Dzīve jāizmanto, darot to, kas sagādā patiesu prieku
Aleksejs Griņevičs
Bērnībā Aleksejs bieži devās laivot kopā ar vecākiem. Vasaras viņš pavadīja, airējot desmitiem kilometru pa upēm gan Latvijā, gan Krievijā. Ģimeniskie izbraucieni toreiz vēl mazo zēnu mudināja sapņot par jūrnieka amatu. Taču pēc smaga kritiena no sastatnēm vairākus gadus vēlāk Aleksejam sapnis par jūrnieka darbu bija jāatstāj bērnībā. Acumirklī visa viņa dzīve sagriezās kājām gaisā. Kopš liktenīgā kritiena Aleksejs atrodas ratiņkrēslā un ir zaudējis spēju staigāt. "Godīgi sakot, toreiz man vairs negribējās dzīvot," viņš atminas. Lai kaut uz dažām stundām dienā aizmirstu mokas un ciešanas, Aleksejs piestrādāja, palīdzot reklamēt uzņēmumus interneta vidē. Taču tas viņam nesniedza gaidīto prieku un gandarījumu.
"Aptuveni 85% cilvēku ar tādām traumām, kādas bija man, neizdzīvo," stāsta Aleksejs. Vīrietis uzskata – Dievs devis viņam otro iespēju dzīvot, un tā jāizmanto uz visiem 100%, darot to, kas sagādā patiesu prieku. Tā Aleksejs, mātes mudināts, uzsāka konditora gaitas. Kā pats atklāj, visu apguvis pašmācības ceļā, stundām ilgi gatavojot un eksperimentējot ar sastāvdaļām. Laika gaitā ar ģimenes palīdzību vīrieša aizraušanās pārauga nelielā biznesā. Tagad Aleksejs jau 10 gadus savā mājas ceptuvē gatavo dažādus konditorejas izstrādājumus pēc pasūtījuma. "Es patiešām mīlu to, ko daru," stāsta Aleksejs. "Novēlu visiem atrast sevi šajā dzīvē un nekad nepadoties. Mēģiniet un, pats galvenais, nebaidieties ne no kā!"
Dzīve jāizmanto, darot to, kas sagādā patiesu prieku
Aleksejs Griņevičs
Bērnībā Aleksejs bieži devās laivot kopā ar vecākiem. Vasaras viņš pavadīja, airējot desmitiem kilometru pa upēm gan Latvijā, gan Krievijā. Ģimeniskie izbraucieni toreiz vēl mazo zēnu mudināja sapņot par jūrnieka amatu. Taču pēc smaga kritiena no sastatnēm vairākus gadus vēlāk Aleksejam sapnis par jūrnieka darbu bija jāatstāj bērnībā. Acumirklī visa viņa dzīve sagriezās kājām gaisā. Kopš liktenīgā kritiena Aleksejs atrodas ratiņkrēslā un ir zaudējis spēju staigāt. "Godīgi sakot, toreiz man vairs negribējās dzīvot," viņš atminas. Lai kaut uz dažām stundām dienā aizmirstu mokas un ciešanas, Aleksejs piestrādāja, palīdzot reklamēt uzņēmumus interneta vidē. Taču tas viņam nesniedza gaidīto prieku un gandarījumu.
"Aptuveni 85% cilvēku ar tādām traumām, kādas bija man, neizdzīvo," stāsta Aleksejs. Vīrietis uzskata – Dievs devis viņam otro iespēju dzīvot, un tā jāizmanto uz visiem 100%, darot to, kas sagādā patiesu prieku. Tā Aleksejs, mātes mudināts, uzsāka konditora gaitas. Kā pats atklāj, visu apguvis pašmācības ceļā, stundām ilgi gatavojot un eksperimentējot ar sastāvdaļām. Laika gaitā ar ģimenes palīdzību vīrieša aizraušanās pārauga nelielā biznesā. Tagad Aleksejs jau 10 gadus savā mājas ceptuvē gatavo dažādus konditorejas izstrādājumus pēc pasūtījuma. "Es patiešām mīlu to, ko daru," stāsta Aleksejs. "Novēlu visiem atrast sevi šajā dzīvē un nekad nepadoties. Mēģiniet un, pats galvenais, nebaidieties ne no kā!"
Savs darbs ir jāizbauda, strādājot ar nerimstošu degsmi
Dina Grīnberga
Esot maza meitene, Dina vēlējās kļūt par dejotāju. Viņas sapnis bija ieaut kājas pastalās un mūzikas pavadībā virpuļot pa skatuvi. Diemžēl tas palika neīstenots. 12 gadu vecumā Dinai kreisās kājas apakšstilba lielkaulā atklāja ļaundabīgu kaulu audzēju – osteosarkomu. Pēc sešām ķīmijas terapijām, kas nedeva vēlamo rezultātu, tika pieņemts lēmums kāju amputēt. Šī notikuma iespaidā meitenes sapņiem par nākotni bija jāmainās. Pieaugot Dina nolēma, ka vēlas kļūt par onkologu, taču dažādu apstākļu dēļ viņa uzsāka studijas Rīgas Stradiņu universitātes programmā "Ortozēšana-protezēšana", lai apgūtu tehniskā ortopēda amatu.
