņš tika atbrīvots, jo piesprieda tikai tik, cik viņš jau bija nosēdējis iepriekšējās izmeklēšanas laikā. Deviņas dienas vēlāk viņš tika nošauts Pļavniekos, pastaigājoties ar suni.

PSRS noziedznieki iztika no ēnu biznesa, bet īstais “zelta laikmets” bandītiem sākās astoņdesmito gadu beigās. Bankas saņēma pavēli no Maskavas “palīdzēt biznesam” un izsniegt aizdevumus uzņēmējiem. “Arī bandītiem bija dažādas attīstības stadijas. Vispirms treniņtērpu laiks, pēc tam parādījās aveņu krāsas žaketes un “diplomāti”. Pat uz pārvaldi brauca ar saviem advokātiem. Daudzi galu galā kļuva par cienījamiem uzņēmējiem, respektabliem pilsoņiem. Bet, lai cik žakešu nenomainītu, būtība paliek,” uzskata Juris Rekšņa.

No Maskavas tika atsūtīta anketa vieglas uzvedības meitenēm. Uz jautājumu, kādēļ kļuva par prostitūtu, 90% atbildēja: lai tiktu pie importa kosmētikas un apģērba no ārzemēm. “Tās bija jaunas sievietes, kas vēlējās skaistu dzīvi. Tolaik šo arodu piekopa elitāras prostitūtas, kuru klienti galvenokārt bija jūrnieki un ārzemnieki,” teic Šabanovs.

Taču drīz vien prostitūcija jau kļuva masveidīga. Deviņdesmitajos gados sākās ķermeņa pārdošana, lai izdzīvotu. “Slēdza fabrikas, rūpnīcas, pētnieciskos institūtus, ļoti daudzas sievietes zaudēja darbu. Dažs sāka strādāt tirgū, cits iekārtojās firmā, bet normāla darba visiem nepietika. Esmu pats saticis sievietes, kas kļuva par prostitūtām bada un izmisuma dēļ. Viņām nebija naudas, lai pabarotu bērnus. Kādi gan ārzemnieki ar valūtu? Klienti bija visi, kas varēja kaut ko samaksāt,” skaidro Šabanovs. Policija uzskatīja, ka prostitūcijas izplatīšanās vairos izvarošanas gadījumus, bet tā nenotika. Tādēļ, ka prostitūtām ir jāmaksā. Bet, ja naudas nav, potenciālais varmāka savas problēmas risina citādi.

“Visi noziegumi saistīti ar ekonomiku. Padomju gados automašīnās nebija radioaparātu – tos zaga. Nebija vējstiklu un riteņu – zaga arī tos. Tagad to ir daudz, pilni veikali. Ja tev kaut ko vajag, ej uz salonu vai pērc “šrotā”,” spriež Šabanovs. Mūsdienās nav jēgas zagt mazo sadzīves tehniku: tā ir lēta, piedāvājums ir plašs, nav jēgas remontēt. Zagļiem vairs nevajag ne paklājus, ne kristāla traukus. Un tomēr zādzības bija un ir izplatītākais noziedzības veids.

“Visos laikos Rīgā visvairāk zagts guļamrajonos. Padomju gados kreisajā krastā līdere bija Imanta, labajā – Purvciems un Ķengarags. Arī Brasa bija smags rajons, tur taču atradās 8. kolonija. Bet viens no otra viņi nezags: tur taču savējie, kas rīkli pārgriezīs. Jā, rajons krimināls, taču no kriminālizmeklēšanas viedokļa tur nekā nebija,” teic Šabanovs.

Gan milicija, gan vēlāk arī policija pirms 30 gadiem piedzīvoja zināmu apjukuma periodu. Kārtības sargi bija pieraduši pie citas realitātes, tādēļ viņiem nācās visu apgūt darbībā, caur sviedriem un asinīm. Astoņdesmito un deviņdesmito gadu mijā milicija sašķēlās: vieni lūkojās Maskavas virzienā, citi orientējās uz Latviju. “Bija OMON (Rīgas pilsētas Iekšlietu pārvaldes speciālo uzdevumu milicijas vienība, krievu valodā – Отряд Милиции Особого Назначения, tā sauktās “melnās beretes”), bet nebija neviena, kas tai varētu pretoties,” atceras Rekšņa. “Tāpēc tika pieņemts lēmums radīt specrotu. To uzticēja man, jo es iepriekš biju komandējis dažādas speciālās vienības. Rotu izveidoja 1991. gada martā. Tajā bija 44 vīri, un 1. maijā mēs jau sākām darbu.”

