Iepazīt sevi un mācīties neizdegt. Evijas stāsts par apzinātību un ceļu uz supervīziju  (1)

Evija neslēpj, ka ne vienmēr ir spējusi novilkt robežu starp darbu un atpūtu un pat ir saskārusies ar izdegšanu. Tieši apzinātības prakse viņai palīdz izvairīties no atkārtotas izdegšanas. Sarunā ar "Viņa" Evija dalās savā pieredzē, saskaroties ar pārpūli, skaidro apzinātības būtību, un stāsta par savu ceļu līdz Latvijā maz zināmajam supervizora darbam.

Apzinātības prakse būtībā nozīmē apzināties šā brīža pieredzi, pamanīt un izprast savas sajūtas, emocijas, reakcijas un rīcības.. Evija skaidro, ka liela daļa no apzinātības prakses ir saistīta ar meditāciju – to viņa pati iepazinusi pirms 20 gadiem. Tas noticis, pateicoties kādam latviešu izcelsmes budistu mūkam, kas, viesojoties Latvijā, stāstījis par budismam raksturīgo domāšanu un mācījis meditāciju. "Man ļoti patīk, ka caur šo apzinātības praksi tu vari iepazīt sevi." Tāpat tā palīdz saprast, kas cilvēkam ir nepieciešams, pamanīt un atpazīt domāšanas un reakcijas veidus, attīsta labvēlīgu attieksmi pret sevi un citiem, māca nenodarīt sev pāri, nezaudēt enerģiju un drosmi.

"Ja nebūtu apzinātības prakses, man grūti iedomāties, kāda es tagad būtu, jo šī prakse ļoti palīdz atrast iekšējo līdzsvaru, un tas nav vienas dienas jautājums, tas tiešām ir gadu jautājums," stāsta Evija, piebilstot, ka pašlaik jūtas daudz labāk nekā pirms pievēršanās apzinātības praksei.

Lai arī ikdienā viņa apzinātības praksi pielieto darbā, lai palīdzētu cilvēkiem labāk justies savā darbavietā, arī privātajā dzīvē tā ir ļoti noderīga. Sevis apzināšanās palīdz saprast savas jūtas un emocijas, nezaudēt enerģiju un drosmi. Evija ir arī novērojusi, ka apzinātības prakse noder bērnu audzināšanā, jo palīdz saglabāt mieru, veltīt nedalītu uzmanību un ļaut bērnam būt pašam, nevis tam, ko no viņa sagaida vecāki.

"Garīgie meklējumi man vienmēr dzīvē ir bijuši svarīgi," viņa nosaka. Pirms sastapšanās ar budismu un apzinātības praksi viņa nav varējusi sevi novērtēt un viņai vienmēr šķitis, ka citi var labāk. Saņemot uzaicinājumu vadīt lekciju, viņa parasti domājusi, ka noteikti ir kolēģi, kas ir zinošāki un piemērotāki darba veikšanai. Taču darbs ar sevi un sevis izprašana, palīdz uzturēt adekvātu un veselīgu pašapziņu par savām spējām, kā arī atpazīt situācijas, kad iekšējais kritiķis sāk noniecināt, un to uztver kā domāšanas ieradumu, nevis patiesību par sevi.

Taujāta, vai zinātni un budismu maz var savienot, Evija atbild, ka pašlaik populārā mācība ir balstīta pieredzē, kas uzkrāta vairāku tūkstošu gadu laikā, nevis ticībā lietām, kuras nevar pārbaudīt. "Man ir šis zinātniski orientētais prāts," norāda Evija, piebilstot, ka viņa tic tam, ko pati var pārbaudīt. Mūsdienās apzinātības praksi un meditāciju izmanto depresijas un izdegšanas ārstēšanai, kā arī stresa mazināšanai un cīņai ar veģetatīvo distoniju. Turklāt meditācijas ietekme uz cilvēka smadzenēm ir zinātniski pierādīta.

Viņa plānoja pēc studiju beigšanas strādāt ar ģimenēm, kurās aug bērni. Tomēr studiju programma bija gluži jauna, un, to pabeidzot, Evijai līdz galam nebija skaidra sociālā darba Latvijā praktiskā puse. Viņa uzsāka darbu sociālajā dienestā, kas praksē ļoti atšķīrās no tā, kas bija apgūts augstskolā. Vēlāk Evija turpināja mācības Vācijā, kur ieguva maģistra grādu. Atgriežoties Latvijā un strādājot savā specialitātē, Evija pamanīja, ka šeit sociālais darbs vērsts uz materiālā atbalsta sniegšanu, nevis konsultatīvo darbu. Viņa par savu mērķi izvirzījusi palīdzēt sociālajiem darbiniekiem Latvijā kļūt par tikpat augsta līmeņa profesionāļiem, kādus viņa bija sastapusi pieredzes apmaiņas braucienos ārvalstīs..

Supervizora konsultācijas sniedz emocionālu atbalstu un iespēju meklēt risinājumus dažādām darba situācijām. Tagad tās ir pieejamas ne vien sociālajiem darbiniekiem, bet arī biznesā un citās jomās strādājošiem. Evija norāda, ka šis atbalsts ir efektīvāks tad, ja cilvēks to vēlas saņemt. "Grūti ir tad, kad cilvēki to dara nebrīvprātīgi, ķeksīša pēc."

"Sanāca, ka lieta, kuras dēļ esmu izdegusi, tiek likvidēta," nosaka Evija. 2012. gadā viņa nolēmusi: "Pietiek man degt kaut kādās struktūrās, man jāsāk uzņemties pilnu atbildību pašai par savu darbu, par savu ienākumu līmeni, un uzsāku privātpraksi." Arī pašlaik viņa sniedz supervizora konsultācijas. "Ja psihologs ar cilvēkiem runā par personīgām problēmām, tad es runāju par darbu," viņa paskaidro.

Viņa atklāj, ka otro reizi uz izdegšanas robežas nonākusi sava entuziasma dēļ: "Bija daudz klientu, kas vēlējās ar mani strādāt, un es nevēlējos atteikt." Tad Evija sapratusi, ka sevi pārpūlē: "Man tā bija tāda slazda sajūta, apņemšanās, pienākuma sajūta, ka nevienu nevar pievilt. Skatoties kalendārā, redzi, ka visas dienas aizpildītas. Liekas, ka dzīve ir tikai tas, kas ieplānots, un gatavošanās nākamai dienai vakaros. Es domāju – tie nebrīvie vakari ir pirmā pazīme, ka nav labi."

Evija ir pārliecināta, ka vakarus vajadzētu pavadīt kopā ar ģimeni, nevis strādājot. "Es domāju, ka emocionāli tā noteikti ir nelaimīguma sajūta, tu esi tai slazdā un gribi citādi, bet nevar citādi, vēl pāris nedēļu nevarēsi citādi. Tā nelaimīguma sajūta – sevis žēl kļūst," viņa raksturo sajūtas, kas liecina par izdegšanu.

Sastopoties ar darbiniekiem pašvaldības iestādēs un biznesa vidē, Evija ir novērojusi, ka pārslodze un stress ir kļuvis par neatņemamu darba daļu. Tādēļ īpaši svarīgi ir atcerēties, ka vispirms katrs pats ir atbildīgs par savu labklājību un daudz var sev palīdzēt, apgūstot meditāciju vai citas tehnikas. Lieliski, ja rūpes uzņemas arī darba devējs, apmācot darbiniekus un sakārtojot darba apstākļus, tomēr gaidīt uz darba devēju un atlikt rūpes pašam par sevi nevajag.