AGRĀRAJAI REFORMAI 100
Agrārreforma – 'zīmogs visam turpmākajam'
INGUS BĒRZIŅŠ DELFI galvenais redaktors
"Bij tomēr ļaudis – vesela pelēka armija ļaužu, kas ticēja savai valstij, tāpēc ka ticēja savam darbam. Paaudžu paaudzēs alkuši sava zemes gabaliņa, tagad tvēra pēc tā abām rokām visi bezzemnieki, lauku un pat pilsētu strādnieki. Zeme, ko latvietis bij minis kā vergs ilgus gadu simtus, tagad bija atbrīvota un piederēja atkal tautai. Prieks bija liels, un pirmajā vietā stāvēja darba prieks."
Jānis Jaunsudrabiņš, "Jaunsaimnieks un velns"
Jānis Jaunsudrabiņš, "Jaunsaimnieks un velns"
2017. gadā "Jumavas" izdotajā apjomīgajā "Latvijas tautsaimniecības vēsturē" Viesturs Pauls Karnups, sākot stāstījumu par Latvijas ekonomiku starpkaru periodā, uzsver: "Agrārā reforma uzspieda savu zīmogu visiem turpmākiem lauku īpašumu attiecību jautājumiem, kā arī ražošanas veidiem." Šajā darbā "Delfi" iespējami detalizēti aprakstīs šo "zīmogu visam turpmākajam" – no jaunsaimnieku apčubināšanas Ulmaņa laikā, cauri kolektivizācijai, denacionalizācijai, zemkopības pagrimumam, jaunajai emigrācijai līdz pat visjaunākajiem laikiem, kad jaunsaimniecību ēku drupas arvien vairāk pazūd zem rapša un kviešu liellaukiem. Tāpat stāstu ilustrēsim ar piemēriem jaunsaimniecības fenomena klātesamībai Latvijas literatūrā, teātra mākslā, glezniecībā un citās mākslas nozarēs.
Lai dzīvo sviests, bekons un Vadonis!
Sakarā ar kariem Latvija reagrarizējās – kļuva vairāk lauksaimnieciska nekā pirms Pirmā pasaules kara. Ja 1897. gadā lauksaimniecībā un zvejniecībā strādāja 45% iedzīvotāju, bet rūpniecībā 20%, tad 1920. gadā – 80% un 7%. Agrārreformas brīdī Latvija bija lauksaimnieku valsts. Tas skaidrojams ar rūpniecības objektu sagraušanu, evakuāciju uz Krieviju un neatkarības un boļševiku apvērsuma rezultātā zaudēto impērijas iekšējo tirgu. Varbūt mūsdienu izpratnē jaunajai valstij vajadzēja daudz mērķtiecīgāk intelektuālo enerģiju un resursus veltīt industrializācijai, bet skaidrs, ka toreizējos apstākļos politiķiem zemes atņemšana nīstajiem vācu kungiem un dalīšana plašam bezzemnieku slānim bija loģisks politisks solis, lai uzvarētu cīņā par elektorāta simpātijām.
1913. gadā vecsaimniekiem – tātad latviešu lauksaimniekiem – piederēja 39% Latvijas zemes teritorijas, latifundistiem – tātad vācu muižniecībai – 48%. 1929. gadā latifundistu nebija, vecsaimniekiem piederēja 45%, jaunsaimniekiem 23%, valsts meži bija 30%.
Agrārās reformas laikā izveidoja 54 243 jaunsaimniecības, kuru vidējā zemes platība bija 17,1 ha.
Tātad viens no neatkarīgās valsts vadītāju galvenajiem uzdevumiem turpmākajos 20 gados bija – kā izpatikt lauksaimniekiem un kā parādīt, ka valsts kurss atbilst viņu ekonomiskajām interesēm. Atcerēsimies simbolisku faktu – ietekmīgāko politisko spēku šajā vēstures periodā, kura pārstāvis beigās nodibina autoritāru režīmu, sauc – Latviešu Zemnieku savienība.
Tātad viens no neatkarīgās valsts vadītāju galvenajiem uzdevumiem turpmākajos 20 gados bija – kā izpatikt lauksaimniekiem un kā parādīt, ka valsts kurss atbilst viņu ekonomiskajām interesēm. Atcerēsimies simbolisku faktu – ietekmīgāko politisko spēku šajā vēstures periodā, kura pārstāvis beigās nodibina autoritāru režīmu, sauc – Latviešu Zemnieku savienība.
Kārlis Ulmanis VIII Vispārējos latviešu dziesmu svētos 1933. gadā Rīgā. Foto: Zudusī Latvijā
Kārļa Ulmaņa maniakālo ticību lauksaimniecības visvarenībai labi raksturo citāti no runas "Lauksaimniecības ekonomiskā un politiskā nozīme" Latvijas Universitātē apvērsuma gada rudenī, kad iztapoņas piešķīra vadonim zinātņu doktora grādu.
Runu caurvij tik reakcionārs naids pret tehnoloģisko progresu, kas varētu samazināt lauksaimniecībā nodarbināto ļaužu skaitu, ka ironiskā kārtā mūsdienās Ulmanis varētu būt lielisks mazo ekosaimniecību lobijs.
Runu caurvij tik reakcionārs naids pret tehnoloģisko progresu, kas varētu samazināt lauksaimniecībā nodarbināto ļaužu skaitu, ka ironiskā kārtā mūsdienās Ulmanis varētu būt lielisks mazo ekosaimniecību lobijs.