Kā daudzi jaunieši arī Dina studiju gados meklēja darbu, ko varētu veiksmīgi apvienot ar mācībām. Kā pati stāsta, tie bija dažādi ar veselības nozari nesaistīti darbi. Toreiz studentei ne reizi vien interviju laikā nācās saskarties ar negatīvu darba devēju attieksmi, kas tiešā veidā bijusi saistīta ar viņas invaliditāti. "Bija jūtama nepieņemšana un nepārliecinātība, ka es kaut ko varētu darīt," Dina atminas. Taču, piesakoties darbā veselības aprūpes iestādēs, attieksme bija daudz pieņemošāka. Šobrīd Dina strādā Nacionālās rehabilitācijas centrā "Vaivari" par veselības veicināšanas konsultantu. "Es kā kristīgs cilvēks lūdzu Dievu, ja viņš grib, lai strādāju šajā jomā, lai dod man nerimstošu degsmi. Un tā arī ir – visu šo laiku man nevienā brīdī nav pazudusi vēlme darboties šajā profesijā," viņa atklāj. "Es ļoti izbaudu savu darbu un nevienā brīdī savā amatā neesmu izjutusi citādu attieksmi pret sevi tikai tāpēc, ka man ir bijusi amputācija."
Savs darbs ir jāizbauda, strādājot ar nerimstošu degsmi
Dina Grīnberga
Esot maza meitene, Dina vēlējās kļūt par dejotāju. Viņas sapnis bija ieaut kājas pastalās un mūzikas pavadībā virpuļot pa skatuvi. Diemžēl tas palika neīstenots. 12 gadu vecumā Dinai kreisās kājas apakšstilba lielkaulā atklāja ļaundabīgu kaulu audzēju – osteosarkomu. Pēc sešām ķīmijas terapijām, kas nedeva vēlamo rezultātu, tika pieņemts lēmums kāju amputēt. Šī notikuma iespaidā meitenes sapņiem par nākotni bija jāmainās. Pieaugot Dina nolēma, ka vēlas kļūt par onkologu, taču dažādu apstākļu dēļ viņa uzsāka studijas Rīgas Stradiņu universitātes programmā "Ortozēšana-protezēšana", lai apgūtu tehniskā ortopēda amatu.
Kā daudzi jaunieši arī Dina studiju gados meklēja darbu, ko varētu veiksmīgi apvienot ar mācībām. Kā pati stāsta, tie bija dažādi ar veselības nozari nesaistīti darbi. Toreiz studentei ne reizi vien interviju laikā nācās saskarties ar negatīvu darba devēju attieksmi, kas tiešā veidā bijusi saistīta ar viņas invaliditāti. "Bija jūtama nepieņemšana un nepārliecinātība, ka es kaut ko varētu darīt," Dina atminas. Taču, piesakoties darbā veselības aprūpes iestādēs, attieksme bija daudz pieņemošāka. Šobrīd Dina strādā Nacionālās rehabilitācijas centrā "Vaivari" par veselības veicināšanas konsultantu. "Es kā kristīgs cilvēks lūdzu Dievu, ja viņš grib, lai strādāju šajā jomā, lai dod man nerimstošu degsmi. Un tā arī ir – visu šo laiku man nevienā brīdī nav pazudusi vēlme darboties šajā profesijā," viņa atklāj. "Es ļoti izbaudu savu darbu un nevienā brīdī savā amatā neesmu izjutusi citādu attieksmi pret sevi tikai tāpēc, ka man ir bijusi amputācija."
Nebaidīties pamēģināt ko jaunu
Ojārs Petrevics
Kad bērnībā Ojāram jautāja, par ko viņš vēlas kļūt, kad izaugs, zēns lepni esot teicis: "Par tramvaja vadītāju." Tomēr, gadiem ejot, viņš izvēlējās citu ceļu un devās apgūt elektroniskās aparatūras uzstādītāja un regulētāja specialitāti. 20 gadus vīrietis nostrādāja par montētāju "Radiotehnikā", kur 90. gadu sākumā satika savu mūža mīlestību – sieviņu Lidiju. Ojāram ir autisma iezīmes, kuru dēļ viņam ir grūtības komunicēt ar citiem. Kā tās attīstījās, vīrietis vairs neatminas. 2007. gadā viņam piešķīra invaliditāti uz mūžu.
2013. gadā Ojārs saņēma uzaicinājumu darboties biedrībā "Cerību spārni". Kad biedrības vadītāja vīrietim jautājusi, ko viņš vēlētos darīt un kas viņam patīk, Ojārs atbildējis, ka gribot šūt, bet nekad to neesot darījis. Tā tajā pašā gadā viņš uzsāka apgūt šūšanas pamatus. Pašlaik Ojārs strādā sociālajā uzņēmumā "Visi Var", kur apstrādā džinsa audumus, lai no tiem darinātu somas un gultas pārklājus. Pēc dabas Ojārs nav no runātīgākajiem, taču čakls gan. Viņš klusi veic darāmo, tikai ik pa laikam paceļot acis, lai paraudzītos, ko dara kolēģes. Viņš šūšanas darbnīcā ir vienīgais vīrietis, tāpēc visa dāmu uzmanība tiek veltīta viņam vienam.
