"Manam puikam ir gandrīz trīs gadi. Niķi ir bijuši visu laiku, kā jau bērnam. Toties pēdējā laikā lielākie niķi sākas tieši ar gulēt likšanu. Dārziņā pusdienlaiku iet gulēt bez neviena pīkstiena, toties tagad, kad mājās jāiet uz diendusu (nu jau kādas trīs nedēļas, bet sanāk tikai brīvdienās) tiek taisīts milzīgs tracis. Sākas ar to, ka es pasaku, ka jāiet gulēt. Saku, ka varēsim paskatīties grāmatiņu un tad čučēt. Parasti tā arī darījām, bet tagad viņš izdomās, ka grib darīt to vai to, tikai lai neietu gulēt. Esmu mēģinājusi skaidrot mierīgi, ka varēs pēc gulēšanas to izdarīt, bet tas viņu neinteresē.
Šī runāšana aiziet tik tālu, ka es vienkārši atņemu mantu un tad bērnam sākas lielā histērija. Kliedz, raud, ka grib spēlēties un neies gulēt. Arī mani nervi netur ilgu ņemšanos un mierīgu skaidrošanu, pati uzsprāgstu un sakliedzu uz bērnu. Bet viņu tas neinteresē. Esmu ņēmusi un likusi vienkārši gultā, tad viņš histērijā kliedz, lai es eju prom. Man aizejot, es esmu pat aizslēgusi durvis guļamistabai, lai viņš neiet ārā, bet ne uz ilgu laiku. Histērijas turpinās tik tālu, ka pat sāk rīstīties, līdz kaut kad histērijā paziņo, ka grib samīļoties un grib, lai esmu blakus, tad arī abi nomierināmies.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
