Nenovelt atbildību uz citiem – par sliktām ziņām, par klimata pārmaiņām, par savu nevarību

Mūsdienu cilvēkam ir pieejams ļoti daudz informācijas, nav iespējams to visu apstrādāt, izvērtēt. Protams, dažādās valstīs, vietās cilvēki atšķirīgi to uztver. Kā mūsdienu eiropietim izvēlēties prioritātes šajā situācijā, kam nepievērst uzmanību?

Tieši tā, cilvēkam nav iespējams apstrādāt visu informāciju un justies atbildīgam par visu. Kad ļauju sev iedziļināties pasaules mēroga problēmās, tas ir emocionāli nomācoši. Vienlaikus man ir svarīgi apzināties globālos jautājumus, jo ir ļoti daudz izaicinājumu, kas vieno cilvēkus visā pasaulē dažādos veidos un intensitātē. Ir pasaules ietvars, kurā mums sevi ir jāpozicionē, jāatrod. Tas, ka kaut kas ir tik liels, vēl nenozīmē, ka mums to vajadzētu noliegt un izslēgt. Spēcīgas emocijas ir ļoti svarīgas.

Otrs solis ir fokusēties uz sevi. Lai arī nevaru mainīt pasaules izaicinājumus, savās privātajās attiecībās ar cilvēkiem un institūcijām, dzīvesstilā esmu ar tiem saistīts. Lai kur arī atrastos, cenšos nebūt šo nosacījumu upuris un būt patiess savās vērtībās attiecībā pret globālo kontekstu.

Ko jūs domājat, runājot par upuri?

Ilgtspējības kontekstā cilvēki bieži mēdz teikt, ka neko tur nevar darīt, jo... Cilvēki noliedz savu atbildību. Cilvēki saka, ka nevar rīkoties citādi, jo, lūk, politiķi (ne)dara tā. Politiķi teic, ka nevar neko iesākt, jo biznesa sektors... Savukārt bizness saka, ka nevar kaut ko darīt, jo nav pieprasījuma, cilvēki nepērk noteiktus produktus.

No vienas puses, šo rādīšanu ar pirkstu uz citu es varu saprast, no otras puses, tā noliedz cilvēka darbību. Protams, es apzinos savu darbību limitus, bet tas nenozīmē, ka nevaru uzdrīkstēties izaicināt to, ko daru. Skaidrs, ka vienmēr var atrast ieganstu, lai kaut ko nedarītu. Attaisnojumi var būt ļoti izsmalcināti, un patiešām var būt labi iemesli. Tomēr galu galā tas mums visiem liedz virzīties uz priekšu. To es sauktu par upura attieksmi. Sākotnējie soļi var būt ļoti mazi. Bet kāpēc gan lai es tos nespertu – tā vietā, lai noveltu atbildību uz citiem, sakot, ka tiem citiem vajag mainīt apstākļus, lai es varētu spert šos soļus?

Savā ziņā abas lietas ir patiesas. Ja es paļaujos tikai uz sevi un neņemu vērā apstākļus, tas nav loģiski. Tomēr, apzinoties savas darbības, es vienlaikus spēju ietekmēt apstākļus. Tas, kā mēs rīkojamies, nosaka, kā ietekmējam cilvēkus visapkārt mums. Ja es ļauju sev būt apstākļu upurim un atkārtoju šo modeli, tas ietekmē apkārtējos cilvēkus. Es ietekmēju apkārtējo vidi ar savām darbībām.

Esmu noguris no cilvēku attieksmes, meklējot kādu citu vainīgo un norādot, ko citiem vajadzētu darīt. Kur es šādi nonākšu? Varu sūdzēties par Donaldu Trampu, par kolēģi utt., bet šis ceļš nekur neved. Tas viss tikai atkārto šo "Es neko nevaru darīt" modeli. To es redzu kā problēmu – ka atbildība tiek novelta uz citiem.

Tomēr viss nav tik vienkārši: ieraugot sevi lielo pasaules izaicinājumu priekšā, var rasties mazuma sajūta, ka tiešām neko pats nevaru darīt. Tad es domāju: kurš gan varētu paveikt šo lielo lietu? Un tad saku, ka to var izdarīt valstu valdības, globālās korporācijas. Jā, tām ir jāpieliek sava roka, bet tas nav mans ieguldījums. Un šie cilvēki savos amatos arī atrod ieganstus, lai kaut ko nedarītu. Esmu runājis ar cilvēkiem, kas ieņem augstus amatus un kas var tiešām panākt rezultātu. Un viņi teic, ka arī viņiem ir jāievēro īpašnieku intereses vai vadītāju plāni un ka nevar tomēr neko iesākt utt. Šāda pieredze atkārtojas atkal un atkal. Tāpēc ir vajadzīgs gana plašs iesaistīto loks, kas apzinās problēmas, kam ir līdzīgas vērtības un kas vienlaikus nevar dzīvot saskaņā ar šīm vērtībām.