Nebaidīties pamēģināt ko jaunu
Ojārs Petrevics
Kad bērnībā Ojāram jautāja, par ko viņš vēlas kļūt, kad izaugs, zēns lepni esot teicis: "Par tramvaja vadītāju." Tomēr, gadiem ejot, viņš izvēlējās citu ceļu un devās apgūt elektroniskās aparatūras uzstādītāja un regulētāja specialitāti. 20 gadus vīrietis nostrādāja par montētāju "Radiotehnikā", kur 90. gadu sākumā satika savu mūža mīlestību – sieviņu Lidiju. Ojāram ir autisma iezīmes, kuru dēļ viņam ir grūtības komunicēt ar citiem. Kā tās attīstījās, vīrietis vairs neatminas. 2007. gadā viņam piešķīra invaliditāti uz mūžu.
2013. gadā Ojārs saņēma uzaicinājumu darboties biedrībā "Cerību spārni". Kad biedrības vadītāja vīrietim jautājusi, ko viņš vēlētos darīt un kas viņam patīk, Ojārs atbildējis, ka gribot šūt, bet nekad to neesot darījis. Tā tajā pašā gadā viņš uzsāka apgūt šūšanas pamatus. Pašlaik Ojārs strādā sociālajā uzņēmumā "Visi Var", kur apstrādā džinsa audumus, lai no tiem darinātu somas un gultas pārklājus. Pēc dabas Ojārs nav no runātīgākajiem, taču čakls gan. Viņš klusi veic darāmo, tikai ik pa laikam paceļot acis, lai paraudzītos, ko dara kolēģes. Viņš šūšanas darbnīcā ir vienīgais vīrietis, tāpēc visa dāmu uzmanība tiek veltīta viņam vienam.
Cik daudz uzņemties un ko varu izdarīt – tas jāsaprot pašai
Lolita Korjapina
"Kādreiz man nezin kāpēc ļoti gribējās kļūt par skolotāju," savas bērnu dienu ieceres atklāj Lolita. Taču tagad viņa saprot, ka diezin vai spētu strādāt par pasniedzēju, un ar lielu apbrīnu un cieņu skatās uz šīs profesijas pārstāvjiem. Kad Lolitai bija septiņi gadi, viņas redze sāka strauji pasliktināties, un astoņu gadu vecumā tā kļuva ievērojami vājāka. Tagad Lolita ir vājredzīga, un ikdienā viņas redzīgās acis ir melna labradoru kucīte Zuze.
Dzīves laikā Lolita izmēģinājusi roku daudzās profesijās. Strādājusi gan par apkopēju, gan pavāri un darījusi daudz ko citu. Pirms pieteikšanās kādai vakancei pati vienmēr kritiski izvērtē, vai spēs tikt galā ar konkrētajiem darba pienākumiem. Šī iemesla dēļ viņa līdz šim nav saskārusies ar negatīvu attieksmi no darba devēju puses. "Ir jāsaprot, kas ir tas, ko tu vari uzņemties, un cik daudz vari izdarīt," sieviete stāsta. Tagad Lolita strādā zvanu centrā bezmaksas līnijā "Parunāsim". Darbā viņa ir tā, kas uzklausa, ir blakus un dod padomus cilvēkiem, kam ikdienā pietrūkst kāda, ar ko aprunāties, kam pajautāt viedokli vai izkratīt sirdi. "Ar zvanītājiem mēs pļāpājam par to, kas viņiem ir uz sirds šajā brīdī," atklāj Lolita. Sākumā viņa nebija pārliecināta, vai spēs pilnvērtīgi veikt šo darbu, taču vēlāk Lolita saprata, ka ar savu pieredzi var palīdzēt citiem. "Darbs ir ļoti interesants – dienas sākumā tu nemaz nezini, kas tev zvanīs, cik tev būs zvanītāju un par ko būs jārunā," viņa atklāj. "Mēs kopā esam gan smējušies, gan raudājuši."
Cik daudz uzņemties un ko varu izdarīt – tas jāsaprot pašai
Lolita Korjapina
"Kādreiz man nezin kāpēc ļoti gribējās kļūt par skolotāju," savas bērnu dienu ieceres atklāj Lolita. Taču tagad viņa saprot, ka diezin vai spētu strādāt par pasniedzēju, un ar lielu apbrīnu un cieņu skatās uz šīs profesijas pārstāvjiem. Kad Lolitai bija septiņi gadi, viņas redze sāka strauji pasliktināties, un astoņu gadu vecumā tā kļuva ievērojami vājāka. Tagad Lolita ir vājredzīga, un ikdienā viņas redzīgās acis ir melna labradoru kucīte Zuze.
