'Delfi' intervija: Elektrības cenas, 'bezmaksas' digitālie servisi – Latvijas patērētāju bieds  (35)

Decembra vidū Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja apstiprināja Latvijas pārstāves ziņojumu par konkurences politiku Eiropā. Miltoviča ir Latvijas Patērētāju interešu aizstāvības asociācijas starptautisko un ES lietu padomniece, kā arī Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas locekle, III grupas "Daudzveidības Eiropa" viceprezidente. Šis amats ir sasniegums sievietei no mazas Eiropas valsts. Portāls "Delfi" ar Miltoviču sarunājās īsi pēc balsojuma par ziņojumu, kas ir gana nervus kutinošs pasākums tā sagatavotājam.

Kas no konkurences lauciņā būtiskā Eiropā ir aktuāls pie mums Latvijā?

Latvijā, vērtējot patērētāju tiesības, ļoti daudzi jautājumi skar enerģētiku. Šī ir viena no jomām, kurā Latvijā vēsturiski ir bijuši problemātiski aspekti. Kāpēc pie mums šie jautājumi ir satraucoši? Latvijas iedzīvotāji kopumā maksā ļoti daudz par enerģiju, salīdzinot ar citām valstīm un rēķinot procentuāli pret mājsaimniecību izdevumiem. Šī joma vienmēr ir satraukusi Latvijas patērētājus – gan par apkuri, gan elektroenerģiju u. c. Tieši apkures jautājumi ir ļoti svarīgi. Runājot ar Eiropas Komisijas pārstāvjiem par atvērtiem siltumenerģijas tīkliem, ir skaidrs, ka Latvijā mēs dzīvojam monopola situācijā un iedzīvotājiem nav lielas izvēles, kaut gan visi tirgi ir liberalizēti un atvērti, tostarp arī gāzes tirgus. Jā, uzņēmumiem ir izvēles iespējas, bet ne mājsaimniecībām individuāli. Protams, šie jautājumi ir sarežģīti, atverot tirgu, uzņēmumi tiek sadalīti, bet rodas citas problēmas. No konkurences skatpunkta šie ir problemātiski aspekti.

Nav noslēpums, ka Rīgā ir daudz problēmu enerģētikas sektorā.

Rīgā namu siltināšana notiek ļoti lēni, tas ir dārgs process patērētājiem, bet arī pašās mājās ir vairākas problēmas, jo iedzīvotājiem ir grūti vienoties – siltināt vai nesiltināt. Eiropas Savienībā (ES) ir ļoti daudz fondu, kurus var izmantot siltināšanai, ne tikai tie, pie kuriem taciņu esam ieminuši. Piemēram, klimata pārmaiņu finanšu instrumenti, tiem ir nedaudz cits fokuss, bet arī tur var rast finansējumu. Vājā puse mums ir projektu vadība, uzdrīkstēšanās darīt un arī pašvaldību pretimnākšana. Teikšu atklāti, patērētājiem bažas rada tieši finanšu saistības. Tās ir investīcijas, kas būs jāatdod kopā ar procentiem. Pat ja cilvēki šobrīd jūtas stabili un būtu gatavi uzņemties kredītsaistības, viņiem nav pārliecības, ka arī pēc pieciem gadiem viss būs droši, būs stabils darbs utt. Tā ir tikai un vienīgi mūsu sociālekonomiskā situācija.

Burtu salikumam OIK (obligātā iepirkuma komponente) Latvijā ir ļoti negatīva pieskaņa. Līdz ar to publiskajā telpā ir izskanējis, ka šīs neveiksmīgās pieredzes dēļ sabiedrības attieksme pret zaļo enerģiju ir atturīga, lai neteiktu vairāk.

Teikšu atklāti, kad Ekonomikas ministrija veidoja darba grupu OIK jautājuma risināšanai, tai skaitā par "zaļajiem" sertifikātiem, mēs apzināti tajā neiesaistījāmies. Mēs negribam būt atbildīgi par lēmumiem, kuru pieņemšanā sākotnēji nebijām piedalījušies, turklāt šī sistēma nav taisnīga. Mēs nepieņēmām šādus lēmumus un šobrīd varam reaģēt tikai no patērētāju skatpunkta. ES situācija ar OIK katrā dalībvalstī ir atšķirīga, un ne visi atbalsta un subsidē divkārši. Protams, patērētāju bažas ir pamatotas.

