Kādi ir ieguvumi, bērnam guļot atsevišķi no vecākiem  (1)

"Jēdziens "gulēšana kopā ar vecākiem" ietver gan to, ka bērns guļ vienā gultā ar mammu un tēti, gan to, ka pieaugušo un bērnu gultas atrodas vienā istabā. Arī sekas no personības attīstības skatupunkta abos gadījumos ir līdzīgas," norāda speciāliste. Pētījumi rāda, ka gulēšana kopā ar vecākiem bieži saistīta ar bērna miega traucējumiem, kā arī rada psihoemocionālu un uzvedības traucējumu risku. Tāpat tiek ietekmēta vecāku miega kvalitāte, no kā tālāk jau var attīstīties trauksme un depresija. Vecākam, kurš guļ kopā ar bērnu, kvalitatīva miega ilgums samazinās vidēji par vienu stundu.

Rietumu kultūrā bērna gulēšana kopā ar vecākiem ir mazāk izplatīta nekā citur pasaulē: Eiropā un Austrālijā 8-39 procentos gadījumu, bet Āzijā un Āfrikā – 68-100 procentos. Tas, cik bieži vecāki guļ kopā ar bērnu, zīdaiņa un pirmsskolas vecumā nemainās, bet mazinās, kad mazais sāk iet skolā un sasniedz pirmspubertātes vecumu.

Ieguvumi no tā, ka bērns pirmā gada laikā guļ kopā ar vecākiem, ir iespēja ilgāk nodrošināt krūts barošanu, jo māmiņai šādi naktī ir ērtāk, kā arī uzlabot abpusēju emocionālo saikni un veidot drošu piesaisti. Taču tam, ja bērns guļ ne tikai vienā istabā ar vecākiem, bet vienā gultā ar viņiem, ir arī mīnusi. To vidū ir:

Lasi šeit, kādi tomēr ir ieguvumi no gulēšanas kopā ar zīdaini un kā to organizēt droši.

Pusotra līdz trīs gadu vecumā bērnam sākas separācija no vecākiem. Gulēšana kopā ar mammu vai tēti šajā laikā teorētiski var likt šķēršļus viņa psihoemocionālajai attīstībai. Tas tāpēc, ka dabiski būtu bērnam šajā vecumā atdalīties no mammas un tēta, bet tā vietā turpinās tik intīma kopābūšana kā gulēšana vienā gultā.

Lai gan pētījumu rezultāti nozīmīgus riskus šajā vecumā neuzrāda, bērnam tiek rekomendēts pāriet uz savu istabu, bet noteikti – uz savu gultu.

Bērns pēc trīs gadu vecuma sāk apzināties dzimumu atšķirības, izjust kaunu, ja kāds redz viņu, piemēram, pārģērbjoties. Šajā laikā vēl guļot kopā ar vecākiem vai vienu no viņiem, veidojas dažādu psihoemocionālās attīstības traucējumu risks.

Iespējami divu veidu traucējumi:

1) eksternalizējoši – agresīva, opozicionāra uzvedība, uzmanības noturības grūtības;
2) internalizējoši – trauksme, depresija, somatizācija.

Par eksternalizējošiem traucējumiem liecina tādi simptomi kā hiperaktivitāte, noteikumu un sociālo normu neievērošana, dusmu lēkmes, naidīgums, autoritāšu ignorēšana, zagšana, draudēšana, pāridarījumi citiem cilvēkiem un dzīvniekiem, obsesīvi kompulsīva uzvedība.

Savukārt par internalizējošiem traucējumiem liecina izteikta kauna izjūta, kautrēšanās, ēšanas traucējumi, bailes un fobijas, zems pašvērtējums, pārlieku lielas raizes, panikas lēkmes, kā arī tas, ja vienaudži bērnu apsmej un izstumj no sava vidus.

Obsesīvi kompulsīvi traucējumi – ilgstošas, uzmācīgas, nekontrolējamas domas, kas izraisa spēcīgu trauksmes sajūtu. Lai no tās atbrīvotos, cilvēks veic noteiktas darbības vai rituālus, piemēram, izteikti bieži mazgā rokas, cenšas sakārtot priekšmetus ideālā kārtībā u. tml.

Ja bērns kopā ar vecākiem guļ līdz sešu gadu vecumam un pat ilgāk, tas viņam rada psihoemocionāli traumējošu pieredzi. No tās nākotnē var attīstīties dažāda veida psihiski traucējumi. Bieži vien patiesībā nevis bērns vēlas gulēt kopā ar vecākiem, bet vecāki vēlas gulēt kopā ar bērnu, atzīmē psihoterapeite. Tam ir racionāls izskaidrojums – mammai vai tētim tā vienkārši ir ērtāk.

Iemesls var būt arī vecāku šķiršanās trauksme, pārlieku liels bažīgums par bērnu, pat hiperkontrole.