Vai pazīsti šo situāciju? Tad, iespējams, tevi nomierinās un iedvesmos kādai rīcībai Labklājības ministrijas speciālistu sagatavotais materiāls "Vēstules vecākiem" par divus trīs gadus vecu bērnu gulētiešanas paradumiem.
Saprotams, ka tu esi sanervozējies, ja bērns dažādi izrādās pirms došanās pie miera, taču viņš "nerīko teātri" pirms iemigšanas tāpēc, lai tevi sadusmotu. Bērnam ir problēmas, kuras vari palīdzēt viņam atrisināt. Tieši otrajā un trešajā dzīves gadā mazi bērni piedzīvo daudz ko tādu, kas var izraisīt jaunas problēmas ar gulēšanu.
Viņi atklāj patstāvīgumu un aizvien vairāk atraisās no vecākiem. Tas var mazuļus padarīt nedrošus un izraisīt bezpalīdzības bailes. Tieši drošības un aizsargātības sajūta ir tik būtiska, lai varētu iemigt un gulēt. Tātad, atpakaļ uz sākumu un pie mammas brunčiem!
Kļūstot vecākam, bērna vajadzības mainās, taču tās noteikti nekļūst vienkāršākas. Zīdaiņiem vecāku klātbūtne sniedz lielu drošību. Pieaugot bērns kļūst pašpārliecinātāks. Ir būtiski, lai tu atbalstītu bērnu viņa ceļā uz patstāvību.
Vecāku rādīts cirks vai kino nav nepieciešams
Nepadodies un nesēdi tik ilgi pie gultiņas, kamēr mazulis beidzot iemieg, tas diemžēl nav pareizais ceļš. Tavs uzdevums ir atrast vidusceļu, kas bērnam sniedz gan aizsargātību, gan arī atbalstu viņa mazajos soļos uz patstāvību. Bērni, kuri ikdienā jūt, ka viņi jau daudz ko var izdarīt paši, sev uzticas vairāk arī naktī. Viņi var vieglāk sevi nomierināt un gulēt tālāk bez vecāku palīdzības.
Daudziem maziem bērniem kļūšanu patstāvīgiem atvieglo tā sauktais "pārejas objekts." Tā var būt lelle, mīkstā rotaļlieta, mīļa lupatiņa vai kas tamlīdzīgs, ko viņi vienmēr un visur var ņemt līdzi. Tas palīdzēs justies droši un aizsargāti pat tad, ja mamma vai tētis tieši tajā brīdī nav sasniedzami.
Dažreiz, kad, piemēram, diena ir bijusi ļoti satraucoša, arī lielākiem bērniem vēl ir nepieciešams vecāku tuvums naktī. Tu drīksti mierīgi ielaist bērnu pie sevis gultā, un tas pat būtu jādara. Ja to nekādi negribi, palīdzēs arī matrača novietošana blakus tavai gultai. Tomēr nekāda sakara ar kļūšanu patstāvīgam, drošību un aizsargātību nav, ja mazulis nakts vidū ir jautrs un grib spēlēties. Nerotaļājies ar bērnu, viņš varētu pie tā pierast!
Mazulim šajā posmā vienkārši ir nepieciešams aizvien mazāk miega. Te var palīdzēt tikai iešana gulēt vēlāk vai īsāka diendusa. Varbūt būtu nepieciešams uzmodināt bērnu no diendusas pēc vienas vai pusotras stundas. Dažiem bērniem jau otrā gada beigās nemaz nav vajadzīga diendusa.
Būtībā tu nevari noteikt diendusas ilgumu, bet gulētiešanas laiku gan. Visos gadījumos iemigt un gulēt bez pārtraukumiem bērniem palīdzēs nomierinošs vakara ritms, tātad vienmēr vienāda notikumu secība pirms miega. Atsakies no jautrām spēlēm un televīzijas skatīšanās! Kopā ar partneri un bērnu izstrādājiet mazu gulēt iešanas ceremoniju, kas der visiem ģimenes locekļiem. Ir būtiski, lai to varētu veikt abi vecāki vai arī citas uzticības personas. Nemēģini katru dienu izspēlēt kinofilmu cienīgas scēnas, bet gan vingrini savu pacietību! Jūsu mazais eņģelītis tiešām baidās, un viņam ir nepieciešams tiešām daudz mīļuma, lai ar gulēšanu viss būtu kārtībā.
Daži fakti par gulēšanas lietām… arī par bailīgajiem sapņiem
- 50 procenti bērnu otrajā dzīves gadā paši no sevis sāk gulēt bez pārtraukumiem.
- Ir pilnīgi normāli, ja mazi bērni naktī pēkšņi pamostas un ir pavisam nobijušies. Te nav vainīgas tavas audzināšanas kļūdas un – ja tas nenotiek pārāk bieži – tā nav arī psihisku traucējumu pazīme.
- Pētnieki būtībā izšķir divus pamošanās naktī iemeslus – nobīšanās bailes un bailīgus sapņus. Pat neprofesionāls cilvēks var viegli atšķirt, kāpēc bērns ir pamodies: nobīšanās bailes vienmēr atgadās nakts pirmajā pusē, vienas līdz triju stundu laikā pēc iemigšanas. Turpretim bailīgi sapņi lielākoties rodas nakts otrajā pusē. Turklāt bērns izturas atšķirīgi: nobīšanās bailes rada tādu kā apmulsuma stāvokli. Acis ir plaši atvērtas, viņš ir bailīgs vai nikns, ļoti svīst un bieži elpo. Viņš var nepazīt vecākus un neļaujas mierināšanai. Un "spoks" – ko bērns varbūt ir "redzējis" – pazudīs tikpat ātri, kā atnācis: bērns ir noguris, neko nevar atcerēties un lielākoties mierīgi iemieg.
Nobīšanās bailes biežāk var rasties ceturtajā un piektajā dzīves gadā, septiņu gadu vecumā tās pazūd pašas no sevis. Savukārt, pamodies no bailīgiem sapņiem nakts otrajā pusē, bērns ir nomodā un bailīgs, tomēr spēj orientēties. Viņš sauc vecākus un meklē mierinājumu. Viņš var arī pieņemt mierinājumu un šādi nomierinās – dažreiz ātrāk, dažreiz lēnāk – un tad atkal aizmieg. Arī tas nav iemesls uztraukumiem, ja tas nenotiek pārāk bieži. Tikai tad, ja bailīgi sapņi bērnam ir vienreiz nedēļā vai biežāk un arī dienā viņš ir bailīgs un nomākts, būtu nepieciešams konsultēties ar speciālistu.
- Bērni visu, arī sapņus, uztver kā īstenību. Tāpēc viņi reti stāsta labus sapņus, jo domā, ka vecāki tāpat to zina. Bailīgi sapņi mazus bērnus nodarbina daudz biežāk. Dažreiz viņi vēl no rīta meklē dzīvniekus vai priekšmetus, kurus ir satikuši sapnī.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
