Foto: DELFI
"Zāģis" – tā padomju laikos latvieši sauca īpašas ierīces un torņus, kas bija paredzētas Rietumu raidstaciju slāpēšanai. Šis "zāģis" raidīja trokšņus un traucējumus, piemēram, "Radio Brīvā Eiropa" un "Radio Luxembourg" frekvencēs, apgrūtinot Latvijas PSRS iedzīvotājiem klausīties brīvās pasaules ziņas un Rietumu popmūziku. Šad un tad gadījās, ka "zāģa" operatori darbā aizmirsās, un traucējošie trokšņi sāka slāpēt arī padomju radio frekvences. Šādi torņi atradās vairākas vietās Latvijā, divi no tiem bija Rīgā, Brīvības (toreiz Ļeņina) ielā, netālu no Cēsu ielas. Blakus šiem torņiem namā Ļeņina ielā bērnību un jaunību pavadīja Alfrēds Stinkuls (1950) – latviešu hipijs, kurš līdz pat 1986. gadam, dzīvojot LPSR, nevarēja un negribēja samierināties ar padomju "zāģi" visās tā izpausmēs. Par centieniem okupētajā Latvijā dzīvot brīvi Alfrēds Stinkuls raksta savā atmiņu grāmatā "Mati sarkanā vējā", kuru šovasar izdeva kultūras menedžmenta centrs "Lauska".

“Visi notikumi un tajos iejauktie dalībnieki ir patiesi. Grāmatā aprakstīto ļaužu nedarbi ir raksturīga parādība zemē, kur nav brīvības un cilvēktiesību. Šajā gadījumā – “īstā sociālismā”, kas bija ar varu uzspiests latviešu tautai un tās kaimiņiem,” grāmatas ievadā raksta Stinkuls. Patiesi, grāmatā notikumu un cilvēku ir ļoti daudz. Būtībā tas ir ne tikai Stinkula dzīvesstāsts, bet arī veselas subkultūras hronika par dzīvi LPSR no 1960. līdz 1980. gadiem.

Alfrēds Stinkuls man bērnībā bija kā mītisks pasaku tēls, jo mans tēvs kopā ar viņu apceļoja Latviju, fiksēja padomju varas nodarītos postījumus un šīs ziņas slepeni sūtīja uz Rietumiem. Bieži vien vakara pasaku vietā klausījos tēva stāstus, kā Alfrēds ar draugiem meža vidū ir izveidojis slepenu valstībiņu, kur dzīvo, ievērojot senlatviešu tradīcijas.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!