"Lauksaimniecība ir mūsu tautas pamats, ir mūsu valsts sociālās un saimnieciskās struktūras mugurkauls, darīsim tādēļ visu, lai viņa par tādu arī paliktu, lai mums nekad nezustu šis pamats zem kājām un mēs apzinātos arvien lauksaimniecības izšķirošo nozīmi mūsu valsts veselīgai sociālai un saimnieciskai attīstībai.
Tā 19. gadu simteņa gaitās mēs novērojām, ka attīstās divas ļoti bīstamas tendences – lauksaimniecības pārmērīga tehnizācija un līdz ar to depersonalizācija un lauksaimniecības atspiešana sociāli-ekonomiska pabērna lomā, kas bija saistīta ar zemnieku proletarizāciju un ar galīgu nevērību iepretim lauksaimniecības elementārām vajadzībām.
Šodien klasiskās rūpniecības valstis atcerējušās zemnieku, to atbalsta un pat rada jaunu zemniecību, izved agrāro kolonizāciju, agrāro aizsardzības sistēmu un aptur iedzīvotāju urbanizāciju."
Tā 19. gadu simteņa gaitās mēs novērojām, ka attīstās divas ļoti bīstamas tendences – lauksaimniecības pārmērīga tehnizācija un līdz ar to depersonalizācija un lauksaimniecības atspiešana sociāli-ekonomiska pabērna lomā, kas bija saistīta ar zemnieku proletarizāciju un ar galīgu nevērību iepretim lauksaimniecības elementārām vajadzībām.
Šodien klasiskās rūpniecības valstis atcerējušās zemnieku, to atbalsta un pat rada jaunu zemniecību, izved agrāro kolonizāciju, agrāro aizsardzības sistēmu un aptur iedzīvotāju urbanizāciju."
Kārlis Ulmanis
Līgotņu Jēkaba sakārtotajā grāmatā "Dzīvei pretim", ko saņēma visi 1936. gada ģimnāziju absolventi, šī Ulmaņa runa ir viens no pirmajiem tekstiem – pat pirms Jāņa Lapiņa teksta "Tautas Vadoņa Kārļa Ulmaņa dzīves gaita". Tā teikt, uzskatāms atgādinājums topošajiem inteliģences pārstāvjiem, kāds ir patiesais valsts kurss.
Cukurbietes bija viens no redzamākajiem lauksaimniecības stimulēšanas fenomeniem. Kā zināms, tika uzceltas trīs cukurfabrikas, un, lai arī importētā cukura cena bija 15 santīmi kilogramā, Latvijas valsts spītīgi attīstīja savējo, kura pašizmaksa bija 45 santīmi, bet valsts monopola noteiktā mazumtirdzniecības cena 65 santīmi. Faktiski ar šādu shēmu visi Latvijas cukura patērētāji pārmaksāja trīs reizes tā vārdā, lai labi būtu fabrikām un zemniekiem. Rezultātā radās milzīga pārprodukcija, kuru nebija, kur realizēt, – valsts sāka propagandas kampaņu cukura lietošanai, no kuras vēl pašlaik tauta atceras folklorizējušos vadoņa aicinājumu pie tējas vai kafijas likt trīs karotītes cukura – par godu katrai no trim cukurfabrikām.
Cukurbietes bija viens no redzamākajiem lauksaimniecības stimulēšanas fenomeniem. Kā zināms, tika uzceltas trīs cukurfabrikas, un, lai arī importētā cukura cena bija 15 santīmi kilogramā, Latvijas valsts spītīgi attīstīja savējo, kura pašizmaksa bija 45 santīmi, bet valsts monopola noteiktā mazumtirdzniecības cena 65 santīmi. Faktiski ar šādu shēmu visi Latvijas cukura patērētāji pārmaksāja trīs reizes tā vārdā, lai labi būtu fabrikām un zemniekiem. Rezultātā radās milzīga pārprodukcija, kuru nebija, kur realizēt, – valsts sāka propagandas kampaņu cukura lietošanai, no kuras vēl pašlaik tauta atceras folklorizējušos vadoņa aicinājumu pie tējas vai kafijas likt trīs karotītes cukura – par godu katrai no trim cukurfabrikām.
Jelgavas cukurfabrika 1930. gados. Foto: Zudusī Latvija
Nu daudziem piederēja īpašums, taču paši to apstrādāt viņi nespēja. Trūka kalpu darbaroku. Tās aizstāja darbaspēka imports – lietuviešu un poļu laukstrādnieku kopskaits 1938. gadā bija 48 tūkstoši – palielas Latvijas pilsētas iedzīvotāju skaita apjomā. Tas nepavisam nebija tas, ko Ulmanis bija vēlējies, uzcerot lauksaimniecību par latviešu tautas attīstības pīlāru. Valsts budžetam nu nācās tērēties, lai realizētu 1937. gada likumu par "ģimenes piemaksām lauksaimniecībā nodarbinātiem strādniekiem".
Pēc apvērsuma atlika izputējušo saimniecību ūtrupēšanu (kaut kas ekvivalents mūsdienu idejai par maksātnespējīga uzņēmuma sanāciju un tiesisko aizsardzību), tika samazinātas zemnieku aizņēmumu procentu likmes un pagarināti atmaksas termiņi. Lauksaimniecība tika pastiprināti aizsargāta no ārvalstu konkurences, iepērkot izaudzēto par cenām, kas bija lielākas nekā pasaules tirgus cenas.