Dzīves laikā Lolita izmēģinājusi roku daudzās profesijās. Strādājusi gan par apkopēju, gan pavāri un darījusi daudz ko citu. Pirms pieteikšanās kādai vakancei pati vienmēr kritiski izvērtē, vai spēs tikt galā ar konkrētajiem darba pienākumiem. Šī iemesla dēļ viņa līdz šim nav saskārusies ar negatīvu attieksmi no darba devēju puses. "Ir jāsaprot, kas ir tas, ko tu vari uzņemties, un cik daudz vari izdarīt," sieviete stāsta. Tagad Lolita strādā zvanu centrā bezmaksas līnijā "Parunāsim". Darbā viņa ir tā, kas uzklausa, ir blakus un dod padomus cilvēkiem, kam ikdienā pietrūkst kāda, ar ko aprunāties, kam pajautāt viedokli vai izkratīt sirdi. "Ar zvanītājiem mēs pļāpājam par to, kas viņiem ir uz sirds šajā brīdī," atklāj Lolita. Sākumā viņa nebija pārliecināta, vai spēs pilnvērtīgi veikt šo darbu, taču vēlāk Lolita saprata, ka ar savu pieredzi var palīdzēt citiem. "Darbs ir ļoti interesants – dienas sākumā tu nemaz nezini, kas tev zvanīs, cik tev būs zvanītāju un par ko būs jārunā," viņa atklāj. "Mēs kopā esam gan smējušies, gan raudājuši."
Lai patiktu darbs, jājūtas novērtētam
Armands Felkers
Kā daudzi zēni arī Armands bērnībā sapņoja kļūt par policistu. Taču, kā pats atzīst, jau bērnam esot, bija skaidrs – šis sapnis paliks nepiepildīts, jo dzirde ir viens no svarīgākajiem policista darba rīkiem. Armands jau kopš dzimšanas ir vājdzirdīgs. Kaut tas nenoliedzami ir ietekmējis viņa dzīves gājumu, vīrietis līdz šim nav izjutis citādāku attieksmi no līdzcilvēkiem savas invaliditātes dēļ. "Esmu ļoti komunikabls pēc dabas, iespējams, tāpēc man nav bijušas problēmas komunicēt ar apkārtējiem," viņš uzskata.
Darbu Armands ieguvis, pierādot sevi skolas praksē. Toreiz darba devējs ievēroja puiša talantu un degsmi strādāt un uzaicināja viņu izmēģināt roku automehāniķa amatā. Tā Armands sāka strādāt uzņēmumā "A4A". Ar laiku viņam bija iespēja pierādīt sevi arī operatora amatā, strādājot ar dažāda veida smago tehniku. Taču ar to Armanda profesionālā izaugsme neapstājās. Darba devējs, redzot vīrieša apķērību un iemaņas, piedāvāja viņam apgūt arī mobilā celtņa operatora amatu. "Es, protams, nešauboties piekritu, jo tas man bija jauns izaicinājums," vīrietis atminas. Kā pats atzīst – esot ļoti ziņkārīgs un ar lielāko prieku apgūst jaunas zināšanas jebkurā jomā. Par pašreizējo darbu Armands saka tā: "Man ļoti patīk strādāt šajā amatā. Tur jūtos novērtēts un savā vietā."
Lai patiktu darbs, jājūtas novērtētam
Armands Felkers
Kā daudzi zēni arī Armands bērnībā sapņoja kļūt par policistu. Taču, kā pats atzīst, jau bērnam esot, bija skaidrs – šis sapnis paliks nepiepildīts, jo dzirde ir viens no svarīgākajiem policista darba rīkiem. Armands jau kopš dzimšanas ir vājdzirdīgs. Kaut tas nenoliedzami ir ietekmējis viņa dzīves gājumu, vīrietis līdz šim nav izjutis citādāku attieksmi no līdzcilvēkiem savas invaliditātes dēļ. "Esmu ļoti komunikabls pēc dabas, iespējams, tāpēc man nav bijušas problēmas komunicēt ar apkārtējiem," viņš uzskata.
Darbu Armands ieguvis, pierādot sevi skolas praksē. Toreiz darba devējs ievēroja puiša talantu un degsmi strādāt un uzaicināja viņu izmēģināt roku automehāniķa amatā. Tā Armands sāka strādāt uzņēmumā "A4A". Ar laiku viņam bija iespēja pierādīt sevi arī operatora amatā, strādājot ar dažāda veida smago tehniku. Taču ar to Armanda profesionālā izaugsme neapstājās. Darba devējs, redzot vīrieša apķērību un iemaņas, piedāvāja viņam apgūt arī mobilā celtņa operatora amatu. "Es, protams, nešauboties piekritu, jo tas man bija jauns izaicinājums," vīrietis atminas. Kā pats atzīst – esot ļoti ziņkārīgs un ar lielāko prieku apgūst jaunas zināšanas jebkurā jomā. Par pašreizējo darbu Armands saka tā: "Man ļoti patīk strādāt šajā amatā. Tur jūtos novērtēts un savā vietā."
