Mazulim grūti iemigt, kā palīdzēt? Četras midzināšanas metodes  (3)

Mazuļiem nepieciešama palīdzība

Visus mazuļus un gados jaunākos bērnus vieno viena lieta – viņi lēni atrod savu dienas ritmu. Var paiet ļoti ilgs laiks, kamēr bērna dienas ritms sakrīt ar viņa vecāku dienas ritmu. Tikai retie bērni guļ bez problēmām, turklāt sešas vai septiņas stundas no vietas.

Tas ir pilnīgi normāli. Bērniem jāpalīdz aprast ar daudzām jaunām lietām un procesiem. Īpaša palīdzība nepieciešama, lai iemigtu. Pirmajos mēnešos tas nozīmē – daudz tuvības un jauku gulētiešanas rituālu. Daudzi bērni jau divu gadu vecumā var mierīgi iemigt paši. Daudzi, bet ne visi. Daži vēl arī divu vai trīs gadu vecumā, ejot gulēt, vai nu nelaiž vecākus vaļā, vai arī liek vecākiem stundām ilgi veikt pirmsgulētiešanas rituālus. Pilnīgi saprotams, ka reiz iestājas brīdis, kad vecākiem vairs negribas to darīt.

Iemigšanas metodes tik tiešām palīdz?

Vai tā dēvētās iemigšanas metodes tik tiešām palīdz? Daži miega pētnieki tās pielīdzina fiziskajiem treniņiem, dresūrai, savukārt citi uzskata, ka metodes var būt liels palīgs tiem vecākiem, ja vien tās pareizi pielieto. Visi pētnieki tomēr ir vienis prātis, ka plaši zināmā Ferbera metode ("katrs bērns var iemācīties iemigt pats") ir domāta vecākiem bērniem, bet gadu vai divus gadus vecam bērnam kliegšana pirms gulētiešanas var radīt milzīgu stresu un šķiršanās bailes. Tāpēc šī metode ir noderīga tikai ārkārtas gadījumos.

Izplatītākās iemigšanas metodes

Bērns vakaros ir īpaši nemierīgs un saspringts. Jūs saprotat, ka kaut kas ir jāmaina, bet vēlaties to sasniegt mierīgā veidā.

Ko darīt?

Šis iemigšanas treniņš pamatā ir "atlīdzība". Pēc ikvakara rituāliem vannas istabā noguldiet bērnu gultā un nobučojiet viņu uz vaiga. Apsoliet viņam, ka pēc minūtes atgriezīsieties un iedosiet viņam vēl vienu buču, bet tas notiks tikai tad, ja viņa galviņa būs spilvena vai matracīša. Izejiet no istabas un pēc neilga brīža atgriezieties, lai iedotu viņam bučiņu. Ja bērns mēģina piecelties, nerājieties, bet liegi nospiediet viņu atpakaļ guļus stāvoklī. Atgādiniet viņam par to, ka bučiņa būs tikai tad, ja viņš paliks guļus. Pārvērtiet to par spēli. Jūs manīsiet, ka bučiņu skaits un laika posms, kas vajadzīgs bērna iemigšanai, ar katru reizi samazinās.

Tas jums palīdzēs

Turieties stingri pie sevis noteiktajiem noteikumiem! Atlīdziniet bērnu bez vārdiem un bez jeb kā cita – tikai un vienīgi ar bučiņām! Sagatavojiet sevi, ka dažas naktis jums vajadzēs bučot mazo daudz un dikti. Sākumā tās varētu būt 100 līdz 200 bučas. Apturiet sevi, kad pamanāt, ka bērns var iemigt arī pats.

Iespējamie gadījumi

Dažus bērnus sākumā vajag bučot trīs stundas. Mēģiniet palikt konsekventa un mierīga. Ja jums tas izdodas, tad esat uz pareizā ceļa. Šī metode var būt ļoti nogurdinoša jūsu mugurai, jo katru pie bērna ir jānoliecas un pēc tam atkal jāiztaisnojas. Ja jums ir problēmas noliekties, tad bučas vietā viegli paglāstiet bērnam rociņu vai galviņu.

Bērna iemigšanas rituāli paliek aizvien garāki, jūs ievērojat, ka esat bērna mierīgas iemigšanas iemesls. Iespējams, ka bērns var iemigt tikai, kad ir cieši pieglaudies jums klāt vai kad tur jūsu roku.

Ko darīt?

Šī iemigšanas treniņa galvenā ideja - bērns vieglāk pieņem mazas pārmaiņas nekā lielas un grandiozas. Sēdiet uz krēsla līdzās gultai, līdz bērns ir iemidzis. Nākamajā vakarā nolieciet krēslu nedaudz tālāk no gultas. Ar katru nākamo vakaru attāliniet krēslu vēl nedaudz no gultas. Dariet tā tik ilgi, kamēr vairs neatrodaties istabā, piemēram, atrodaties tieši durvju priekšā vai jau sauciena attālumā. Cik ilgs laiks būs nepieciešams, lai bērns varētu iemigt pats, ir atkarīgs no tā, cik cieša pirms tam ir bijusi jūsu saikne iemigšanas rituālu laikā.