Pēc apvērsuma atlika izputējušo saimniecību ūtrupēšanu (kaut kas ekvivalents mūsdienu idejai par maksātnespējīga uzņēmuma sanāciju un tiesisko aizsardzību), tika samazinātas zemnieku aizņēmumu procentu likmes un pagarināti atmaksas termiņi. Lauksaimniecība tika pastiprināti aizsargāta no ārvalstu konkurences, iepērkot izaudzēto par cenām, kas bija lielākas nekā pasaules tirgus cenas.
Pusgraudnieks Ādolfs gana saimnieka govis, 1931. gads. Foto: Latvijas Nacionālais vēstures muzejs
Vēl viens interesants agrārreformas "blakusprodukts" bija Latvijas lauksaimniecības nozares profila maiņa no zemkopības uz lopkopību. 2017. gadā iznākušajā "Latvijas tautsaimniecības vēsturē" lasāms, ka divdesmito gadu sākumā "Latvija izveidojās par tipisku mazsaimniecību zemi ar tai raksturīgām ražošanas nozarēm un saimniekošanas veidiem". Šādā veidā Latvija ātri vien no pirmskara graudu eksportētājas (Krievijas impērijas sastāvā) pārvērtās par graudu importētāju, jo labību audzēt nebija izdevīgi. Var teikt, ka Latvija lopkopībai pievērsās nejaušības pēc. Agrārās reformas mērķis bija izdalīt ienīsto vācu muižnieku zemi un "nopirkt" latviešu zemnieku lojalitāti – par to, cik piemērotas ir mazsaimniecības globālajai konkurētspējai, nekādas stratēģijas valstij nebija. Par laimi, lopkopība izrādījās zelta dzīsla, un jau 1928. gadā Latvija bija devītajā vietā pasaulē pēc sviesta eksporta kopsummas. Sviests veidoja piekto daļu no Latvijas eksporta kopvērtības – tie bija 58 miljoni latu.
Starpkaru Latvijā lielā atkarība no Lielbritānijas tirgus paradoksālā kārtā izrādījās arī glābiņš lielās ekonomiskās depresijas laikā, jo briti bija vieni no retajiem, kas paši pārtiku saražot nespēja, tāpēc nestimulēja importa aizstāšanu, drastiski ceļot ievedmuitu. Rezultātā, lai gan Latvijas eksportpreču cenas saruka pat par 30–50%, valsts tik un tā turpināja veicināt eksportu. 1931. gada 7. maijā tika izdots likums par pastiprinātu lauksaimniecības veicināšanu, kas noteica, ka, sākot ar 1931.–1932. budžeta gadu, piecu gadu laikā no valsts budžeta ik gadu izdos līdz vienam miljonam latu "pastiprinātas lauksaimniecības kultūras celšanai". Trīsdesmito gadu sākumā Latvijai dažus gadus vienīgo reizi vēsturē bija pozitīva tirdzniecības bilance. Taču, kā stāsta "Latvijas tautsaimniecības vēstures" redaktors Vidzemes Augstskolas rektors Gatis Krūmiņš, jau tolaik vairāki ekonomisti aizrādīja, ka vienas lauksaimniecības subsidēšana ir tuvredzīga politika, jo valsts nauda tiek atrauta, piemēram, investīcijām nozarēs, kas perspektīvā varētu pelnīt pašas.
Vienlaikus Krūmiņš īpaši uzsver jaunsaimniecību politisko nozīmi. "Nav pārspīlēti teikts, ka plašais zemes īpašnieku slānis laukos bija viens no būtiskākajiem iekšpolitiskās stabilitātes garantiem Latvijas valstī," viņš raksta savā 2007. gada zemes reformām veltītajā vēstures zinātņu doktora disertācijā.
Starpkaru Latvijā lielā atkarība no Lielbritānijas tirgus paradoksālā kārtā izrādījās arī glābiņš lielās ekonomiskās depresijas laikā, jo briti bija vieni no retajiem, kas paši pārtiku saražot nespēja, tāpēc nestimulēja importa aizstāšanu, drastiski ceļot ievedmuitu. Rezultātā, lai gan Latvijas eksportpreču cenas saruka pat par 30–50%, valsts tik un tā turpināja veicināt eksportu. 1931. gada 7. maijā tika izdots likums par pastiprinātu lauksaimniecības veicināšanu, kas noteica, ka, sākot ar 1931.–1932. budžeta gadu, piecu gadu laikā no valsts budžeta ik gadu izdos līdz vienam miljonam latu "pastiprinātas lauksaimniecības kultūras celšanai". Trīsdesmito gadu sākumā Latvijai dažus gadus vienīgo reizi vēsturē bija pozitīva tirdzniecības bilance. Taču, kā stāsta "Latvijas tautsaimniecības vēstures" redaktors Vidzemes Augstskolas rektors Gatis Krūmiņš, jau tolaik vairāki ekonomisti aizrādīja, ka vienas lauksaimniecības subsidēšana ir tuvredzīga politika, jo valsts nauda tiek atrauta, piemēram, investīcijām nozarēs, kas perspektīvā varētu pelnīt pašas.
Vienlaikus Krūmiņš īpaši uzsver jaunsaimniecību politisko nozīmi. "Nav pārspīlēti teikts, ka plašais zemes īpašnieku slānis laukos bija viens no būtiskākajiem iekšpolitiskās stabilitātes garantiem Latvijas valstī," viņš raksta savā 2007. gada zemes reformām veltītajā vēstures zinātņu doktora disertācijā.