Mums Latvijas Patērētāju interešu aizstāvības asociācijā ir vēl citas bažas. Runājot par "Eiropa 2020" stratēģiju, pirms kāda laika mēs kaismīgi sekojām tās mērķiem. Latvijas energobilancē zaļā enerģija veido ap 40%. Ja mēs jau esam "zaļi" un pārsniedzam Eiropas standartus (Eiropā vidēji 20%) šajā jomā, kāpēc mūsu patērētājiem maksāt vairāk? Uz šo jautājumu nav atbildes.

Vai OIK vispār nevajadzēja ieviest?

Tas nebija labākais instruments un veids, kā to attiecināt uz patērētājiem, mājsaimniecībām. Bija iespējas meklēt citus mehānismus un veidus, bet ne automātiski pārkraut visu nastu uz iedzīvotāju pleciem. Kāpēc šis ir bijis vienīgais iespējamais scenārijs? Eiropā ir pielietoti dažādi varianti, un mēs varējām piemeklēt veiksmīgāku risinājumu. Tas pats attiecas uz gāzes tirgu, tūlīt saņemsim pirmos rēķinus un tad varēsim vērtēt komponentes.

^{Vājā puse mums ir projektu vadība, uzdrīkstēšanās darīt un pašvaldību pretimnākšana. Patērētājiem bažas rada tieši finanšu saistības, teic Miltoviča. Foto: ©EU2018 – avots: EESC.}

Eiropā zaļās enerģijas jautājumi ir aktuāli, iedzīvotāji – samērā apzinīgi, piemēram, runājot par plastmasas maisiņiem, CO₂ izmešiem u. c., tomēr citās pasaules valstīs reizēm nevar redzēt šādas rūpes par dabu. Arī Latvijā tiek pārstrādāta tikai samērā neliela daļa no radītā atkritumu apjoma. Cik aktuāli ir klimata pārmaiņu jautājumi no patērētāju skatpunkta?

Mēs kā patērētāju organizācija uztraucamies par šiem jautājumiem. Labs piemērs ir Gēteborgas pašvaldība, kur tiek pārstrādāti visi atkritumi un tie pat tiek iepirkti, lai pārstrādātu energoresursos. Atkritumu pārstrādē Latvija vēl var augt, skatoties, kā mēs resursus varam izmantot atkārtoti. Mani pašu biedē, cik mājās ātri sakrājas atkritumi – pāris dienu laikā, gatavojot maltīti vai pērkot citus produktus, jau ir jāiznes atkritumu kaste, turklāt mēs arī šķirojam atkritumus.

Jautājums ir, kā to visu aizstāt, ņemot vērā, ka patērētāji ir izlutināti. To būs ļoti grūti izdarīt. Cilvēki īsti nav pieraduši iet uz veikalu ar savu taru, braukt ceļojumos ar savu kafijas krūzi. Tie ir paradumi, bet ticu, ka tos ir iespējams mainīt lēnā garā, piemēram, sākot ar plastmasas maisiņiem, kas ir Eiropas iniciatīva.

Tas ir katra indivīda jautājums. Mēs nepastāvam uz to, ka patērētājiem vienmēr būtu vajadzīgs produkts iepakojumā. Labs piemērs ir veikali, kur pircēji var nākt ar savu iepakojumu. Turklāt tajos bieži vien preces ir lētākas, jo tās nav atsevišķi iepakotas. Arī padomju laikos gājām uz veikalu ar savu taru un "izdzīvojām".

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas prezidentam Lukam Žajē (Luca Jahier) preses konferencē horvātu žurnālists uzdeva jautājumu, cik likumdošanas aktu ES pieņemts, pamatojoties uz komitejas ieteikumiem, konsultācijām. Jāteic, ka Centrāleiropas un Austrumeiropas žurnālisti bija gaidījuši konstruktīvu un konkrētu atbildi. Cik efektīva, jūsuprāt, ir komiteja, vai iedzīvotāji to pēc tam jūt dzīvē?

