No trīs bildinājumiem līdz 60 gadiem laulībā. Lidija un Visvaldis par mīlestību "uz mūžu"  (3)

Kāds ir tik saskanīgas laulības noslēpums? To sarunā ar "Delfi" atklāj 90 gadus vecais Visvaldis un 84 gadus vecā Lidija Paegles.

Kad zvanu Visvaldim, lai norunātu tikšanos, viņš atrauc: "Nevaru daudz runāt – mēs tagad steidzamies uz vilcienu. Oi, pirmdien un otrdien nevaram, jo daudz jāskatās televīzija par ASV prezidenta Donalda Trampa stāšanos amatā." Kad pienākusi tikšanās diena un tuvojamies piecstāvu mājai Teikā, fotogrāfs Kārlis pamana, ka uz mums jau noraugās kāda sirma galva no ēkas ceturtā stāva loga. Nepagūstu vēl sazvanīt Visvaldi, kad viņš burtiski minūtes laikā jau ir lejā un sagaida mūs pie ārdurvīm. Neticami! Kādā supervaroņa tempā viņš savā vecumā ir noskrējis no ceturtā stāva! Ienākot dzīvoklī, mums jau noliktas čībiņas, un tiekam aicināti istabā. Abi ir ļoti gatavojušies sarunai, uz mazā galdiņa perfektā kārtībā sarindoti albumi, dažādas citas atmiņu liecības par garo mūžu. Fotogrāfam jāsteidzas, tālab bildēšanās jāsāk uzreiz. "Tā, tā... kur ir mana jaka? Oi, pirksts nedaudz asiņo. Lidij, atnes plāksteri!" Visvaldis gatavojas pozēšanai. Sieviņai bildēties īpaši nepatīkot, taču vīrs viņu izriktē, un abi jau gatavi raudzīties kamerā. Tad Visvaldis paziņo, ka Lidija bez cepures nav Lidija. Steidz koridorā meklēt cepurīti, ko pats arī piekārto. Gatavošanās bildēšanai skaidri parāda abu attiecību dinamiku, ko vēlāk sarunā apliecina arī Visvaldis – viņš esot tāds ašais zēns, visu mūžu organizējis sporta sacensības, tāpēc nedaudz tā kā komandieris, bet Lidija ir lēnākas dabas. Es teiktu, ka sievietei piemīt neparasts šarms, maigums, ēteriskums...

***

Padomju varas laikā Paegles dzīvoja, kā vairums citi, – darbs, darbs, brīvajā laikā Latvijas apceļošana, bet reiz arī ieguva ceļazīmi uz Čehoslovākiju (tagad Čehiju – aut.) un Vāciju. Tā bija pirmā reize ārpus padomijas robežām un atstāja milzu iespaidu, kā cilvēki dzīvo citur. "Pirmais piedzīvojums kapitālismā. Kundze palika viesnīcā, bet es Vācijas mazpilsētā izgāju pastaigāties un iegāju pārtikas veikalā. Redzu – vitrīnās izvietotas 56 šķirņu desas un gaļas. Un tas bija laikā, kad mēs stāvējām rindā pēc vienas šķirnes desas, nezinot, dabūsi vai ne. Man kļuva gurdeni. Un tas viss pieejams bez rindām! To nevar aizmirst. Otrs piedzīvojums bija par alu. Tas bija Prāgā, kad pie maltītes klāt deva raudzēto dzērienu, kas arī mums Latvijā nebija pieejams. Un tad aizgājām uz Šveika krodziņu, naudas jau mums nebija, tikai paskatīties. Nodomāju – varbūt mēs arī kādreiz varēsim iedzert alu, kad gribam," smejas Visvaldis.