"Kulaki un nacionālisti"
Nākamais milzīgais pavērsiens Latvijas lauksaimnieku, tajā skaitā pirms nieka 20 gadiem zemi ieguvušo jaunsaimnieku, dzīvē bija padomju okupācija ar boļševiku priekšstatu par to, kā jābūt iekārtotai tautsaimniecībai. 1940. gada 22. jūlijā visa zeme tika nacionalizēta. Par nacionalizējamu atzina zemi virs 30 hektāriem, bet vienlaikus tika iedalīta zeme sīksaimniecību (platībā līdz 10 hektāriem) veidošanai. Bezzemnieki labprāt pieteicās, un šādi padomju varai izdevās iegūt jaunajai iekārtai simpatizējošus iedzīvotājus. To darot, vienlaikus padomju vara apzinājās, ka zemnieki paši nespēs šādas platības apstrādāt, – tika gatavota viņu atkarība no kolektivizācijas.
Talsu apriņķa Vandzenes pagasta Staļina vārdā nosauktā kolhoza jaunie kolhoznieki iziet ravēt vasaras kviešu tīrumus, 1948. gads
Kolektivizācijai bija jāsākas 1941. gada rudenī, bet to atlika Vācijas iebrukums. Pēckara gados notika strauja kolektivizācija, par kuras sastāvdaļu uzskatāmas arī 1949. gada 25. marta deportācijas. 1948. gada 1. oktobrī kolektivizēti bija 6,5% Latvijas zemnieku saimniecību, 1951. gada 31. decembrī – jau 98,4%.
Piecdesmito gadu sākumā tikai līdzekļu trūkums liedza Latvijā realizēt ieceri visus lauku iedzīvotājus no viensētām pārvietot ciematos. Trīs gadu laikā bija paredzēts likvidēt 180 tūkstošus viensētu no tā brīža 230 tūkstošiem, kas izmaksātu 2,35 miljardus rubļu, "Latvijas Tautsaimniecības vēsturē" raksta Gatis Krūmiņš.
Represijas nešķiroja vecsaimniekus un jaunsaimniekus – to labi raksturo Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas priekšsēdētāja Jāņa Kalnbērziņa 1947. gadā parakstīs dokuments par cīņas pastiprināšanu pret kulakiem un nacionālistiskiem elementiem: "Sekot, lai Sagādes ministrijas apriņķu pilnvarotie savlaicīgi izsniegtu visām kulaku – pārtikušām saimniecībām, kuras nav izpildījušas augusta mēneša uzdevumus labības nodošanā, oficiālus brīdinājumus, sastādot īpašuma aprakstus, bet pēc brīdinājuma termiņa notecēšanas saimniecības, kuras nav izpildījušas saistības labības piegādē, saukt pie atbildības." Vēsturnieku izpētītā čekas statistika liecina, ka no 42 tūkstošiem izsūtīto 23,8 tūkstoši bija zemnieki, bet 29 tūkstoši – "kulaki". Diemžēl nav apkopotas ziņas, cik no tiem bija vecsaimniecību, cik jaunsaimniecību cilvēku, tomēr ir pamats domāt, ka boļševiku izpratnē jebkurš labi saimniekojošs un savu pārticību vairojošs zemnieks varēja būt budzis neatkarīgi no viņa saimniecības vecuma un platības.
Pagāja vairāk nekā 40 padomju gadu, un Latvijas lauksaimniecību skāra jaunas pārmaiņas – denacionalizācija un nepieciešamība strādāt brīvā tirgus apstākļos.
Piecdesmito gadu sākumā tikai līdzekļu trūkums liedza Latvijā realizēt ieceri visus lauku iedzīvotājus no viensētām pārvietot ciematos. Trīs gadu laikā bija paredzēts likvidēt 180 tūkstošus viensētu no tā brīža 230 tūkstošiem, kas izmaksātu 2,35 miljardus rubļu, "Latvijas Tautsaimniecības vēsturē" raksta Gatis Krūmiņš.
Represijas nešķiroja vecsaimniekus un jaunsaimniekus – to labi raksturo Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas priekšsēdētāja Jāņa Kalnbērziņa 1947. gadā parakstīs dokuments par cīņas pastiprināšanu pret kulakiem un nacionālistiskiem elementiem: "Sekot, lai Sagādes ministrijas apriņķu pilnvarotie savlaicīgi izsniegtu visām kulaku – pārtikušām saimniecībām, kuras nav izpildījušas augusta mēneša uzdevumus labības nodošanā, oficiālus brīdinājumus, sastādot īpašuma aprakstus, bet pēc brīdinājuma termiņa notecēšanas saimniecības, kuras nav izpildījušas saistības labības piegādē, saukt pie atbildības." Vēsturnieku izpētītā čekas statistika liecina, ka no 42 tūkstošiem izsūtīto 23,8 tūkstoši bija zemnieki, bet 29 tūkstoši – "kulaki". Diemžēl nav apkopotas ziņas, cik no tiem bija vecsaimniecību, cik jaunsaimniecību cilvēku, tomēr ir pamats domāt, ka boļševiku izpratnē jebkurš labi saimniekojošs un savu pārticību vairojošs zemnieks varēja būt budzis neatkarīgi no viņa saimniecības vecuma un platības.
Pagāja vairāk nekā 40 padomju gadu, un Latvijas lauksaimniecību skāra jaunas pārmaiņas – denacionalizācija un nepieciešamība strādāt brīvā tirgus apstākļos.
