Ceļš uz apmātību
45 gadus vecā Marija iepriekš ne īpaši interesējās par fiziskajām aktivitātēm. Taču sēdošais dzīvesveids ieviesa korekcijas: no ilgās sēdēšanas pie datora viņai sāka sāpēt jostasvieta, un osteopāts ieteica praktizēt stiepšanās vingrojumus un pilates, piemēru min portālā "Psychologies". Marija nopirka abonementu fitnesa klubā un sāka sportot.
Sāpes muguras lejasdaļā atstājās, pazuda "riepiņa" uz vēdera, un atgriezās muskuļu tonuss. Radās emocionāls pacēlums, bet galvenais – pēc katra treniņa bija reibinoša noguruma sajūta, pa ķermeni it kā izlējās burvju eliksīrs. Domas par problēmām izplēnēja.
Divas vakara sporta nodarbības nedēļā kļuva par maz. Marija sāka iet uz treniņiem pusdienlaikos. Un pēc tam pavadīt sporta zālē arī brīvdienas. Ja Marijai nācās izlaist treniņu, viņa kļuva trauksmaina, nespēja koncentrēties darbam un ar grūtībām iemiga.
Kad sporta iestādes slēdza pandēmijas dēļ, Marija bija šausmās. Bez regulāriem, sevi izdzenošiem treniņiem, kas vienlaikus sniedz apmierinājumu, viņa vairs nespēj iztikt.
Marijas stāsts ir diezgan tipisks. Tā ir viena no mūsdienīgākajām atkarībām. Jo fiziskā aktivitāte ir svarīga veselīga dzīvesveida sastāvdaļa, tātad fitness ir labvēlīgs ķermenim. Taču dažiem aizraušanās ar to nemanīti pārvēršas apmātībā.
Kas tajā slikts? Aktīvu dzīvesstilu atbalsta sabiedrība, sportisku cilvēku ciena un pat apskauž kolēģi un tuvinieki. Tieši tādēļ diagnosticēt atkarību no sportiskām aktivitātēm ir diezgan grūti. Šāds cilvēks drīzāk var kļūt par traumpunkta pacientu, taču diezin vai vērsīsies pēc palīdzības pie psihoterapeita.
Atcelšanas sindroms
Atkarība no sportiskām aktivitātēm oficiāli netiek izdalīta kā atsevišķs traucējums, diagnosticējot psihiskās novirzes. Bet jau pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados presē sāka rakstīt par "atkarību no skriešanas", kad radās sava veida "paģiras", pārtraucot regulāras nodarbības. Skrējējiem ilgstošu sportisko aktivitāšu pārtraukumu laikā parādījās trauksme, viegla uzbudināmība, saspringtība muskuļos.
Šobrīd jau zināms, ka šādu sindromu izsauc ne tikai skriešana, bet jebkurš sporta veids. Taču biežas un ilgstošas nodarbības ne vienmēr noved pie atkarības. Citādi visi profesionālie atlēti, kuri gadiem trenējas stundām ik dienu, būtu riska zonā.
Tos, kas praktizē ekstrēmos sporta veidus, arī varētu turēt aizdomās par "atkarību no adrenalīna". Patiesībā, tieši otrādi, ekstremālie sporta veidi atzīti par veselīgākām alternatīvām ķīmiskai atkarībai un pat tiek rekomendēti "grūti audzināmiem" pusaudžiem.
Lielākajā riska zonā atkarībai no sporta izrādījās sporta amatieri, kuri tik aktīvi nodarbojas ar treniņiem, ka viegli pārkāpj slieksni, kad veselīga aizraušanās pārvēršas apmātībā.
Kā gan noteikt, vai problēma patiesi jāattiecina uz sevi vai sev tuvo cilvēku? Piemēram, Itālijā tika izveidota metodika, lai noteiktu atkarību no sporta.
Itāļu psihoterapeite un sporta psiholoģijas speciāliste Monika Monako uzskaita aspektus, kas varētu liecināt par atkarību no sporta. Ja atbilst vismaz trīs no tiem, var domāt par atkarību.
Pazīmes, kas var liecināt par atkarību no sporta:
- Vēlme visu laiku palielināt treniņu skaitu ("devu"), lai sasniegtu vēlamo psihofizisko stāvokli, jo ar iepriekšējo treniņu apjomu vairs nepietiek.
- Ja jāatceļ treniņi, parādās "atcelšanas sindromi", tie var būt gan psiholoģiski, gan fiziski – viegla uzbudināmība, emocionāls kritums, spriedze ķermenī, trauksme. Lai novērstu negatīvās jūtas, nepieciešams atgriezt ierasto fizisko vingrinājumu slodzi vai pat to palielināt.