Ja grib, tad vienmēr var atrast iespēju, kā īstenot iecerēto
Ludmila Biezā
Nav noslēpums, ka bērniem domas mainās zibens ātrumā – vienu brīdi viņi grib to, bet nākamajā jau ko citu. Tāpat bija arī Ludmilai. Bērnībā viņa vēlējās būt gan friziere, gan skolotāja, gan farmaceite, gan ārste, gan sekretāre. Taču tie bija tikai mazas meitenes sapņi. Pēc skolas beigšanas Ludmila iestājās Daugavpils Pedagoģiskajā Universitātē. Tur sievietei bija iespēja mācīties tikai dažus mēnešus, jo studiju laikā viņas redze strauji pasliktinājās. "Es pazaudēju redzi 19 gadu vecumā, līdz ar to, cik es paspēju izdarīt, tik paspēju," viņa stāsta. Tomēr pēc redzes zaudēšanas Ludmila neatmeta dzīvei ar roku un pēc vairākiem gadiem devās apgūt sociālā rehabilitētāja profesiju.
Neilgu laiku Ludmilai bija iespēja strādāt savā specialitātē. Tāpat roka izmēģināta arī citos amatos. Taču, neskatoties uz Ludmilas vēlmi strādāt, viņai reiz ir nācies saņemt atraidījumu no darba devēja redzes traucējumu dēļ. Pašlaik sieviete strādā uzņēmumā "BlindArt". "Dzīvē es cenšos izmēģināt visu, tāpēc pieteicos projektā," par to, kā uzsāka darbu "BlindArt", stāsta Ludmila. Tur sieviete strādā jau trīs gadus par auduma apstrādes speciālisti, veidojot trīsdimensionālu audumu ar patentētu dizainu. Par savu darbu viņa runā ar lielu aizrautību: "Man ļoti patīk tur strādāt, jo varu sevi izpaust radoši." Tagad sieviete ir pārliecināta, ka ir savā vietā, un iedrošina arī citus iet un mēģināt visu, ko dzīve piedāvā. "Es uzskatu, ka, ja cilvēks grib, tad vienmēr var atrast iespēju, kā īstenot iecerēto. It sevišķi tagad, kad mums apkārt ir tik daudz tehnoloģiju," viņa piebilst.
Ja grib, tad vienmēr var atrast iespēju, kā īstenot iecerēto
Ludmila Biezā
Nav noslēpums, ka bērniem domas mainās zibens ātrumā – vienu brīdi viņi grib to, bet nākamajā jau ko citu. Tāpat bija arī Ludmilai. Bērnībā viņa vēlējās būt gan friziere, gan skolotāja, gan farmaceite, gan ārste, gan sekretāre. Taču tie bija tikai mazas meitenes sapņi. Pēc skolas beigšanas Ludmila iestājās Daugavpils Pedagoģiskajā Universitātē. Tur sievietei bija iespēja mācīties tikai dažus mēnešus, jo studiju laikā viņas redze strauji pasliktinājās. "Es pazaudēju redzi 19 gadu vecumā, līdz ar to, cik es paspēju izdarīt, tik paspēju," viņa stāsta. Tomēr pēc redzes zaudēšanas Ludmila neatmeta dzīvei ar roku un pēc vairākiem gadiem devās apgūt sociālā rehabilitētāja profesiju.
Neilgu laiku Ludmilai bija iespēja strādāt savā specialitātē. Tāpat roka izmēģināta arī citos amatos. Taču, neskatoties uz Ludmilas vēlmi strādāt, viņai reiz ir nācies saņemt atraidījumu no darba devēja redzes traucējumu dēļ. Pašlaik sieviete strādā uzņēmumā "BlindArt". "Dzīvē es cenšos izmēģināt visu, tāpēc pieteicos projektā," par to, kā uzsāka darbu "BlindArt", stāsta Ludmila. Tur sieviete strādā jau trīs gadus par auduma apstrādes speciālisti, veidojot trīsdimensionālu audumu ar patentētu dizainu. Par savu darbu viņa runā ar lielu aizrautību: "Man ļoti patīk tur strādāt, jo varu sevi izpaust radoši." Tagad sieviete ir pārliecināta, ka ir savā vietā, un iedrošina arī citus iet un mēģināt visu, ko dzīve piedāvā. "Es uzskatu, ka, ja cilvēks grib, tad vienmēr var atrast iespēju, kā īstenot iecerēto. It sevišķi tagad, kad mums apkārt ir tik daudz tehnoloģiju," viņa piebilst.
Sapņu piepildīšanas dzinulis ir motivācija
Kristaps Štelmahers
"Bērnībā vēlējos kļūt par taksistu," atminas Kristaps. Ne visām bērnu iecerēm ir lemts piepildīties, tā bija arī ar Kristapa vēlmi kļūt par taksometra vadītāju. Pieaugot puiša domas par nākotni veda viņu uz pavisam citu pusi. Viņš iestājās Rīgas Amatniecības vidusskolā (tagad to sauc par Rīgas Mākslas un mediju tehnikumu) un uzsāka savu ceļu pretim metālmākslas izstrādājumu modelētāja profesijai. Jau kopš dzimšanas Kristaps ir nedzirdīgs, taču tas viņa dzīvē nav licis šķēršļus. "Man dzīvē ir veicies - apkārt bijis daudz labu draugu, vienmēr liels ģimenes atbalsts," viņš stāsta.