"Bet īstajā dzīvē pie durvīm arvien uzstājīgāk klauvē denacionalizācija. Miškins lieto zemi, ko viņam apsaimniekošanā nodevis bijušais kolhozs. Varām mainoties, komunistu laikos slēgtiem līgumiem, izrādās, vairs nav nekādas vērtības. Zemei zem siltumnīcām un pat zem fermas atradušies bijušo īpašnieku mantinieki, viņu pēcnācēji un pēcnācēju pēcnācēji. Tie tagad piesakās cits pēc cita. Kā nu kurš, dažs tepat no vietējiem, vēl kāds no Rīgas. Divi pat no Anglijas atbrauca. Prasīšot tagad zemi atpakaļ principā – vajag vai nevajag. Ja dod, tad jāprasa. Muļķim jābūt, lai neņemtu.
(..)
Nav jau tā denacionalizācija nekas slikts vai nepareizs. Arī Dagnija var pretendēt uz gandrīz simt piecdesmit hektāriem aramzemes un meža tepat aiz upes kaimiņu rajonā un nespēj izšķirties, ko tagad ar šo bagātību darīt. (..) Stāstā par iespējamo īpašumu atgūšanu Dagnijai šķiet mulsinošas divas lietas. Pirmā, ko viņa ar šo lielo īpašumu iesāks? Maza, trausla sieviete viena pati nomaļā vietā. Pat ja viņa prastu lauksaimniecības darbus, nav nekādas tehnikas! Un, ja būtu, kurš ar to strādās? Dagnija taču nekāps plarkšķoša belorusa kabīnē. Tur vajag vīrieša! Turklāt prasmīga, nevis ļurbu. Otra lieta ir nedaudz filozofiskāka. Skaidrs, ka tagad taisnīgums jāatjauno. Dagnija tikai nesaprot, kāpēc tas jāatjauno, nodarot jaunu netaisnīgumu. Kāpēc uz zemi un namiem tagad par baltu velti var pieteikties attāli radu radu mantinieki baltas ķēves trešajā augumā?"
(..)
Nav jau tā denacionalizācija nekas slikts vai nepareizs. Arī Dagnija var pretendēt uz gandrīz simt piecdesmit hektāriem aramzemes un meža tepat aiz upes kaimiņu rajonā un nespēj izšķirties, ko tagad ar šo bagātību darīt. (..) Stāstā par iespējamo īpašumu atgūšanu Dagnijai šķiet mulsinošas divas lietas. Pirmā, ko viņa ar šo lielo īpašumu iesāks? Maza, trausla sieviete viena pati nomaļā vietā. Pat ja viņa prastu lauksaimniecības darbus, nav nekādas tehnikas! Un, ja būtu, kurš ar to strādās? Dagnija taču nekāps plarkšķoša belorusa kabīnē. Tur vajag vīrieša! Turklāt prasmīga, nevis ļurbu. Otra lieta ir nedaudz filozofiskāka. Skaidrs, ka tagad taisnīgums jāatjauno. Dagnija tikai nesaprot, kāpēc tas jāatjauno, nodarot jaunu netaisnīgumu. Kāpēc uz zemi un namiem tagad par baltu velti var pieteikties attāli radu radu mantinieki baltas ķēves trešajā augumā?"
Šādu neviennozīmīgu ainu par to, ar kādām jūtām Latvijas lauku iedzīvotāji sagaidīja denacionalizāciju deviņdesmito gadu sākumā, iezīmē Arno Jundze 2017. gada romānā "Sarkanais dzīvsudrabs".
Līdzīgi kā pārējo tautsaimniecību deviņdesmitajos gados, lauksaimniecības nozari nogalināja PSRS ekonomisko saišu saraušana. Gan ar noieta tirgus zudumu, gan degvielas deficītu un daudziem citiem blakus faktoriem.
Līdzīgi kā pārējo tautsaimniecību deviņdesmitajos gados, lauksaimniecības nozari nogalināja PSRS ekonomisko saišu saraušana. Gan ar noieta tirgus zudumu, gan degvielas deficītu un daudziem citiem blakus faktoriem.
Foto: F64
Rezultātā deviņdesmito gadu beigās vienas desmitgades laikā lauksaimniecības rādītāji nokritās līdz 40% no padomju laikā saražotā. Ja 1985. gadā Latvijā saražoja 324 tūkstošus tonnu gaļas, tad jau 1997. gadā tie vairs bija tikai 70 tūkstoši tonnu, un apjomi saglabājas līdzīgi līdz pat mūsdienām. Aramzemes platības no 1,6 miljoniem hektāru 1990. gadā samazinājās līdz 970 tūkstošiem hektāru 2000. gadā. Ganības – no 847 tūkstošiem hektāru 1990. gadā līdz 605 tūkstošiem hektāru 2000. gadā (Centrālās statistikas pārvaldes dati).
Turpretī pēdējos 15 gados Latvijā novērojams viens no straujākajiem lauksaimniecības produktivitātes pieauguma tempiem ES valstu vidū – lauksaimniecības produktivitāte uz vienu lauksaimniecībā izmantojamās zemes hektāru vidēji augusi par 24%, kamēr Latvijā – par 68%. Latvija ir viena no lielākajām kviešu eksportētājām Eiropas Savienībā, lielāko graudu kooperatīvu un zemnieku saimniecību apgrozījumi mērāmi desmitos miljonu eiro.
