Šis ir rakstu sērijas “Līdera apskāviens” otrais raksts. Pārējos rakstus var lasīt šeit. Pētījums tapis kopā ar Latvijas Radio, un podkāstus iespējams noklausīties šeit.

Daudzi aptaujātie dalībnieki un līderi atceras, ka K.I.D. ietvaros personīgās robežas tika izpludinātas, precīzāk, nometnēs valdīja neformāls saskarsmes veids – tā saucamā apskāvienu jeb "obņimašku" kultūra. Ko tas nozīmē, kā izpaudās un vai visiem tiešām nebija pret to iebildumu, skaidrojam šajā pētījuma "Līdera apskāviens" rakstā.

Kas ir K.I.D.?

K.I.D. nosaukumu veido trīs vārdi – kultūra, iecietība, draudzība. Tā ir jauniešu nevalstiskā organizācija ar senu vēsturi – izveidota jau 1996. gadā, drīz pēc dibināšanas saņēmusi UNESCO kluba statusu. Ar K.I.D. darbību saistītas divas biedrības, un abas saņēmušas arī Rīgas domes līdzfinansējumu. Kopš 2014. gada dažādām aktivitātēm saņemti 50 tūkstoši eiro. Katru gadu vasarā K.I.D. rīkoja nometni un tās dalībnieki apguva jaunas zināšanas par kādu konkrētu tēmu.

Regulāri pēc vasaras nometnes tika rīkotas arī neformālas tikšanās – tās dēvēja par "KID mītiem". Tāpat nometņu dalībnieki gāja kopīgos pārgājienos. Visās šajās aktivitātēs pēc nometnēm piedalījās gan līderi, gan dalībnieki.

"Uzticības līmenis - kosmoss"

K.I.D. nometnēs valdošo atmosfēru var aprakstīt šādi: no pārējās pasaules atrauta vieta, kur ir tik daudz notikumu, ka mobilajā telefonā var neieskatīties visu nedēļu. Dalībnieki un līderi ir vienlīdzīgi, var apskauties un pieskarties viens otram jebkurā brīdī. Nometnē var negulēt visu nakti, jo ir tik daudz, ko darīt, – dziedāt pie ugunskura ģitāras pavadībā, runāties ar cilvēkiem, vērot zvaigznes, spēlēt spēles. Daudziem pēc nometnes krietni uzlabojās sociālā dzīve – radās jaunas draudzības.

Vairāku nometņu dalībniece Anna atceras, ka pirmo reizi K.I.D. piedalījās 15 gadu vecumā. Viņa bija sajūsmā par nometni un organizatoriem, no kuriem daudz ko varēja mācīties. Otrajā reizē sajūta nometnē viņai likusies vēl ģimeniskāka. "Šeit ir vēl viena svarīga nianse, kas padarīja nometni ļoti pievilcīgu, – tas, ka nebija tāda sadalījuma bērni un vadītāji, bet it kā līderi uz viena viļņa, ļoti tuvu bērniem, jo ​​viņi paši bija jauni, un tas nozīmē, ka uzticības līmenis ir kosmoss," atklāj Anna. Jānorāda, ka šajā rakstā intervētie nometņu dalībnieki un līderi tiek saukti tā, kā paši vēlējās – tikai vārdā, vārdā un uzvārdā vai anonīmi.

Cits dalībnieks Bogdans atceras kādu uzdevumu, kas spilgti palicis atmiņā: "Visi bijām vienādās maskās, bet vajadzēja atrast savas komandas biedrus. Tas viss bija tādā "horror" stilā, uz mūsu maskām bija numuri, kā vajadzētu savienoties ar savu komandu, bet noņemt maskas mēs nedrīkstējām. Viss notika skolā, pie izslēgtas gaismas."