Pēc skolas beigšanas Kristapam ir bijusi iespēja strādāt savā izvēlētajā profesijā. Papildus tam ir bijusi iespēja pilnveidot arī kalēja prasmes. Pašreizējā darba vietā Kristaps ikdienā nodarbojas ar metināšanu, griešanu, slīpēšanu, montēšanu un pakošanu. "Taisām durvis, logus, dažāda veida stikla logus, kā arī vārtus un daudz ko citu," par savu ikdienu stāsta Kristaps. Viņam nekad nav bijis jāpieredz negatīva darba devēja attieksme invaliditātes dēļ, jo izvēlētajā darba vietā jau ir strādājis kolēģis ar dzirdes traucējumiem. "Neviens mani nav varējis atturēt no sapņu īstenošanas," atzīst Kristaps. "Esmu ar stipru raksturu un labu galvu. Visu, ko tiešām vēlos iemācīties vai sasniegt, vienmēr arī sasniedzu."
Sapņu piepildīšanas dzinulis ir motivācija
Kristaps Štelmahers
"Bērnībā vēlējos kļūt par taksistu," atminas Kristaps. Ne visām bērnu iecerēm ir lemts piepildīties, tā bija arī ar Kristapa vēlmi kļūt par taksometra vadītāju. Pieaugot puiša domas par nākotni veda viņu uz pavisam citu pusi. Viņš iestājās Rīgas Amatniecības vidusskolā (tagad to sauc par Rīgas Mākslas un mediju tehnikumu) un uzsāka savu ceļu pretim metālmākslas izstrādājumu modelētāja profesijai. Jau kopš dzimšanas Kristaps ir nedzirdīgs, taču tas viņa dzīvē nav licis šķēršļus. "Man dzīvē ir veicies - apkārt bijis daudz labu draugu, vienmēr liels ģimenes atbalsts," viņš stāsta.
Pēc skolas beigšanas Kristapam ir bijusi iespēja strādāt savā izvēlētajā profesijā. Papildus tam ir bijusi iespēja pilnveidot arī kalēja prasmes. Pašreizējā darba vietā Kristaps ikdienā nodarbojas ar metināšanu, griešanu, slīpēšanu, montēšanu un pakošanu. "Taisām durvis, logus, dažāda veida stikla logus, kā arī vārtus un daudz ko citu," par savu ikdienu stāsta Kristaps. Viņam nekad nav bijis jāpieredz negatīva darba devēja attieksme invaliditātes dēļ, jo izvēlētajā darba vietā jau ir strādājis kolēģis ar dzirdes traucējumiem. "Neviens mani nav varējis atturēt no sapņu īstenošanas," atzīst Kristaps. "Esmu ar stipru raksturu un labu galvu. Visu, ko tiešām vēlos iemācīties vai sasniegt, vienmēr arī sasniedzu."
Svarīgākais, lai katram būtu kāds, kurš tic un iedrošina
Santa Survila
"Kad biju vēl maza meitene, sēdināju ap apaļu galdu savas piecas lelles un lācēnu, ar kuriem spēlēju skolu," par savu bērnības sapni kļūt par skolotāju stāsta Santa. Mācoties pamatskolā, meitene ievēroja, ka viņa atšķiras no citiem – ir nedaudz neveiklāka, nespēj citiem tikt līdzi sporta nodarbībās un arī uzkāpt pa kāpnēm sanāk vien ar grūtībām. Tā pakāpeniski viņas veselība pasliktinājās. 18 gadu vecumā Santai diagnosticēja muskuļu distrofiju jeb miopātiju – slimību, kas skar vien vienu no 1000 cilvēkiem. "Tā gadījās, ka esmu viena no tūkstoša," viņa piebilst. Skolas laikā citi bērni meiteni mēdza apsmiet, taču Santa stāsta, ka tas viņu tikai stiprinājis un iemācījis nepadoties. "Pieaugot nolēmu, ka atšķirības no citiem ir mana iespēja parādīt, ko spēju," viņa stāsta.
Laika gaitā Santas sapni par skolotājas amatu nomainīja vēlme izzināt tirdzniecības darbinieka profesiju. Viņa ir pabeigusi Rīgas Tirdzniecības tehnikumu, Latvijas Universitātē ieguvusi maģistra grādu finansēs un tirdzniecībā, kā arī mācījusies Sociālās integrācijas valsts aģentūras koledžā, kur apguvusi personāla speciālista amatu. "Es ticu, ka Dievs mums katram ir devis talantu, kas dzīves laikā jāpiepilda, tāpēc nepadevos un virzījos uz priekšu," viņa atklāj. Pašlaik Santa pārstāv un aizstāv cilvēku ar invaliditāti tiesības valstiskā un pašvaldības līmenī un aktīvi darbojas nevalstiskajā sektorā. Viņa ir biedrības "Wings for Wheels" valdes locekle, ir daļa no NEPLP sabiedriskās konsultatīvās padomes, brīvprātīgi strādā Rīgas domes Personu ar invaliditāti Nevalstisko organizāciju konsultatīvajā padomē un piedalās vairāku Saeimas komisiju darbā. Tāpat Santa ir arī sociālais mentors. Papildus tam šobrīd viņa ir ceļā uz trešo augstāko izglītību juridiskajās zinātnēs. "Man ir dota spēja izprast likumus un palīdzēt cilvēkiem, iespējams, tieši tāpēc Dievs mani ir ielicis šādā situācijā, lai es varētu labāk izprast cilvēku ar invaliditāti vajadzības," viņa uzskata.