Šie procesi notiek sazobē ar arvien lielākām platībām, kas koncentrējas lielfermeru rokās, un var droši teikt, ka Latvijas lauksaimniecības renesanse 21. gadsimtā ir saistīta ar pilnīgi pretēju vektoru nekā Kārļa Ulmaņa lolotā mazo saimniecību attīstīšana. Simts gadu laikā pasaule ir mainījusies un Latvija tai līdzi.
Turpretī pēdējos 15 gados Latvijā novērojams viens no straujākajiem lauksaimniecības produktivitātes pieauguma tempiem ES valstu vidū – lauksaimniecības produktivitāte uz vienu lauksaimniecībā izmantojamās zemes hektāru vidēji augusi par 24%, kamēr Latvijā – par 68%. Latvija ir viena no lielākajām kviešu eksportētājām Eiropas Savienībā, lielāko graudu kooperatīvu un zemnieku saimniecību apgrozījumi mērāmi desmitos miljonu eiro.
Šie procesi notiek sazobē ar arvien lielākām platībām, kas koncentrējas lielfermeru rokās, un var droši teikt, ka Latvijas lauksaimniecības renesanse 21. gadsimtā ir saistīta ar pilnīgi pretēju vektoru nekā Kārļa Ulmaņa lolotā mazo saimniecību attīstīšana. Simts gadu laikā pasaule ir mainījusies un Latvija tai līdzi.
Lugas un bildes "no jaunsaimnieku dzīves"
Jaunsaimnieku fenomens kultūrā pirmās neatkarības laikā parādās gan tāpēc, ka jaunā realitāte – iespēja saimniekot paša īpašumā – objektīvi saviļņo māksliniekus, gan tāpēc, ka vara, it sevišķi pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma, mudina radošos ļaudis apzināties temata svarīgumu.
Piemēram, avīze "Rīts" 1935. gada aprīlī aicina uz Rīgas Mazo teātri Lāčplēša ielā 43-45, kur notikšot "Jūlija Vanaga lugas no jaunsaimnieku dzīves "Cīruļu cēliens" pirmizrāde". Acīmredzot vēlākais padomju slavinātājs un "Mazā Mikiņa lielo darbu" autors Vanags jau Ulmaņa laikos rakstīja par aktuālām tēmām.
Savukārt izdevums "Grāmatnieks" savā pirmajā numurā 1936. gada decembrī uzteic kāda K. Fimbera nesen iznākušā romāna "Pelēkā zeme" 1. daļu, kurā "jaunais autors šeit sekmīgi tēlo muižas zemes dalīšanu, vairākus raksturīgus jaunsaimniekus un to likteni".
Jaunsaimnieku tēmu literatūrā apskatījusi Aija Priedīte literatūrsocioloģiskā pētījumā "Zaļās zemes dievsunīšu un likteņu līdumnieku laiki", kas publicēts 2012. gadā. Būtiskākais literārais darbs, kas apskata jaunsaimnieku likteni, ir 1933. gadā publicētais Jāņa Jaunsudrabiņa romāns "Jaunsaimnieks un velns" (pēc neatkarības atjaunošanas tapusi arī ekranizācija – TV seriāls "Saldā indes garša"). Šie daži fragmenti raksturo jaunsaimnieka Krasta cīņu par sava zemes pleķīša iekopšanu:
Savukārt izdevums "Grāmatnieks" savā pirmajā numurā 1936. gada decembrī uzteic kāda K. Fimbera nesen iznākušā romāna "Pelēkā zeme" 1. daļu, kurā "jaunais autors šeit sekmīgi tēlo muižas zemes dalīšanu, vairākus raksturīgus jaunsaimniekus un to likteni".
Jaunsaimnieku tēmu literatūrā apskatījusi Aija Priedīte literatūrsocioloģiskā pētījumā "Zaļās zemes dievsunīšu un likteņu līdumnieku laiki", kas publicēts 2012. gadā. Būtiskākais literārais darbs, kas apskata jaunsaimnieku likteni, ir 1933. gadā publicētais Jāņa Jaunsudrabiņa romāns "Jaunsaimnieks un velns" (pēc neatkarības atjaunošanas tapusi arī ekranizācija – TV seriāls "Saldā indes garša"). Šie daži fragmenti raksturo jaunsaimnieka Krasta cīņu par sava zemes pleķīša iekopšanu:
"Viņam piešķirtā saimniecība (..) pagaidām nebija nekas vairāk kā gabals atmatā atlaista izbijušas muižas lauka, tad sloksne slēnas pļavas gar liela sūnakļa malu, no kura bija atmērīts pāris hektāru it kā piedevām, tā sacīt, kūdras tiesai, un visubeidzot skaists, ar mežu apaudzis kalns tā paša sūnakļa malā."
"Krasts aizgāja uz Zemes rīcības komiteju, kur viņam pateica, kas tālāk darāms, lai iestādes nostiprinātu piešķirto zemes gabalu (..), – zināma izpirkšanas maksa, ko viņam kā atbrīvošanas kara dalībniekam un invalīdam, var atlaist vai samazināt uz pusi pirmos sešus gadus (..). Meža viņam nebija vairāk kā pusotra hektāra."
"Viņiem, kas neviens nekad nebij lāga tādā lauku saimniecībā iedziļinājies, nācās daudz ko mācīties no piedzīvojumiem, daudz ko izgudrot taisni tais visvienkāršākajās lietās, kas sen jau atrastas."
