Bez šoka un trauksmes! Kā bērnam vieglāk no dārziņa adaptēties skolā

Par to, kas jāzina par uzmanības noturības attīstības procesu, un to, kā talkā nāk dažādas inovatīvās mācību metodes, stāsta sertificēta klīniskā un izglītības psiholoģe, kognitīvi biheiviorālā terapeite un "Barboleta" metodes izstrādātāja Baiba Blomniece-Jurāne.

Lielākā problēma, ar ko skolotāji pirmajās klasītēs saskaras: bērni nav raduši un pat nespēj mierīgi nosēdēt un koncentrēties uz mācību vielu. Pāreja no bērnudārza vai mājām uz skolas vidi, kur valda citas prasības un disciplīna, bērnam ir kā diena pret nakti. Vairs nav ne miņas no sēdēšanas aplītī uz zemes, pastaigām un matemātikas mācīšanās to laikā. Šeit visi 40 minūtes sēž pie galda un klausās pedagoga teiktajā. Tā ir pilnīgi cita pieeja mācību procesā, kas bērnam ir liels šoks un krīze – ko gan pieaugušie no manis tagad vēlas?!

Šajā brīdī gudri pedagogi mācību procesā parasti integrē dažādus knifiņus: mainīt vidi, telpu, veidus un formu, kā vienas mācību stundas ietvaros strādāt. Pārejai ir jābūt pakāpeniskai, pamazām pieradinot bērnu pie jaunajām prasībām un sēdēšanas skolas solā, un lēnām paplašinot uzmanības fokusu uz sevi, tomēr ne vienmēr šī pāreja norit veiksmīgi, skaidro psiholoģe.

"Noteiktā vecuma grupā un daļai bērnu šis process izsauc dažādas pretreakcijas. Ja bērns ilgstoši sēž, viņā uzkrājas stress, kuru viņš likumsakarīgi grib kaut kā izreaģēt. Bērnam var būt trauksmes reakcijas, viņš kļūst impulsīvāks, aizkaitināmāks. Pēc pagarinātās dienas grupas nokļuvis mājās, viņš ir emocionāli un fiziski pārguris, taču tad vēl jāpilda mājasdarbi. Tas viss galu galā atsaucas uz ģimenes attiecībām, konfliktsituāciju kļūst vairāk, parādās skumjas, nervozitāte. Emocionālajiem pārdzīvojumiem uzkrājoties, bērniem mūsdienās arvien biežāk ir trauksme, dusmu lēkmes un tiek diagnosticēti citi nopietnāki traucējumi. Nereti tam visam ir viens iemesls – bērns nav pieradis pie mācībām," negatīvos scenārijus pārejas procesā iezīmē Blomniece-Jurāne (foto zemāk).

Meklējot atbildi, kā bērnam šajā pārejas procesā palīdzēt, vecāki un arī skolotāji nereti aizmirst senu patiesību, ka stresu psihoemocionāli vislabāk efektīvi novērst un pārstrādāt, kaut ko fiziski darot. Skolā pirmajās klasītēs tas nozīmē gana daudz iespēju izskrieties, izstaigāties un citādi fiziski darboties. Skolotājs sēdošās stundās var izmantot īsus fiziskus vingrinājumus vai kādu izkustēšanās metodi. Vēl labāk, ja šos principus patur prātā arī vecāki, piemēram, no skolas mājās ar bērnu dodoties kājām vai ar velo. Daļu artavas pietiekamu fizisko aktivitāšu nodrošināšanā dod arī dažādi pulciņi, piemēram, dejošana vai peldēšana.

Bērni skolas videi pirmajā klasē parasti pielāgojas dažu mēnešu līdz pusgada laikā, taču ne vienmēr. Koncentrēšanās un uzmanības trūkums ir raksturīgs it visās vecuma grupās arī pēc šī posma. Statistika rāda, ka mācību grūtības mūsdienās konstatē pat 20 procentiem bērnu. Tas nozīmē, ka katrā klasē ir apmēram seši bērni, kuriem neveicas kādā no mācību procesiem – nepadodas koncentrēšanās, valoda vai loģiskā domāšana. Šī iemesla dēļ radītas daudzas inovatīvas mācību metodes, kas mērķtiecīgi un bērnam aizraujošā veidā trenē viņa uzmanību.
Psiholoģe, balstoties uz zinātniskiem pētījumiem, pati ir izstrādājusi "Barboleta" metodi, kurā tiek izmantota interaktīva līdzsvara platforma. Tā tapusi, ņemot vērā faktu, ka cilvēka kognitīvās spējas – atmiņu, uzmanību, valodu – veicina fiziskas aktivitātes. Prāts gluži vienkārši labāk attīstās kustībā. "Barboleta" metodi šobrīd izmanto arī daudzas izglītības iestādes Latvijā un ārvalstīs.