Svarīgākais, lai katram būtu kāds, kurš tic un iedrošina
Santa Survila
"Kad biju vēl maza meitene, sēdināju ap apaļu galdu savas piecas lelles un lācēnu, ar kuriem spēlēju skolu," par savu bērnības sapni kļūt par skolotāju stāsta Santa. Mācoties pamatskolā, meitene ievēroja, ka viņa atšķiras no citiem – ir nedaudz neveiklāka, nespēj citiem tikt līdzi sporta nodarbībās un arī uzkāpt pa kāpnēm sanāk vien ar grūtībām. Tā pakāpeniski viņas veselība pasliktinājās. 18 gadu vecumā Santai diagnosticēja muskuļu distrofiju jeb miopātiju – slimību, kas skar vien vienu no 1000 cilvēkiem. "Tā gadījās, ka esmu viena no tūkstoša," viņa piebilst. Skolas laikā citi bērni meiteni mēdza apsmiet, taču Santa stāsta, ka tas viņu tikai stiprinājis un iemācījis nepadoties. "Pieaugot nolēmu, ka atšķirības no citiem ir mana iespēja parādīt, ko spēju," viņa stāsta.
Laika gaitā Santas sapni par skolotājas amatu nomainīja vēlme izzināt tirdzniecības darbinieka profesiju. Viņa ir pabeigusi Rīgas Tirdzniecības tehnikumu, Latvijas Universitātē ieguvusi maģistra grādu finansēs un tirdzniecībā, kā arī mācījusies Sociālās integrācijas valsts aģentūras koledžā, kur apguvusi personāla speciālista amatu. "Es ticu, ka Dievs mums katram ir devis talantu, kas dzīves laikā jāpiepilda, tāpēc nepadevos un virzījos uz priekšu," viņa atklāj. Pašlaik Santa pārstāv un aizstāv cilvēku ar invaliditāti tiesības valstiskā un pašvaldības līmenī un aktīvi darbojas nevalstiskajā sektorā. Viņa ir biedrības "Wings for Wheels" valdes locekle, ir daļa no NEPLP sabiedriskās konsultatīvās padomes, brīvprātīgi strādā Rīgas domes Personu ar invaliditāti Nevalstisko organizāciju konsultatīvajā padomē un piedalās vairāku Saeimas komisiju darbā. Tāpat Santa ir arī sociālais mentors. Papildus tam šobrīd viņa ir ceļā uz trešo augstāko izglītību juridiskajās zinātnēs. "Man ir dota spēja izprast likumus un palīdzēt cilvēkiem, iespējams, tieši tāpēc Dievs mani ir ielicis šādā situācijā, lai es varētu labāk izprast cilvēku ar invaliditāti vajadzības," viņa uzskata.
Jādara labas lietas, jo zeme ir apaļa un viss atnāks atpakaļ
Vladimirs Gailis
Vladimirs vienmēr vēlējies kļūt par uzņēmēju. Jau no bērna kājas viņu interesēja viss, kas saistīts ar uzņēmējdarbību. Taču vīrietis ir vājredzīgs, un tas ne reizi vien viņam ir sagādājis problēmas, gan cenšoties īstenot sapni par savu uzņēmumu, gan dzīvojot ikdienas dzīvi. Kaut Vladimirs no apkārtējiem saņēmis arī nosodījumu, vīrieša dzīvē vairāk bijis cilvēku, kas atbalsta viņa vēlmi īstenot visas ieceres.
Vladimirs ir pabeidzis Rīgas Medicīnas koledžu. Jau skolas gados viņš dzirdēja pasniedzējus sakām, ka Latvijā trūkst labu masieru. Tā šī doma par masiera amatu nepameta Vladimira prātu līdz brīdim, kad Eiropas projektā viņam bija iespēja to īstenot. Pēc masiera profesijas apgūšanas viņš praktizēja iemaņas Nacionālajā rehabilitācijas centrā "Vaivari", taču drīz vien saprata, ka vēlas piepildīt bērnības sapni un veidot savu uzņēmumu. Tagad Vladimirs vada divus uzņēmumus, kas piedāvā dažādus SPA un medicīniskās masāžas pakalpojumus. "Es strādāju cilvēkiem un gribu viņiem sniegt pašu labāko," stāsta Vladimirs. "Tāpat es ticu, ka jādara labas lietas, jo zeme ir apaļa un viss atnāk tev atpakaļ."