"Krasts aizgāja uz Zemes rīcības komiteju, kur viņam pateica, kas tālāk darāms, lai iestādes nostiprinātu piešķirto zemes gabalu (..), – zināma izpirkšanas maksa, ko viņam kā atbrīvošanas kara dalībniekam un invalīdam, var atlaist vai samazināt uz pusi pirmos sešus gadus (..). Meža viņam nebija vairāk kā pusotra hektāra."
"Viņiem, kas neviens nekad nebij lāga tādā lauku saimniecībā iedziļinājies, nācās daudz ko mācīties no piedzīvojumiem, daudz ko izgudrot taisni tais visvienkāršākajās lietās, kas sen jau atrastas."
Literatūrzinātniece Inguna Daukste-Silasproģe iesaka jaunsaimnieku tēmas interesentiem literatūrā iepazīties ar tādu rakstnieku daiļradi kā Aīda Niedra (romāni "Anna Dzilna" (1936), "Rūžu Kristīne" (1939), "Maija Purene" (1944)), Alfreds Dziļums (īpaši viņa triloģija "Celmenieki"), kā arī vēlreiz līdzi dzīvot Boņuka tēva un vectēva darbiem savas saimniecības apsaimniekošanā leģendārajā Jāņa Klīdzēja romānā "Cilvēka bērns" (un 1991. gada Jāņa Streiča ekranizācijā ar to pašu nosaukumu).
Ansis Cīrulis. Jaunsaimnieks
Pie jaunsaimnieku tēmas atgriežas arī atgūtās neatkarības sākumposmā. Piemēram, 1993. gadā laikraksts "Neatkarīgā Cīņa" turpinājumos publicē tā laika viena no galvenajiem avīzes redaktoriem Ērika Hānberga romānu "Jaunsaimnieka izpalīdze".
Lauku tēma, it īpaši jaunsaimnieku tēli, ir nozīmīga arī vizuālās mākslas žanros. Pazīstamais mākslas kritiķis Jānis Siliņš žurnālā "Senatne un Māksla" 1938. gadā raksta: "Visnotaļ jāatzīmē daži topoši apdāvināti jaunākās paaudzes pārstāvji, kam rūp nopietnāki mākslinieciski uzdevumi tautas dzīves tēlošanā. Zemniecisku spēku un neatlaidību vērojam Jēkaba Strazdiņa darba dzīves tēlojumos. Sākumā, ap 1932./33. g., Miesnieka ietekmēts, viņš veidojās par nopietnu žanristu. Drusku stilizētās, dekoratīvos laukumos ieturētās formās viņš ar aizrautību tēlo plaša apmēra sacerējumos latvisko lauku darba dzīvi: grants vešanu, aku rakšanu, govju dzirdītāju, darbus līdumā."
Vēlāk, jau pēc daudziem trimdas gadiem, Siliņš publikācijā "Augusts Annus – deviņdesmitgadnieks" ("Laiks", 29.10.1983.) joprojām jaunsaimnieku tēmu piemin ar labu vārdu: "Latvijas 10 gadu jubilejas izstādē 1928. (..) darba un ģimenes slavinājums topošai jaunai dzīvei laukos vēstīts darbā "Jaunsaimnieks"."
2011. gadā Mūkusalas mākslas salonā tika sarīkota izstāde "Ulmaņlaiku jaunsaimnieki". Ar toreizējās izstādes kuratores Diānas Barčevskas palīdzību ilustrācijai izvēlējāmies trīs darbus – Ludolfa Liberta "Arājs" (ap 1940. gadu), Induļa Zeberiņa "Druvā" (ap 1930. gadu) un jau minētā Jēkaba Strazdiņa "Zirgu dzirdināšana" (1940).
Lauku tēma, it īpaši jaunsaimnieku tēli, ir nozīmīga arī vizuālās mākslas žanros. Pazīstamais mākslas kritiķis Jānis Siliņš žurnālā "Senatne un Māksla" 1938. gadā raksta: "Visnotaļ jāatzīmē daži topoši apdāvināti jaunākās paaudzes pārstāvji, kam rūp nopietnāki mākslinieciski uzdevumi tautas dzīves tēlošanā. Zemniecisku spēku un neatlaidību vērojam Jēkaba Strazdiņa darba dzīves tēlojumos. Sākumā, ap 1932./33. g., Miesnieka ietekmēts, viņš veidojās par nopietnu žanristu. Drusku stilizētās, dekoratīvos laukumos ieturētās formās viņš ar aizrautību tēlo plaša apmēra sacerējumos latvisko lauku darba dzīvi: grants vešanu, aku rakšanu, govju dzirdītāju, darbus līdumā."
Vēlāk, jau pēc daudziem trimdas gadiem, Siliņš publikācijā "Augusts Annus – deviņdesmitgadnieks" ("Laiks", 29.10.1983.) joprojām jaunsaimnieku tēmu piemin ar labu vārdu: "Latvijas 10 gadu jubilejas izstādē 1928. (..) darba un ģimenes slavinājums topošai jaunai dzīvei laukos vēstīts darbā "Jaunsaimnieks"."
2011. gadā Mūkusalas mākslas salonā tika sarīkota izstāde "Ulmaņlaiku jaunsaimnieki". Ar toreizējās izstādes kuratores Diānas Barčevskas palīdzību ilustrācijai izvēlējāmies trīs darbus – Ludolfa Liberta "Arājs" (ap 1940. gadu), Induļa Zeberiņa "Druvā" (ap 1930. gadu) un jau minētā Jēkaba Strazdiņa "Zirgu dzirdināšana" (1940).
