Pirmā un pēdējā elpa mammas klēpī. Bērna slimība un nāve kā grūdiens Monikas profesijas maiņā

Monikas ceļš no žurnālistes līdz ārsta palīgam bija negaidīts un sarežģīts – viņas dzīvi būtiski izmainīja dēla Ādama piedzimšana un smagā ģenētiskā diagnoze. Sarunā ar "Delfi" viņa atklāti dalās par to, kā ģimene joprojām mācās dzīvot no jauna, pielāgojoties dzīvei bez mazā Ādama, kurš vienmēr būs klātesošs kā eņģelītis, par ko meita Lūcija katru vakaru novēl brālim saldu miegu.

Monika un viņas vīrs Edgars jau no sākuma juta, ka Ādama dzīves ceļš būs īpašs un sarežģīts. Ādama veselības problēmas uzliesmoja agrīni – sākotnēji tie bija krampji, kas ātri kļuva par ikdienas cīņu, izraisot redzes un dzirdes zudumu. Neskaidrība un pastāvīgās ārstu vizītes bija nogurdinošas, bet ģimene turpināja cīnīties un rūpēties par Ādamu, līdz 10 mēnešu vecumā viņam diagnosticēja ļoti retu un progresējošu ģenētisku slimību – Zelvēgera sindromu. Lai gan apzinājās, ka Ādama laiks bija ierobežots, viņa māmiņa nepieļāva sev salūzt, atrodot spēku, lai arī turpmāk būtu stiprs atbalsts ģimenei.

Šajā atklātajā un sāpīgi skaistajā stāstā Monika dalās arī par brīžiem, kad nācās pielāgoties dzīvei pēc Ādama. Ar dēla piemiņu sirdī viņa nolēma radikāli mainīt savu dzīves aicinājumu, pievēršoties medicīnai, lai palīdzētu citiem ģimenēm, kuras saskaras ar līdzīgiem izaicinājumiem. Šobrīd Monika strādā neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā, kur, apgūstot jaunas prasmes, viņa ne tikai godā dēla piemiņu, bet arī palīdz citiem izturēt līdzīgus pārbaudījumus.

Šis ir stāsts par neiedomājamu spēku, ģimenes vienotību un mīlestību, kas spēj pārdzīvot pat vissmagākos pārbaudījumus. Uzzini vairāk par to, kā Monika un viņas ģimene turpina dzīvot tālāk, novērtējot katru doto dienu un godinot Ādamu kā mūžīgu daļu no viņiem.