- Cilvēks palielina treniņu intensitāti vai ilgumu, turklāt pats sportists to nepamana vai tam nepiešķir nozīmi.
- Cilvēks zaudē kontroli – viņš uzstājīgi vēlas nodarboties ar sportu, un mēģinājumi samazināt fiziskās aktivitātes cieš fiasko.
- Cilvēks nodarbojas ar sportu arvien ilgāk, arvien vairāk veltī tam laiku.
- Sāk konfliktēt intereses – cilvēks mazāk laika velta citām norisēm (profesionālajam darbam, atpūtai, tikšanām ar draugiem, rūpēm par ģimeni), ja tas novērš no ieplānotiem treniņiem.
- Permanentums – no fiziskajām nodarbēm "atkarīgais" turpina cītīgi trenēties, neskatoties uz nogurumu, psihisko iztukšotību, traumām, tuvinieku iebildumiem.
Jautājumi pašdiagnostikai
Tā kā reti kurš no tiem, kas apsēsts ar sportu, ir gatavs atzīt savu atkarību un vērsties pēc atbalsta pie speciālista, svarīgi iemācīties pašdiagnostiku. Monika Monako nosauc 13 jautājumus, kurus var sev uzdot, lai aizdomātos, vai neesi atkarīgs no sporta.
Lai novērtētu riskus, paņem papīra lapu, apdomā savas attiecības ar sportu pēdējos trīs mēnešos un godīgi atbildi uz jautājumiem:
- Es palielināju treniņu intensitāti, biežumu un/vai ilgumu, lai sasniegtu iepriekšējos rezultātus.
- Es trenējos, lai izbēgtu vai mazinātu stresu, trauksmi, aizkaitināmību.
- Es trenējos vairāk nekā biju plānojis.
- Es nespēju samazināt savu treniņu biežumu un ilgumu.
- Es turpināju domāt par treniņiem tā vietā, lai koncentrētos darbam vai citām lietām.
- Man ir bijuši konflikti ģimenē pārliekas aizraušanās ar fitnesu dēļ.
- Es turpināju trenēties, neskatoties uz sliktu pašsajūtu.
- Man ir bijušas problēmas ar miegu vai noskaņojumu, kad pārtraucu trenēties.
- No pārliekas piepūles treniņiem es izsīku un guvu traumu.
- Es nespēju samazināt sportiskās slodzes intensitāti.
- Es jutu atsvešinātību, domājot par treniņiem ārpus sporta zāles.
- Es veltīju lielu daļu brīvā laika treniņiem.
- Es trenējos, neņemot vērā savu nogurumu.
Ja tu atbildēji apstiprinoši uz vienu līdz pieciem jautājumiem, atkarība no sporta tev ir pazīstama problēma. Ja tu atbildēji apstiprinoši uz sešiem līdz deviņiem punktiem, tev tomēr ir neliels simptomu risks. Ja savāci 10 līdz 13 punktus, tas var liecināt par atkarību no sporta.
Ko darīt?
Speciālisti iedala atkarību no sporta primārajā un sekundārajā. Primārajā atkarībā motīvi bieži vien nav apzināti. Iespējams, ir zudis kontakts ar savām emocijām un jūtām, vai tas ir mēģinājums izbēgt no negatīviem pārdzīvojumiem.
Sekundārā atkarība veidojas to pašu motīvu dēļ kā, piemēram, ēšanas traucējumi – ir neapmierinātība ar savu ārieni, vēlme kontrolēt svaru. Saskaņā ar statistiku, paši "bīstamākie" no atkarības veidošanās aspekta sporta veidiem ir fitness un bodibildings.
Monika Monako piedāvā sekojošus soļus, lai pārtrauktu atkarību no sporta:
- Atzīt, ka šāda problēma ir tevi skārusi.
- Ieklausīties sevī, apzināties savu stāvokli, apstāties fizisko aktivitāšu "pīķa punktā", neturpināt nodarbības, ja ir sāpes vai liels nogurums.
- Izveidot pakāpenisku sportiskās slodzes tempa mazinājuma plānu.
- Izanalizēt, kādas vajadzības no tavas dzīves izspiež treniņi.
- Atrast veselīgākus veidus, kā risināt iekšējos konfliktus un vēlmes.
Pandēmijas laikā ir pieaudzis risks veidoties atkarībai no sporta, jo fiziskās aktivitātes palīdz tikt galā ar trauksmi, bailēm, stresu. Bet, lai fitness sniegtu tieši labumu, nevis kaitētu, svarīgi dozēt slodzi un ieklausīties savā ķermenī.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