Indriķis Zeberiņš. Druvā. Ap 1930. gadu. Audekls, eļļa. 96,5 x 130 cm. Zuzānu kolekcija
Jēkabs Strazdiņš. Zirga dzirdināšana. 1941. gads. Kartons, eļļa. 69,5 x 98 cm. Zuzānu kolekcija
Ludolfs Liberts. Arājs. 1930. gadu otra puse. Kartons, oforts, akvarelis. 48 x 63 cm. Zuzānu kolekcija
Nobeigumā vēlreiz atgriezīsimies pie Kārļa Ulmaņa. Izvilkums no daudzos tālaika Latvijas medijos publicētās Vadoņa runas pļaujas svētkos Koknesē 1935. gada rudenī. Bez komentāriem...
"Mūsu valdība ir tai apskaužamā stāvoklī – mūsu valdībai ir tas labums –, ka tā savā rīcībā nav vairs atkarīga un viņas rīcību neiespaido vairs nekādas vienas partijas, ne arī partiju prasības un spaidi. Nav neviena partija no veciem laikiem palikusi, kas iespaidotu valdības rīcību, un nav arī partiju, jo tās ir nolikvidētas. Es to pasaku, lai nebūtu pārpratumu.
Atziņa par to, cik liels ir lauksaimniecības svars mūsu zemē, visā saimnieciskā un garīgā dzīvē, nav palikusi noslēpums pilsoņiem vispārīgi. Tamdēļ mēs redzam, ka valdība neuzduras uz pretešķībām no pilsētnieku puses, kad viņa grib iet lauksaimniekiem palīgā un lauksaimniecību veicināt. Visi saprot to, ka no zemes, no zemnieka darba nāk pirmais ierosinājums, pirmā dzirkstele, kas visus mūsu saimnieciskās un garīgās dzīves ritenīšus iekustina un uztur kārtībā. Ja nebūs šī sākuma, nebūs šīs iededzinošās dzirksteles, tad visa mūsu uz priekšu iešana paliks gausāka.
Visiem zemturiem arī pašiem jāzina, ka arī pārējie gatavi viņiem palīdzīgu roku sniegt, un to vajaga patiesi ievērot. Mums vajaga saprast, ka ir labi, ja tāda saskaņa ir un ja ir gatavība otram palīgā iet. Tas ir jāsaprot un patiesi jānovērtē."
(..)
"Šodien te kopā ir it visi zemturi, vecsaimnieki un ari tā zemturu daļa, ko mēs nevaram aizmirst saukt par jaunsaimniekiem. Viņi gan visi ir kļuvuši vienādi, bet es tā vēl šodien teikšu – jaunsaimnieki, un to vārdu vēl lietošu.
Mums labi zināms, ka jaunsaimniecības radīja agrārā reforma, šī agrārā reforma mūsu zemē izdarīja patiesi lielas lietas. Mums ir ziņas, ka zemkopības ministrijā saskaitīts, ka agrārā reforma izlēmusi jautājumu par 195 000 zemes gabalu nodošanu jauniem īpašniekiem. Starp šīm 195 000 jaunsaimniecībām ir ap 70 000 pilnsaimniecību un pāri par 10 000 amatnieku saimniecību, un vēl dažādi citādi zemes gabali. Šīs jaunsaimniecības, kā mēs visi zinām, zied un plaukst."
Atziņa par to, cik liels ir lauksaimniecības svars mūsu zemē, visā saimnieciskā un garīgā dzīvē, nav palikusi noslēpums pilsoņiem vispārīgi. Tamdēļ mēs redzam, ka valdība neuzduras uz pretešķībām no pilsētnieku puses, kad viņa grib iet lauksaimniekiem palīgā un lauksaimniecību veicināt. Visi saprot to, ka no zemes, no zemnieka darba nāk pirmais ierosinājums, pirmā dzirkstele, kas visus mūsu saimnieciskās un garīgās dzīves ritenīšus iekustina un uztur kārtībā. Ja nebūs šī sākuma, nebūs šīs iededzinošās dzirksteles, tad visa mūsu uz priekšu iešana paliks gausāka.
Visiem zemturiem arī pašiem jāzina, ka arī pārējie gatavi viņiem palīdzīgu roku sniegt, un to vajaga patiesi ievērot. Mums vajaga saprast, ka ir labi, ja tāda saskaņa ir un ja ir gatavība otram palīgā iet. Tas ir jāsaprot un patiesi jānovērtē."
(..)
"Šodien te kopā ir it visi zemturi, vecsaimnieki un ari tā zemturu daļa, ko mēs nevaram aizmirst saukt par jaunsaimniekiem. Viņi gan visi ir kļuvuši vienādi, bet es tā vēl šodien teikšu – jaunsaimnieki, un to vārdu vēl lietošu.
Mums labi zināms, ka jaunsaimniecības radīja agrārā reforma, šī agrārā reforma mūsu zemē izdarīja patiesi lielas lietas. Mums ir ziņas, ka zemkopības ministrijā saskaitīts, ka agrārā reforma izlēmusi jautājumu par 195 000 zemes gabalu nodošanu jauniem īpašniekiem. Starp šīm 195 000 jaunsaimniecībām ir ap 70 000 pilnsaimniecību un pāri par 10 000 amatnieku saimniecību, un vēl dažādi citādi zemes gabali. Šīs jaunsaimniecības, kā mēs visi zinām, zied un plaukst."
Latvijas Valsts prezidents Kārlis Ulmanis aplūko preces Vecmuižas tirgū. Bauskas apriņķis, 1936. gada 17. jūnijs. Foto: Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs