Fruktoze ir vienkāršais cukurs jeb monosaharīds, ko dēvējam arī par augļu cukuru. Tas dabiski atrodams gan medū, gan dažādos augļos un dārzeņos. Tas nebūt nav lielākais cilvēka tipiski uzņemto kaloriju avots. Taču, kā uzskata Kolorado Universitātes pētnieks Ričards Džonsons, fruktozei ir kāda cita blakne – fruktoze vairojot vēlmi ēst vairāk un ēst treknākus ēdienus.
Sabalansēts uzturs, kurā ir arī augļi un dārzeņi ar fruktozi sastāvā, neradīs problēmas. Ar augļiem būs grūti uzņemt pārlieku lielu fruktozes daudzumu. Cita lieta ir ar produktiem, kam papildus pievienots cukurs.
Džonsons ar kolēģiem savā pētījumā vērtēja daudz un dažādu aptaukošanās riska faktoru ietekmi, un mēģināja pat šķietami pretrunīgos apstākļos atrast kopsaucēju. Tas, ko zinātnieki secināja – fruktozes vielmaiņas procesa rezultātā organismā samazinās ATP jeb adenozīnfosforskābes līmenis. Šis savienojums ir ar ļoti lielu nozīmi organismu vielmaiņā un ir enerģijas avots, kas darbina organismos noritošos bioķīmiskos procesus. Kad ATP līmenis sasniedz pietiekami zemu robežu, organismam tiek signalizēts, ka vajag vairāk "degvielas". Mūsu "degviela" ir ēdiens, tāpēc pie attiecīgi zema ATP līmeņa jūtamies izsalkuši.
Džonsons uzskata, ka fruktoze ir vienojošais faktors daudzām hipotēzēm un teorijām par to, kas veicina liekā svara veidošanos – fruktoze veicina mūsu vielmaiņas pārslēgšanos "tukšas bākas" režīmā, liek zaudēt kontroli pār apetīti un iekārot treknus ēdienus. Šis process aktivizējoties pat tad, ja organismam vēl ir pieejamas enerģijas rezerves jau uzkrātajos taukos.
Dažos gadījumos tas var būt pat noderīgi. Piemēram, ja tu esi lācis, kas gatavojas ziemas miegam un uzbarojas. Tad ir labi, ja fruktozes uzņemšana veicina procesus, kas pasargā jau uzkrātos taukus – tos kā "degvielu" organismam vajadzēs hibernācijas laikā. Taču cilvēkam, kas patērē cukurotus ēdienus un dzērienus, šis process vairāk kaitēs nekā palīdzēs.
"Šis ir evolūcijas gaitā attīstījies mehānisms, kas palīdz dzīvniekiem uzkrāt taukus pirms gaidāma badošanās perioda. Īstermiņā (piemēram, ziemas miega laikā) šis process palīdz, taču tad, ja tas kļūst hronisks, ieguvumus aizvieto riski iedzīvoties dažādās kaitēs," raksta pētījuma autori.
Liela daļa līdzšinējo pētījumu par fruktozes lomu organisma vielmaiņas procesos ir balstīti uz eksperimentiem ar dzīvniekiem, tāpēc Džonsona komanda atzīst, ka vēl daudz darba paveicams, iekams precīzi zināsim visus galvenos aptaukošanās riska faktorus.
Tiem, kam interesē, viss pētījums bez maksas lasāms, klikšķinot šeit.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