Specrotas galvenais uzdevums bija sabiedriskās kārtības uzturēšana. “Līdz 1993. gadam es teju nenovilku bruņuvesti. Pat mājās, var teikt, gulēju ar Kalašņikova automātu,” stāsta Rekšņa. Kad policija bija nākusi uz pēdām tā dēvētajam Kaukāza grupējumam, komandieris saņēma draudus. Rotas vīri uzņēmās viņa mājas apsardzi. “Tolaik dzīvojām pie Botāniskā dārza, īrējām dzīvokli. Juris man teica: “Nebaidies, visapkārt patrulē “roriki” (rotas vīru apzīmējums krievu valodā – red.).” Bet man uz rokām mazs bērns, kā gan nesatraukties?” atceras Ieva Rekšņa.

Deviņdesmito gadu sākumā policijai trūka transporta, degvielas, sakaru. Datori un mobilie tālruņi tika uzskatīti par greznību. Vēlāk parādījās sponsori no vēstniecībām, palīdzēja kādreizējie kolēģi, kas bija aizgājuši biznesā. “Mūsu autoparkā bija žiguļi un moskviči, noziedzniekiem – jaudīgi BMW. Atceros, kā kāda banka nopirka džipus “Opel Frontera” un piešķīra mobilajam pulkam. Mēs gan tos izmantojām tikai īpašos gadījumos,” stāsta Juris Rekšņa.

Mainījās arī attieksme pret policiju: ne tikai tādēļ, ka strauji vairojās noziedzība, bet arī tādēļ, ka auga korupcija un noziedznieki iekļuva IeM sistēmā. “Līdz 1991. gadam mums visos līmeņos teica, ka mūsu darbs ir ļoti vajadzīgs, ka mēs darām sabiedrībai svarīgu darbu. Centās palīdzēt visos līmeņos. Nav transporta? Lūk, mašīna no rūpnīcas! Palīdzēs. Ja atklāji sarežģītu noziegumu, saņēmi prēmiju. Bet pēc tam struktūrās nonāca cilvēki, kas sistēmu nepazina, bet viņiem vajadzēja naudu. Viņi uzskatīja, ka Iekšlietu ministrijā var nedarīt neko, saņemt algu un ņemt kukuļus,” pieļauj Šabanovs. Turklāt, viņaprāt, halturējuši 90% policistu. Daudzi aizgājuši uz privāto apsardzi, kur nereti pelnījuši vairāk nekā dienestā.

Sākās veco darbinieku aizplūšana no policijas. “Vispirms darbu pameta politisku motīvu vadītie,” stāsta Šabanovs. Vēlāk tie, kas negribēja kārtot pilsonību, pēc tam – tie, kam bija grūtības ar latviešu valodu. Daudzi, kam tobrīd jau bija divdesmit gadu darba stāžs, uzskatīja, ka nākotnē, aizejot pensijā, viņi pazaudēs savu naudu. Ap 400 darbinieku uzrakstīja atlūgumu. “Pusgada laikā nevar sagatavot ne ārstu, ne operatīvo darbinieku, ne izmeklētāju. Tam vajag piecus līdz astoņus gadus. Tās nav tikai mācības, tā ir pieredze, iemaņas. Kriminālizmeklēšana bija kā kasta, kurā visi turējās kopā. Tomēr arī mūs sašķēla. Bet Rīgā bija viena no labākajām kriminālizmeklēšanas struktūrām visā PSRS teritorijā!”

Salīdzināt mūsdienas ar deviņdesmitajiem gadiem, meklējot paralēles pēc katras skaļās slepkavības, ir tukša laika šķiešana, pārliecināts Juris Rekšņa. “Tur nav, ko salīdzināt. Tukšojoties plauktiem, augs noziedzība. Ja vērtējam ekonomisko situāciju Latvijā, var sacīt, ka palielināsies zādzību skaits. Netālu notiek karš. Cilvēki zaudē cilvēciskumu, un tas ļoti ātri pielīp un izplatās – kā kovids. Lūkosimies uz situāciju ar skaidru skatu: no turienes bēg ne tikai vienkāršie cilvēki, bet arī noziedzīgi elementi,” viņš saka. Gluži tāpat kā godīgie ļaudis brauc peļņā uz Īriju vai Lielbritāniju, arī blēži meklē, kur viņiem klātos labāk. “Noziedznieki ir vislielākie kosmopolīti, viņiem pilnīgi noteikti nav robežu,” pajoko Rekšņa.