Jādara labas lietas, jo zeme ir apaļa un viss atnāks atpakaļ
Vladimirs Gailis
Vladimirs vienmēr vēlējies kļūt par uzņēmēju. Jau no bērna kājas viņu interesēja viss, kas saistīts ar uzņēmējdarbību. Taču vīrietis ir vājredzīgs, un tas ne reizi vien viņam ir sagādājis problēmas, gan cenšoties īstenot sapni par savu uzņēmumu, gan dzīvojot ikdienas dzīvi. Kaut Vladimirs no apkārtējiem saņēmis arī nosodījumu, vīrieša dzīvē vairāk bijis cilvēku, kas atbalsta viņa vēlmi īstenot visas ieceres.
Vladimirs ir pabeidzis Rīgas Medicīnas koledžu. Jau skolas gados viņš dzirdēja pasniedzējus sakām, ka Latvijā trūkst labu masieru. Tā šī doma par masiera amatu nepameta Vladimira prātu līdz brīdim, kad Eiropas projektā viņam bija iespēja to īstenot. Pēc masiera profesijas apgūšanas viņš praktizēja iemaņas Nacionālajā rehabilitācijas centrā "Vaivari", taču drīz vien saprata, ka vēlas piepildīt bērnības sapni un veidot savu uzņēmumu. Tagad Vladimirs vada divus uzņēmumus, kas piedāvā dažādus SPA un medicīniskās masāžas pakalpojumus. "Es strādāju cilvēkiem un gribu viņiem sniegt pašu labāko," stāsta Vladimirs. "Tāpat es ticu, ka jādara labas lietas, jo zeme ir apaļa un viss atnāk tev atpakaļ."
Ja par darbu runā ar prieku un aizrautību, tad esi īstajā vietā
Svetlana Saveļjeva
Bērnībā Svetlana vēlējās strādāt ar dzīvniekiem. Viņai nebija skaidrs, vai vēlas kļūt par veterinārārsti vai četrkājaino draugu kopēju, bet viens gan bija zināms – tam noteikti jābūt darbam, kas saistīts ar dzīvniekiem. Svetlanai ir iedzimti intelektuālās attīstības traucējumi. Bet, kā pati stāsta, tas nav iemesls, kāpēc viņa tomēr nav izvēlējusies bērnības ieceri neīstenot.
Pašlaik Svetlana strādā "RB Cafe". Tā ir pirmā kafejnīca Baltijā, kur strādā cilvēki ar invaliditāti. Tur Svetlana pilda konditora palīga pienākumus un sniedz atbalstu kolēģiem arī citos darbos. "Man visvairāk patīk doties izbraucienos pie klientiem uz kafijas pauzēm," par to, kas viņu visvairāk aizrauj, strādājot kafejnīcā, stāsta Svetlana. "Esmu kafijas meitene." Tieši šī daudzu iemīļotā dzēriena gatavošana un pasniegšana bija viņas pirmais darba uzdevums. Svetlana kafijas gatavošanu ir izkopusi līdz sīkākajai detaļai, tāpēc prot to pagatavot tā, lai karstais dzērienus garšotu pat izvēlīgākajiem klientiem. Kafijas vārīšanā viņa esot "profiņš", kā pati smejas. Svetlanai ne tikai patīk karsto dzērienu gatavot citiem, bet arī baudīt to pašai. Ik rītu viņa varot izdzert vismaz divas krūzes kafijas. Par savu darbu Svetlana runā ar prieku un aizrautību, kas nenoliedzami parāda – Svetlana ir īstajā vietā.
Ja par darbu runā ar prieku un aizrautību, tad esi īstajā vietā
Svetlana Saveļjeva
Bērnībā Svetlana vēlējās strādāt ar dzīvniekiem. Viņai nebija skaidrs, vai vēlas kļūt par veterinārārsti vai četrkājaino draugu kopēju, bet viens gan bija zināms – tam noteikti jābūt darbam, kas saistīts ar dzīvniekiem. Svetlanai ir iedzimti intelektuālās attīstības traucējumi. Bet, kā pati stāsta, tas nav iemesls, kāpēc viņa tomēr nav izvēlējusies bērnības ieceri neīstenot.
Pašlaik Svetlana strādā "RB Cafe". Tā ir pirmā kafejnīca Baltijā, kur strādā cilvēki ar invaliditāti. Tur Svetlana pilda konditora palīga pienākumus un sniedz atbalstu kolēģiem arī citos darbos. "Man visvairāk patīk doties izbraucienos pie klientiem uz kafijas pauzēm," par to, kas viņu visvairāk aizrauj, strādājot kafejnīcā, stāsta Svetlana. "Esmu kafijas meitene." Tieši šī daudzu iemīļotā dzēriena gatavošana un pasniegšana bija viņas pirmais darba uzdevums. Svetlana kafijas gatavošanu ir izkopusi līdz sīkākajai detaļai, tāpēc prot to pagatavot tā, lai karstais dzērienus garšotu pat izvēlīgākajiem klientiem. Kafijas vārīšanā viņa esot "profiņš", kā pati smejas. Svetlanai ne tikai patīk karsto dzērienu gatavot citiem, bet arī baudīt to pašai. Ik rītu viņa varot izdzert vismaz divas krūzes kafijas. Par savu darbu Svetlana runā ar prieku un aizrautību, kas nenoliedzami parāda – Svetlana ir īstajā vietā.