Man kā jaunai loceklei ir iespēja novērtēt notikumus no malas un ar svaigu skatu. Komiteja ir vajadzīga, bet tās pilns potenciāls nav sasniegts. Lai tie būtu Eiropas Komisijas (EK) vai Eiropas Padomes (EP) lūgumi pēc atzinumiem no komitejas, visbiežāk šīs iestādes sagaida konkrētu pilsoniskās sabiedrības viedokli un problēmu ieskicēšanu, kas parādās atsevišķās ES dalībvalstīs, kuras EK nav apzinājusi vai EP nav informēta par tām, lai saprastu, kas notiek "ārā aiz loga". Šī ir komitejas visspilgtākā loma, atspoguļojot jautājumus formālā un neinteresantā dokumentu formā. Protams, visi šie dokumenti ir juridiski pēc savas būtības. Svarīgi ir konkrēti dalībvalstu piemēri, iezīmējot sociālās grupas, kas varētu ciest gadījumos, ja kāda no regulām, direktīvām tiek pieņemta. Komitejai par to ir jābrīdina.

Vai komiteja piedāvā arī risinājumus, vērtē aktuālo situāciju?

Proaktīvi darboties arī ir iespējams, un komiteja to dara, bet pārklāt visas jomas ir grūti. Piemēram, no Latvijas perspektīvas, runājot tikai par patērētāju jomu, tā ietver visu, sākot no apavu tirdzniecības līdz pārtikai, kuru lietojam, tie ir jautājumi par svaru, iepakojumu, kvalitāti utt. Spektrs ir ļoti plašs. Latvijas gadījumā akcents no pilsoniskās sabiedrības puses ir uz enerģētiku. Tam mēs sekojam līdzi, un arī tā saucamajā Elektrības direktīvā ir attiecīgi veiktas vairākas izmaiņas. Cenšamies sadarboties ar Eiropas Parlamentu, lai runātu vienā balsī.

Bez šaubām, ir redzama rīvēšanās starp EK un Eiropas Parlamentu.

Jā, tas ir ļoti labi, viens otram neļauj zaudēt modrību.

^{Svarīgi ir konkrēti dalībvalstu piemēri, iezīmējot sociālās grupas, kas varētu ciest gadījumos, ja kāda no regulām, direktīvām tiek pieņemta, norāda Miltoviča. Foto: ©EU2018 – avots: EESC.}

Latvijā ir aktuāls jautājums par atšķirīgu pārtikas kvalitāti Austrumeiropā un Rietumeiropā. Kāds ir progress šajos jautājumos?

Divējādā pārtikas kvalitāte ir ļoti svarīga, jo tā ir EK iniciatīvas "Uz patērētājiem orientēts jaunais kurss" ("A New Deal for Consumers") sastāvdaļa. Tur ir ietverti jautājumi par atteikuma tiesību efektīvāku pielietošanu, par kolektīvo aizsardzību kolektīvo pārkāpumu gadījumā, patērētāju tiesību modernizēšanu u. c. Piemēram, var salīdzināt pašu elektrības cenu, tomēr daudzās ES valstīs ir grūtības veikt salīdzinājumu piedāvājumiem paketēs, kad tiek piedāvāta elektrība kopā ar televīziju vai apdrošināšanu. Šobrīd nav iekļauts šis aspekts, lai varētu salīdzināt pakešu piedāvājumus. Tas ierobežo patērētāju iespējas, jo viņi nevar salīdzināt šos pakalpojumus. Pat ja rēķinā nav atzīmēts PVN un citi nodokļi, nevar saprast, vai piedāvājums ir vai nav izdevīgs. Tiklīdz trūkst kādu elementu, ir grūti salīdzināt.

Bieži vien cena īsti netiek atspoguļota. Piemēram, sakaru pakalpojumu jomā, ja tie tiek saņemti paketē, nav skaidrs, kāda ir maksa tikai par internetu, tikai par televīziju u. tml. Nevar salīdzināt proporcijas attiecībā pret pārējiem piedāvājumiem tirgū.

Tiek pielietoti arī mārketinga triki – viena piedāvājuma sastāvdaļa ir lēta, bet to kompensē ar pārējiem piedāvājuma elementiem. Tas ir raksturīgi visā Eiropā, un, pieaugot pakalpojumu cenām, šie jautājumi kļūst arvien aktuālāki.