"Bērniem līdzsvara platforma parasti ļoti patīk – īpaši fiziski aktīviem un nemierīgiem bērniem. Mazais it kā rotaļājas, taču vienlaikus uz līdzsvara platformas datora vai TV ekrānā pilda dažādus uzdevumus, apgūst mācību vielu, matemātiku. Metodes darbības princips ir vienkāršs: jo augstāka ir mūsu uzmanība un zemāks stresa līmenis, jo labāk mēs atceramies informāciju, kas mums jāapgūst. Savukārt, kad iesaistītas fiziskas aktivitātes, proti, cilvēks uz līdzsvara platformas veic kustību koordinējošas darbības, kur ar acīm jāseko līdzi objektam un ar ķermeni jāpārvalda šis objekts, tiek aktivizēta smadzeņu darbība un sadarbība starp abām smadzeņu puslodēm. Aktivizējas tie smadzeņu centri, kas saistīti ar valodu, iesaistās uzmanība un mācību process notiek nevilšus un bez lielas piepūles," viņa skaidro.

Šo efektu vienkāršotā veidā var panākt arī mācību vides maiņa un mērenu fizisku aktivitāšu integrēšana mācību procesā. "Mēs varam veicināt koncentrēšanos un darba atmiņu ar kustību koordinācijas un līdzsvara vingrinājumiem, un tas būs daudz. Pētījumi pierāda, ka bērnu mācību sasniegumi būtiski uzlabojas. Protams, nav vienas receptes visiem gadījumiem. Neviena tehnika nespēs aizraut cilvēku, ja viņa uzmanība un motivācija nebūs saistīta ar konkrēto darbību," viņa saka.

Mācību procesam mūsdienās, viņasprāt, būtu jāiet līdzi laikam un jāmainās, lai pielāgotos tam, kādi ir mūsdienu bērni un viņu intereses. Mācībās, piemēram, var izmantot spēļošanas elementus jeb dažādas spēļu aplikācijas interneta vidē. "Tā ir bērniem saprotama un interesenta vide, ja vien pieaugušie māk to izmantot, lai bērnu virzītu vēlamajā virzienā. Tāpat svarīgi meklēt arvien jaunus veidus, kā pieredzi apvienot ar mācībām – lai bērns saskata mācāmās vielas reālo pielietojumu vai kopā ar klasesbiedriem meklē risinājumus kādai skolotāja izvirzītai problēmai. Šādas pieejas prasa daudz laika un resursu, taču attīstīta domāšanu un analīzes spējas, sadarbības prasmes, analītisko domāšanu un radošumu," ieguvumus uzskaita Baiba.

Minētās pieejas un inovatīvās metodes parasti aizrauj un nodrošina bērnu iesaisti. Izvēloties pieeju veiksmīgāk palīdzēt bērnam mācībās, Baiba vecākus aicina ar bērnu izrunāt motivācijas jautājumus. Vai motivācija būs vecāku prieks un emocionāla atzinība par sasniegto, vai paša interese par mācību vielu, vai no vecāku puses noteikta prasība, vai vēlme iekļauties vienaudžu grupā? Vecākiem ir būtiski izrādīt interesi par bērna mācībām, viņa saka.

"Pozitīvs apstiprinājums rada prieku, un pozitīvas emocijas, kā arī pozitīva piesaiste cilvēkam mudina uz konkrētu rīcību. Tādēļ galvenais ieteikums vecākiem: veidot ar bērniem pozitīvas attiecības, maksimāli daudz kopā rosīties fiziski, tādejādi radot kopīgus prieka mirkļus un veicinot bērna prāta attīstību. Pārejot no pirmsskolas uz skolu, bērnam ir būtiski gūt drošības sajūtu, ka ģimene ir tā vieta, kurā viņš tiek saprasts un pieņemts tāds, kāds viņš ir – ar grūtībām klausīties, izteikties vai rēķināt. Šādu sajūtu mēs varam iedot savās ģimenēs, atvēlot gana daudz laika sarunām mājās par skolas gaitām," aicina psiholoģe.