Tomēr Bogdans norāda – lai gan daudziem nometne bija gada notikums, atsevišķu meiteņu piedzīvotais un uzmākšanās no līderu puses tomēr nomāc citus nometnes pozitīvos aspektus: "Joprojām ir cilvēki, kas man saka – bļāviens, kaut kādas meitenes dēļ visu labo nometni tūlīt mums aizvērs. Manuprāt, ir labi, ka tā notika, ir labi, ka visas tās lietas tika paceltas, jo it kā labums ir nenormāli liels bērniem, bet tas sliktums, ko saņēma tās meitenes, tam ir daudz lielāka nozīme."

"Apskāvieni bez zemteksta"

Tie, kas bijuši K.I.D. nometnēs, stāsta, ka atmosfēra tur bija draudzīga un neformāla. Ļoti daudz apskāvienu. Atļauja pieskarties nebija obligāti jāprasa.

Nometņu dalībnieks Vjačeslavs stāsta, ka "jebkurš varēja jebkurā laikā apskaut, kaut kur aiziet, sēdēt divatā, kaut kur kaut kādā slēgtā teritorijā". Viņš novērojis, ka arī dalībnieki ar līderiem sēdējuši "pa pārīšiem". Viņš K.I.D. apmeklējis kopš 2013. gada un atceras, ka ar laiku situācija mainījusies. "Tieši tad, kad es iesaistījos, robežas bija vēl sliktākas, vēl vairāk neredzamas, izplūdušas," viņš saka.

Savukārt Kristīnei Rezvihai kā dalībniecei nav paticis tas, ka komunikācija bijusi ļoti uz pieskārieniem vērsta, kas, viņas ieskatā, jaucis robežas starp līderiem un dalībniekiem. Viņa atceras, ka bērniem vajadzējis pieskaņoties pie šīs vides. "Piemēram, tagad man bišķiņ par to ir trauma. Man grūti pieskarties kādam citam," viņa norāda, piebilstot, ka 15 gadu vecumā bijis grūti novērtēt, vai kādam šie pieskārieni nav bijuši ar seksuālu zemtekstu.

K.I.D. dalībnieks un līderis Genrihs Saruhanovs atceras frāzi, kuras nozīmi sapratis tikai krietni vēlāk. "Bija tas teikums "obņimaški bez podteksta" jeb apskāvieni bez kaut kāda zemteksta. (..) Saprotu, ka es tajā laikā biju tāds baigi naivs. (..) Godīgi, es biju domājis, ka visiem tā arī ir, tā, ka nevienam nav nekādu zemtekstu. Retrospektīvi, protams, es saprotu, ka tas ir ļoti dīvaini," viņš komentē.

"Dievu dievs" un "kruts džeks"

Šajā pētījumā vairākas sievietes apraksta savu pieredzi ar trim nometnes līderiem – Pāvelu Vereteņņikovu, Pāvelu Nazarovu un arī Dmitriju Bočarovu (viņš ir arī K.I.D. direktors). Kā šos vīriešus uztvēra K.I.D. dalībnieki? Īsā atbilde – viņi bija viedokļu līderi un jaunieši viņiem uzticējās. Daudzi viņus raksturo kā iedvesmas avotus, cilvēkus, kuriem varētu līdzināties.

"No dalībnieku puses skatoties uz līderiem, tās vienmēr bija kaut kādas tādas mistiskas būtnes. Daudz lielāka, ja var tā teikt, autoritāte un cieņa," savu iespaidu atklāj Vjačeslavs. Pret Bočarovu viņam bijusi sevišķi liela cieņa, jo viņš ļoti daudz darījis nometnes un organizācijas labā, nodarbojies ar administratīvo darbu, rakstījis projektus, atskaites. "Iedomāties toreiz kādu citu cilvēku viņa vietā nebija iespējams," uzskata Vjačeslavs.

Savukārt Vjačeslavam par Pāvelu Vereteņņikovu jeb Vermutu radies nedaudz cits iespaids. "Viņš izskatījās kā tāds cilvēks ar, kā to var pateikt, – stereotipiski "krutais" cilvēks. Zini kā, viņam bija motocikls, viņš daudz ko zina, jā, viņš var daudz ko pastāstīt, viņš tur var daudz ko iemācīt. Un es nevaru pateikt, ka man varbūt bija kaut kāda cieņa. Bet viņš man personīgi nekad nelikās vardarbīgs," komentē Vjačeslavs.