Ir dažādi atbildības veidi. Privātajā dzīvē varu izvēlēties, piemēram, šķirot atkritumus pat tad, ja to nedara citi. Savukārt uzņēmuma līmenī tas var būt atšķirīgi. Ja uzņēmējs vēlas iekļūt tirgū, sākt uzņēmējdarbību, tam ir jāspēlē pēc noteikumiem, kādi jau pastāv, un bieži vien tie var būt neētiski, morāli neatbildīgi utt. Ir jāsasniedz ceturkšņa mērķi, pusgada peļņa, gada apgrozījums. Līdz ar to vai nu jāpieņem šie noteikumi, vai jāpamet tirgus. Vai ir redzami risinājumi korporatīvā līmenī?

Skaidrs, ka nav viena tāda risinājuma. Pirms kāda laika man bija kolēģis, kas bija bijis biznesa līderu konsultants. Viņš iepriekš strādāja banku sektorā, kuru pameta, lai strādātu konsultāciju sfērā, fokusējoties uz uzņēmumu vadītājiem un runājot par tādām tēmām kā biznesa modeļa piemērošana ētiskām vērtībām. Viņš ir arī iesaistījies "Economy for the Common Good" kustībā, tajā uzņēmumi novērtē savu ietekmi ne tikai finanšu ziņā vien. Kāda ir uzņēmuma ietekme kultūras ziņā iekšēji un ārēji, kāda ir uzņēmuma ekoloģiskā pēda? Šie uzņēmumi publisko savus datus un tiek ārēji novērtēti. Viņi nav tikai spēles dalībnieki tirgū, bet gan lielākā mērogā – sociālā, ekoloģiskā u. tml.

Jā, no vienas puses, visi, kas darbojas tirgū, seko konkrētiem noteikumiem. Tieši tas pats attiecas uz mani kā uz pētnieku, esmu daļa no akadēmiskās sistēmas. Vienlaikus apzinos sistēmiskus trūkumus tajā. Visu laiku tieku konfrontēts ar jautājumu, cik ļoti varu "izliekties" šo noteikumu priekšā. Reiz man viens profesors tieši pateica, ka, strādājot šajā institūtā, es sagrauju savu karjeru. Ja līdz noteiktam vecumam vēlies veidot karjeru akadēmiskajā vidē, var izrādīties, ka nav bijis pietiekami daudz publikāciju, jo vairāk laika ir ieguldīts tīklošanā, komunikācijā ar iesaistītajiem cilvēkiem u. tml. Taču tad netiec uz priekšu akadēmiskajā vidē. Tas ir liels izaicinājums – samierināties ar to.

Esmu ļoti pārliecināts, ka, veicot jēgpilnu ieguldījumu, var izraisīt rezonansi sabiedrībā, kas var apstiprināt, ka šādi procesi ir nepieciešami. Mēs varam radīt atbalstošus apstākļus. To arī dzirdu no biznesa cilvēkiem tajā brīdī, kad viņi sāk darboties atšķirīgi – atbilstoši savai pārliecībai, nesekojot tirgus noteikumiem un pat noraidot tos. Ir ļoti svarīgi, lai būtu pārliecinošs stāsts, kas radies no patiesas pārliecības, un jēgpilns pienesums sabiedrībai. Cilvēki atpazīst šādas vajadzības, piemēram, kā tas notiek sociālajā uzņēmējdarbībā. Ja uzņēmums strādā pie patiesas sabiedrības vajadzības, tam būs sabiedrības atbalsts, lai turpinātu to darīt.

Protams, ir ierobežojumi. Negribu izlikties, ka to nav un mēs varam būt pavisam brīvi. Jo vairāk es koncentrējos uz ierobežojumiem un domu, ka nespēju kaut ko paveikt tirgus nosacījumu dēļ, jo mazāk iespēju redzu kaut ko izdarīt, kaut vai maziem solīšiem. Vienmēr stāstu cilvēkiem, ka vajag sevi konfrontēt ar jautājumu – ko es varu izdarīt? Pārmaiņu katalizators ir brīdis, kad cilvēks sev jautā, ko vēlas darīt, nevis – ko ir iespējams izdarīt šajā situācijā.