Tas jums palīdzēs

Izvairieties no acu kontakta, neiedrošiniet bērnu ķerties pie jūsu rokas vai kā savādāk pieglausties. Labāk lasiet viņam priekšā grāmatu. Atkāpieties no gultas tik tālu, bērnam nekļūstot nemierīgam. Ja jūtat, ka bērns izmanto fizisko spēku sev par labu, tad paātriniet attālināšanās procesu. Svarīgi! Mīlinieties ar bērnu, pirms viņu liekat gulēt. Tā viņš saņems savu daļu māmiņas siltuma un tuvuma, ko ir saņēmis agrāk iemigšanas laikā.

Iespējamie gadījumi

Nezaudējiet motivāciju sasniegt savu mērķi! Izmantojot šo tehniku, pastāv risks palikt uz vietas! Var būt, ka bērns sāk skaļi protestēt, kad pametat istabu. Tāpēc vēl dažus vakarus atstājiet durvis pusvirus un nodarbiniet sevi ar kaut ko ne tālu no bērna istabas durvīm. Tādā veidā bērns manīs, ka jūs tur pat blakus vien esat.

Kādos gadījumos noderēs šī metode?

Jūs vairs nespējat izturēt bērna raudāšanu, bet esat pārliecināta, ka mazais var aizmigt arī bez jūsu palīdzības. Jums ir tikai jāapņemas viņam nedaudz palīdzēt.

Ko darīt?

Vakarā lieciet bērnu gultā, kamēr viņš vēl nav aizmidzis. Paskaidrojiet viņam, ka tagad iziesiet no istabas, bet būsiet blakus, un ka viņam ir jāpaliek guļus stāvoklī. Noskaitiet viņam kādu pirmsmiega skaitāmpantiņu, tad atstājiet istabu. Kad bērns pieceļas kājās, sāk skaļi protestēt vai kliegt, atgriezieties, noguldiet viņu atpakaļ un atkal noskaities viņam to pašu pantiņu. Tad atkal izejiet ārā no istabas. Atkārtojiet šīs darbības, līdz bērns ir iemidzis.

Tas jums palīdzēs

Izvairieties no acu kontakta ar bērnu, uzmaniet, lai jūsu balss visu laiku būtu mierīga. Bērns sāks garlaikoties un iemigs. Svarīgi ir tas, lai nekas nemainītos – ne jūsu balss, ne arī izturēšanās. Tiklīdz sāksiet uztraukties, bērns to sajutīs un nevarēs nomierināties.

Iespējamie gadījumi

Kaut arī šī metode ir ļoti efektīva, tā var aizņemt ļoti daudz laika, līdz tiek sasniegti kaut kādi panākumi. Tieši tāpēc var gadīties, ka jūs paliekat nepacietīga un pēc pirmās neveiksmes reaģējat saasināti. Tādos gadījumos, iespējams, gulēsiet vēl mazāk nekā pirms tam. Tāpēc mēģiniet mainīties ar savu partneri. Vai arī mēģiniet atrast laiku pagulēt dienas laikā.

Jums šķiet, ka visu jau esat izmēģinājusi. Katru vakaru iemigšana ir pārvērtusies cīņā par varu. Tas padara nelaimīgu gan bērnu, gan jūs pašu. Jūsu bērns ir nedaudz vecāks par diviem gadiem, un šajā gadījumā varat lūgt padomu pediatram vai arī bērnu psihologam.

Ko darīt?

Pēc "arlabunakti" bučas izejiet no istabas. Ja bērns kliedz, tad pēc 30 sekundēm atgriezieties, nomieriniet viņu, bet neņemiet viņu ārā no gultiņas. Tad vēlreiz izejiet ārā. Ja bērns atkal sāk kliegt, nogaidiet piecas minūtes, pirms atkal ienākt istabā. Mieriniet bērnu atkal, taču ne ilgāk par divām līdz trim minūtēm, tad atkal ejiet ārā. Tā nu tas turpinās, līdz laika sprīdis katru dienu, pēc kura jūs atgriežaties istabā, pieaug par piecām minūtēm. Pirmajā dienā ilgākais laika sprīdis var būt 15 minūtes, otrajā dienā no 10 līdz 20 minūtēm. Turpiniet to tik ilgi, līdz esat sasnieguši 30 minūšu intervālu. Tādā veidā panāksiet, ka bērns pēc dienām padosies un ātri iemigs.

Tas jums palīdzēs

Šī metode var būt ļoti nogurdinoša, jo daži bērni kliedz diezgan ilgi, ko liela daļa vecāku nevar izturēt. Tāpēc pirmajās reizēs labāk nēsājiet sev līdz pulksteni, lai zinātu, kad tieši jāatgriežas pie mazuļa. Tam nevajadzētu būt tik skaļam kā virtuves pulkstenim, jo tad tas var traucēt bērnam iemigt. Neieejiet vairāk istabā, ja manāt, ka bērns ir kļuvis mierīgāks. Jūsu parādīšanās var aizsākt vēl vienu kliegšanas maratonu.

Iespējamie gadījumi

Jums vajadzēs lielu apņēmību un gribasspēku, jo pastāv iespēja, ka padosieties par ātru. Tāpēc katru dienu mainieties ar savu partneri. Ja bērnu audziniet viena, tad parūpējieties, lai kāds vienmēr jūs varētu atbalstīt klātienē vai arī telefoniski. Tā varētu būt māte, draudzene vai arī kaimiņiene.

* metode ir nosaukta tās "izgudrotāja", amerikāņu pediatra Dr. Ričarda Ferbera vārdā