Pāvels Nazarovs jeb Pavdiks bijis aktīvs nodarbību veidotājs, tās viņam izdevušās interesantas un saistošas. "Viņš likās kā tāds cilvēks, kurš var iedvesmot," vērtē Vjačeslavs.

Savukārt Žannai tieši Pavdiks bijis viens no mīļākajiem līderiem. Vaicāta, kāpēc viņš licies tik foršs, viņa saka: "Cilvēks ļoti gudrs, izglītots, pret visiem skaisti izturējās, ar visiem draudzējās. Kā draugs visiem bija."

Tāpat Žanna stāsta, ka līderi nekad sevi nenostādīja augstāk par bērniem. "Varbūt arī tas pievilka, ka tādi kā draugi bija visiem," viņa pieļauj.

Neformāla vide nozīmē brīvu izvēli

"Uzvedība.lv" vadītāja un pedagoģe Līga Bērziņa skaidro, ka īsteni neformāla vide ir tikai tad, kad pašam ir brīva izvēle, kā rīkoties. "Brīva un neformāla vide ir tikai tajā brīdī, ja tev ir visas tiesības pateikt: stop, es nevēlos. Un brīva un neformāla vide ir nevis tad, kad kāds var pienākt pie tevis klāt un ķerties tev ap kaklu vai ap krūtīm, vai ap gurniem, bet brīva vide ir tad, ja tev uzprasa – ej, klausies, vai tu vēlies apskāvienu?" komentē speciāliste.

To, ka jebkurš var nākt klāt un jebkurā brīdī apskaut, Bērziņa sauc par "jocīgi dizainētu pasākumu", kas nemaz nav neformāla vide. Citi jaunieši šādu pieeju varētu izmantot arī savā labā, viņa uzskata. "Tas viņiem varētu būt ļoti intriģējoši, jo mūsu ķermeņi taču mainās, un būtu interesanti aptaustīt, piemēram, kā pretējais dzimums jūtas vai kā tas pēc sajūtām ir. Bet tas viennozīmīgi atver vaļā tādu veselu amplitūdu ar riskiem," uzsver Bērziņa.

Savukārt juridiskais psihologs Raitis Eglītis norāda, ka fizisko robežu nojaukšana veido arī emocionālu piesaisti cilvēkiem, ar kuriem nojauc robežas. To viņš salīdzina ar sektām, jo "gandrīz visās sektās būs apskaušanās".

"Tu atnāc, visi apskaujas, aizej prom, visi apskaujas. Kā tu aiziesi prom, ja visi tevi tā mīļo un apskaujas? Tāpēc no sektām ir sarežģīti aiziet, jo cilvēkiem veidojas emocionāla piesaiste, bāzēta uz šo kontaktu," viņš norāda, piebilstot, ka bērnu nometnēs ir saliedēšanās pasākumi, "aisbreikeri", kas lielā mērā balstās uz fizisko kontaktu, tā veidojot kopības sajūtu ar pārējiem dalībniekiem.

Bērziņa atklāj, ka viņai bijis interesanti lasīt par nometnes noteikumiem.

Visi aptaujātie nometnes līderi norāda, ka bijuši šokā, kad "Facebook" vairākas jaunas sievietes aprakstījušas nepatīkamo pieredzi ar līderiem, tostarp uzmākšanos, jo neko aizdomīgu iepriekš nav ne nojautuši, ne pamanījuši.

Par līderi Pāvelu Vereteņņikovu var lasīt pētījuma "Līdera apskāviens" pirmajā rakstā, bet par to, kādi ir sieviešu stāsti par Pāvelu Nazarovu, lasi nākamajā rakstā un klausies podkāstā. Savukārt par direktoru Bočarovu iespējams lasīt šajā sērijas rakstā.

Ja arī Tu esi cietis/usi no seksuālas uzmākšanās un vēlies dalīties ar savu stāstu, raksti pētījuma autorēm: olga.dragileva@delfi.lv vai sarmite.gaidule@delfi.lv.