Neglābjami sabojātas ceļu locītavas un perfektais pulss. Pētām mītus par skriešanu

Kas tevi attur doties ārā dažas reizes nedēļā uz nelielu krosiņu labākai pašsajūtai un veselībai?

Ir tādi cilvēki, kam skriešana vienkārši nepatīk, un tas ir tikai normāli. Pat ja ir laba motivācija sākt skriet – nomest liekos kilogramus, uzlabot sirds un asinsvadu veselību, uztrenēt izturību –, nekas no tā neizdosies, ja izvēlētais sporta veids riebjas. Laila Ušacka, sporta ārste-rezidente, kura strādā ar profesionāliem hokejistiem un arī karavīriem, skaidro – vislabākais sporta veids ir tas, ar kuru cilvēks būs reāli gatavs nodarboties. "Tā varētu būt arī skriešana, forši. Bet ja riebjas skriet, nekas nevar būt briesmīgāk kā rekomendēt cilvēkam nomest svaru veidā, kas riebjas. Ir ļoti daudz sporta veidu. Ja riebjas skriet, nevajag skriet." Ir nūjošana, riteņbraukšana, arī pastaigas. No medicīnas viedokļa viens no biežākajiem fizisko aktivitāšu veidiem, ko iesaka, ir tieši ātra soļošana.

Taču pastāv vēl viens mīts, kas kādu droši vien atturējis no regulāriem krosiņiem. Tas ir uzskats, ka šis ar triecieniem saistītais sporta veids neizbēgami sabojās ceļgalus. Nelīdzēšot nedz apavu izvēle, nedz pareizs solis un pārdomāts treniņu process. Ja tu skrien, tad ar laiku ceļgali būs "lupatās". Te nu ir ko teikt arī otram podkāsta viesim Andrim Ronimoisam, kurš ir garo distanču skriešanas treneris un ultramaratonists. Viņš ne reizi vien pieveicis par 100 kilometriem garākas distances.

Ronimoiss to sauc par vienu no izplatītākajiem mītiem skriešanā. "Esmu gadu gaitā strādājis ar ļoti daudz skrējējiem. Ceļgali pat ne tuvu nav numur viens problēmu zona," stāsta treneris. "Pat ja celis sāp, reti kad problēma ir pats celis. Ļoti bieži tā ir muskuļu problēma. Cilvēks vienus muskuļus uztrenējis ļoti stiprus, un citi muskuļi netiek līdzi," pieredzē dalās Ronimoiss.

Ušacka gan norāda, ka derētu nodalīt divus scenārijus. Viens ir stāsts par cilvēkiem, kam ar locītavām viss kārtībā, un bažām, vai skriešana tās sabojās. Ārste piebalso Ronimoisa teiktajam – skriešana locītavas nesabojās. "Tas, par ko visi baidās, ir osteoartrīts, riktīgs locītavu nodilums. Vai skriešana ir riska faktors osteoartrītam? Tā nav," bilst Ušacka.

Otrs scenārijs – cilvēki ar jau sāpošām un bojātām locītvām. Tie, kam jau ir osteoartrīts. Vai skriešana situāciju pasliktinās? Nē, arī šajā scenārijā tā nav riska faktors, apstiprina speciāliste. "Skriešana pat var uzlabot locītavas veselību. Daudz lielāka nozīme ir tam, ja ir slikta locītava kombinācijā ar virssvaru. Tad gan jāuzmanās, vai skriešana būs piemērotākā fiziskā aktivitāte," iesaka ārste.

Gandrīz jebkura fiziskā aktivitāte ir koks ar diviem galiem. Darot to pareizi, veselība uzlabojas, kļūstam stiprāki. Taču ja zināšanu nav, tad traumas un nepatīkama pieredze gandrīz garantēta. Ar ko visbiežāk grēko skrējēji–iesācēji?

Ronimoisa pieredze ir tāda, ka cilvēki aizvien neprot vai negrib mācīties no citu kļūdām un mācās tikai no savām. Pat ja treneris saka – nedari tā, esmu redzējis simtiem tādus kā tu –, ieteikumi netiks ņemti vērā, iekams sūrā pieredze nebūs izjusta uz savas ādas.

Pirmkārt, cilvēki ikdienas treniņos mēdz skriet pārāk ātri. "Ja tu atnāc no pusstundas vai 40 minūšu skrējiena un esi sarkans, knapi vari parunāt, visticamāk, tu skrēji stipri par ātru," bilst treneris. Cilvēki arī mēdz salīdiznāt pulsus. ""Cik tev rāda? Man 140!" – "Ah, man 150, es esmu sliktāks..." Nē, tu neesi sliktāks, tev ir savs pulss. Tas ir stipri individuāls, tos nevar salīdzināt un skatīties pēc skaitļiem internetā. Kur vienam būs 150, citam būs 110."

Otra izplatītākā problēma ir – skrien pārāk daudz. Ja pusmaratons ir pēc trim mēnešiem, tad cilvēki grib par katru cenu to noskriet jau treniņos, un ne jau mierīgi. Noskrien pusmaratonu sacensību režīmā, bet sacensībās pēc tam noskrien lēnāk, jo treniņos ir "nenormāli kapājis". Pārāk strauja distanču palielināšana – no pieciem līdz 10 kilometriem, tad uzreiz 21 un drīz pēc tam 42, un tas viss gada ietvaros – var beigties ar to, ka sporta ārstiem būs jauns klients, brīdina treneris.

Kā noteikt, ka skrien pārāk ātri? Aizvien labs indikators ir "talk test" jeb tas, vai tu spēj skrējiena laikā samērā brīvi sarunāties. Ušackai ir piemērs no personīgajiem treniņiem. "Ar draudzeni kādu laiku gājām sešos no rīta skriet. Viņa visu ceļu vārās un runā, bet man mēle pāri plecam, knapi tieku līdzi. Nodomāju – cik labi, ka viņa visu ceļu var viena runāt, bet es varu klusēt. Te ir konkrēts piemērs, ka neesam treniņu partneri. Mūsu rīta krosiņu zonas ir divas dažādas pasaules."

"Es parasti saku – tev jāvar padziedāt. Ja nevari padziedāt, tu skrien pārāk ātri," papildina Ronimoiss.

Klausies podkāstu "Spotify", "Apple Podcasts" un citās podkāstu platformās, kā arī skaties video "YouTube". Iztaujājam ekspertus gan par piemērotākajiem apaviem un segumiem veselīgai skriešanai, gan par to, vai var uzticēties viedpulksteņu mērījumiem. Cik daudz un vai pirms skriešanas ir jāēd? Vai skriešanas laikā var iztikt bez dzeršanas un kas labāk veselībai – skriet garas distances lēnāk vai tomēr īsāki krosiņi, taču ar augstāku intensitāti.

--

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par podkāsta un rakstu sērijas "Zinātne vai muļķības" saturu atbild AS "Delfi".