Atšķirīga pārtikas kvalitāte Rietumeiropā un Austrumeiropā ir tikai daļa no diskusijas. Cik daudz tiek runāts par citu produktu kvalitātes atšķirībām, piemēram, veļas pulveriem u. c.?

Ir jūtamas atšķirības uztverē, rietumeiropieši īsti nesaprot, par ko mēs te Austrumeiropā uztraucamies, jo viņi nebrauc pie mums iepirkties un nav šo produktu mērķauditorija. Ja šie jautājumi cilvēkus neskar personīgi, tradicionāli viņi neuzskata to par problēmu. Savukārt mēs esam ar to saskārušies, pērkot viena un tā paša zīmola preces šeit un Rietumeiropā. Katram ir savi secinājumi un subjektīvi ieskati, tomēr kopumā Eiropā valda uzskats, ka tie ir gaumes, kultūras, garšas, smaržas jautājumi un ir subjektīvi. Līdz ar to ir ļoti grūti izveidot vienotu un visaptverošu metodoloģiju, un tāpēc pētījumi ir fragmentāri, tādēļ nevar tos attiecināt uz visām ES dalībvalstīm. Kad liels jautājums tiek saskaldīts pa sastāvdaļām, tas vairs neizraisa lielu rezonansi. Līdz ar to valstis ir sadalījušās blokos, kur vienas uzskata, ka problēmas pastāv, citas – ka ne. Un par šo jautājumu netiek runāts kā par vienotu problēmu, savukārt no Latvijas perspektīvas tā taču ir problēma. Vieniem tā ir kafija, citiem – veļas pulveris utt.

No savas puses varu teikt, ka ir ļoti grūti runāt par šiem jautājumiem komitejā, jo arī tajā ir aktualitātes atbalstītāji un citi, kas neuzskata, ka tā ir problēma.

Pārtikas un veterinārais dienests 2017. gadā publiskoja sava pētījuma rezultātus par noteiktu skaitu pārtikas produktu un to sastāvdaļām. Vai var teikt, ka ir maz cerību, ka pētījumu loks tiks paplašināts arī uz nepārtikas produktiem?

Ja nevalstiskajam sektoram būtu resursi turpināt šādus pētījumus, tad varētu par to runāt, šis ir arī kapacitātes jautājums. Patērētāju organizācijas, iedzīvotājus visās valstīs šie pētījumi ļoti interesē.

Arvien aktuālāki kļūst jautājumi par digitālajiem "bezmaksas" servisiem, piemēram, "Facebook", "Google" u. tml., kas arī tiek skatīti saistībā ar Vispārīgo datu aizsardzības regulu. Turklāt jāņem vērā, ka lielākoties tie nav Eiropas uzņēmumi. Kā vērtējat Eiropas iestāžu darbību šajos jautājumos?

Šie jautājumi īsti nav manā kompetencē, neesmu tos padziļināti pētījusi, tomēr no saviem novērojumiem un pēc kolēģu atzinumiem varu teikt, ka Eiropa ir samērā lēna šajos procesos, aizsargājot digitālo tirgu un runājot par digitālajiem jautājumiem. Viens no digitalizācijas līderiem ir Ķīna, tomēr te ir jautājums par to, cik tālu ir jāiet, lai kontrolētu cilvēku privāto dzīvi. Runa ir gan par videonovērošanu, saziņu ar dažādiem tirgotājiem, valsts pārvaldi utt. Savukārt Eiropa ir samērā konservatīva, mēs lietojam šos pakalpojumus, tomēr tiesiskā vide īsti netiek līdzi. Kādā mirklī tā varētu kļūt par problēmu.

Runājot par patērētāju tiesībām, Eiropā sasniegums ir pieņemtā Ģeogrāfiskās bloķēšanas regula ("Geo-blocking Regulation 2018/302"), kas stājās spēkā pagājušā gada decembrī. Tirgotāji var atpazīt, no kuras valsts potenciālie pircēji pieslēdzas e-veikalam, un attiecīgi pēc tā noteikt produktu cenas, piedāvājumu, piegādi utt. Šobrīd tā ir aizliegta prakse ES. Tas ir sasniegums.

