Konkursa stāsts: 'Pusgada laikā atbrīvojos no 31 kilograma'

Lūk, Signes stāsts.

Pastāstīšu par to, kā sākās mana otrā dzīve jeb kā es "nometu" 31 kilogramu.

Kopš pusaudžu gadiem vienmēr esmu bijusi ar aprisēm, svēru ap 70 kilogramiem, nekad īsti nesvēros un neuztraucos, jo apģērbam bija M vai L izmērs, kas mani apmierināja. Vēlāk, kad pieteicās bērniņš, daba, protams, darīja savu – arī pēcdzemdību periodā svars nepazuda, svēru 89 kilogramu, kaut baroju ar krūti bērnu veselu gadu.

Kad mazajam ķiparam bija divi gadi, es sāku domāt – vai gribu būt resna (tas ir ļoti nepieklājīgs un nejauks vārds) mamma, kas nevar ar bērnu kopā aktīvi paspēlēties un atpūsties? Gribēju būt paraugs bērnam, gribēju būt tāda, lai viņš ar lepnumu teiktu – ''Tā ir mana mamma!'' Reti skatījos spogulī un fotografējos, jo man ļoti nepatika tas, ko es tur redzēju.

Man vienmēr ir paticis skaists, sievišķīgs apģērbs, apakšveļa. Bet tādam izmēram kaut ko skaistu atrast nebija iespējams, pēc grūtniecības vecās drēbes vairs nederēja, arī apavi nē. Skapī bija "labais variants iziešanai" – divas kleitas, legingi, vieni staipīgi svārki un trīs staipīgi krekliņi. Veselus divus gadus ar to iztiku – savus kompleksus vakaros slīcināju saldējumā, jo pie tējas varēju apēst veselu "Ekselences" saldējuma kasti viena pati. Ēdiens lika justies labāk, tā nu ēdu taukainu, treknu ēdienu, jo tas kaut kādā veidā lika aizmirsties. Ģimene neko neteica, noskatījās. Patiesībā biju priecīga, ka neviens neko nekomentēja un ļāva ritēt visam savu gaitu.

Laikam ejot, mēģināju pieņemt sevi, to, ka būšu apaļīga. Tomēr nespēju to pieņemt, kaut ar vīru smējāmies: esam vienā svarā – 100 kilogrami. Godīgi sakot, tas ļoti sāpināja.

Vasarā, pirms svara nomešanas, bija ļoti grūti – nespēju uzvilkt šortus, tāpēc staigāju garos melnos legingos. Fiziski arī sāka palikt ļoti grūti, jo no mazākās piepūles biju aizelsusies, naktīs sāpēja mugura, bija grūti gulēt, sāpēja galva. Esmu maza auguma, 1 metrs un 63 centimetri, varbūt tāpēc to tik ļoti izjūtu.

Lūzuma punkts bija tad, kad rudenī vēlējos nopirkt bikses. Aizgāju uz veikalu "Lindex", paņēmu apģērbus un devos pielaikot. Uzvilku 48. izmēra bikses un, skatoties spogulī, vienkārši gribējās raudāt par to lielo nelaimīgo meiteni spogulī. Uzvilku blūzi, un izskatījās, ka ir uzvilkta milzīga telts. Toreiz neko nenopirku, aizgāju ar ļoti lielu vilšanos, jo sapratu – nespēju nopirkt tās lietas, jo izskatās drausmīgi.

Un tad vienā pēcpusdienā nolēmu – viss, es sākšu! Un tad tas notika, tik viegli, nepiespiesti. Kaut esmu liela saldummīle, bija viegli. Nebija nekādas noraušanās no normas. Ievēroju stingru Dikāna diētu, svars sākumā krita pa dienām. Diēta kā tāda balstījās uz olbaltumvielām – olas, liesa gaļa, biezpiens, kefīrs. Sākumā tas darbojas, lai iekustinātu vielmaiņu. Tās bija apmēram desmit dienas, pēc tam tika pievienoti dārzeņi, un pārmaiņus bija olaltumu un dārzeņu dienas. Vēlāk nedaudz augļi.

Es biju tik laimīga, visi jau pēc mēneša teica, ka izskatos pēc cita cilvēka! Tas tā iepriecināja.
Ar sportu biju uz "jūs", un šis variants man derēja, jo dienā bija tikai pusstundu ilga pastaiga. Ko pagarināju uz divām stundām aktīvas darbošanās ar mazo cilvēku.

Burtiski lidoju, kad biju nometusi pirmos 15 kilogramu! Vecās drēbes sāka derēt, veikalā ieejot– patīk, der, pērku princips iedarbojās!

Burtiski apriju šīs dienas ar tādu prieku un ik rītu kāpu uz svariem ar sajūsmu! Apkārtmērs mainījās pa nedēļām. Tā bija pagājis jau pusotrs gads, un biju sasniegusi 75 kilogramus.

Sapratu, ka vajag vēl, tomēr svars ir par lielu augumam. Turpināju iesākto, un nu svēru 70 kilogramu.

Kopš tās liktenīgas dienas, kas principā mainīja manu dzīvi, ir pagājis krietns laiks – divarpus gadi. Esmu kļuvusi pašpārliecinātāka, sievišķīgāka, apģērbs dara mani laimīgu tāpat, kā arī nu jau – savs spoguļattēls! Varu pateikt – ''Es sevi mīlu, es to spēju, es to izdarīju!''

Šobrīd vairs īsti nepieturos pie sākotnējās diētas, vienīgi ievēroju vadlīnijas – daudz olbaltumvielas un dārzeņi, maz saldumi. Pie tā es joprojām turos un cenšos ievērot, pirms diētas ēšanas paradumus vairs nepiekopju.

Godīgi sakot, pēdējā gadā ēšanas paradumiem pievienoju arī skriešanu, kas lieliski uzlabo pašsajūtu un arī koptēlu.

Šis viss tik ļoti mainījis manu dzīvi – pilnībā esmu atteikusies no tādiem produktiem kā baltais cukurs, kartupeļi, maize un mīklas izstrādājumi.

Gribu teikt – jūtos lieliski un svētkos nebaidos apēst kūkas gabaliņu! Novēlu stipru gribasspēku, jo ar to var kalnus gāzt!

Balvā Signe saņem treniņprogrammu, ko sagatavojuši studijas "EM Fizio" fizioterapeiti.

Lasi arī te otras uzvarētājas – Zanes Ansones-Jansones – pieredzes stāstu, tiekot vaļā no 26 liekajiem kilogramiem.