Tomēr joprojām daudzos e-veikalos, interneta servisos piedāvājums atšķiras atkarībā no valsts.

Ir svarīgi, ka mums ir resursi, kas ar šiem jautājumiem sāks nodarboties. Līdz šim bija tāda kā vakuuma situācija.

Piemēram, biļešu cenas uz mūzikas grupu, mākslinieku koncertiem, kas notiek visā pasaulē, atšķiras atkarībā no valsts, pilsētas, un bieži vien te var redzēt sasaisti ar iedzīvotāju pirktspēju. Kā noteikt, kurā situācijā valda patiess konkurences gars un kurā cenas ir samērā mākslīgi noteiktas?

Uzņēmēji, pirms rīkoties, izpēta tirgu un cenas, un rodas piedāvājuma-pieprasījuma attiecības, kā rezultātā tiek noteikta cena. Un tad jau patērētāji paši izvērtē, vai var atļauties pirkt. Svarīgi ir, vai nopirktais atbilst kvalitātes un citiem aspektiem. Tas ir jautājums arī par pirminformāciju – ja pērku biļeti uz koncertu, kas notiks, ja pasākums tiks atcelts, ja organizējošais uzņēmums bankrotēs u. tml. Visos šajos gadījumos pircējs vēlas būt drošs par savu naudu. Tie ir jautājumi, kas ir svarīgi, nerunājot par pašu cenu.

Bieži runājat arī par salīdzināšanas portālu darbību. Kādas problēmas šeit ir aktuālas?

Piemēram, patērētāji redz preces platformās, bet fiziski tās neatrodas tirgotāja noliktavā un nav iespējams piegādāt uzreiz. Tad tās ir jāpasūta, tas var būt ilgs laiks, un var gadīties, ka prece vispār netiek piegādāta, ka atsūta citu preci ar atšķirīgiem parametriem vai citas kvalitātes preci. Tāpat jābūt ļoti uzmanīgiem ar pašiem uzņēmumiem, kas tirgo preces. Katrs negodprātīgs uzņēmējs met ēnu uz tiem, kas tirgojas godīgi. Mēs savā asociācijas mājaslapā rakstām brīdinājumus par šādiem uzņēmumiem, arī Patērētāju tiesību aizsardzības centram ir "melnais saraksts". Tas ir balstīts uz negatīvu pieredzi par neizpildītām saistībām pret patērētāju.

E-veikalos būtisks jautājums ir atteikuma tiesības – kā tās īstenot, vai ir atteikuma veidlapa, vai viss process notiek raiti un bez aizķeršanās.

Runājot par patērētāju tiesībām kopumā, mēs daudzās lietās varam teikt lielu un patiesu paldies ES, kas ir virzītājspēks šajos jautājumos. Vairākas iniciatīvas un tradīcijas Latvijā līdz šim nepastāvēja, piemēram, alternatīvā strīdus risināšana – tā ir strīdu izskatīšana ārpus tiesas, Skandināvijā tā darbojas no pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem. Patērētājiem tas ir ātri un lēti, ārpus tiesas un efektīvi. Patērētāji īsā laikā var noskaidrot, vai paši ir kļūdījušies vai tā ir uzņēmēju vaina. Vienīgi jāņem vērā, ka šis strīdu risināšanas veids ir iespējams, ja abas puses tam piekrīt, abām pusēm ir jāgrib noskaidrot patiesību.

Kuras no patērētāju tiesību viedokļa šobrīd ir sāpīgākās jomas Latvijā?

Tā noteikti ir enerģētika, ir jāskatās uz iedzīvotāju ieņēmumiem un izdevumiem, kas proporcionāli daudz tiek tērēti par pakalpojumiem, produktiem. Te ir runa arī par mājokļu siltināšanu, visi šie jautājumi galu galā rezultējas rēķinos par noteiktu summu. Šie rēķini ir jāapmaksā gan pensionāriem, gan daudzbērnu ģimenēm, kuru ienākumi ir samērā nelieli. Ja nav tiešo ieņēmumu, šīm grupām vajadzētu palīdzēt ar dažādiem instrumentiem, atvieglojumiem. Šie ir būtiskākie jautājumi, kurus sakārtot no patērētāju tiesību aizsardzības viedokļa būtu sapnis.