Kā intensīvā darbā nesagandēt savu emocionālo labsajūtu un neizdegt

Darbs pirmsskolā nozīmē ne tikai garas darba stundas un specifiskas profesionālas iemaņas darbā ar maziem bērniem; pirmsskolā visbiežāk strādā cilvēki ar misijas apziņu, kam šis darbs ir aicinājums. Skolotāji ikdienā ir atbildīgi par katra mazā cilvēka dzīvību un veselību, turklāt cenšas ievērot katra bērna individuālās vajadzības un palīdz apgūt emociju regulēšanas prasmes un sociālās iemaņas. Šajā darba intensitātē skolotāji nereti aizmirst paši par savu emocionālo labsajūtu un enerģijas resursiem.

Taču tieši pedagoga labsajūta, emocionālā noturība, spēja saglabāt motivāciju un entuziasmu ir ļoti svarīga, lai radītu bērnu attīstībai emocionāli drošu un atbalstošu vidi, uzsver privātās pirmsskolas "Mūsu Poga" dibinātāja, mācību telpas "Ideju lauks" vadītāja, Latvijas Privāto pirmsskolu biedrības pārstāve, supervizore Kristīne Apse. Specāliste (foto zemāk – red.) pauž savu redzējumu par to, kā strādāt ar degsmi, bet neizdegt.

"Uzsākot darbu pirmsskolas izglītības jomā un vēlāk jau kopā ar kolēģēm dibinot pati savu bērnudārzu, es biju gatava strādāt bez atpūtas un darbam veltīt teju visu diennakti. Jāsaka godīgi, ka pirmajos gados to pašu sagaidīju arī no darbiniekiem. Tomēr laika gaitā kļuva skaidrs, ka tas ir ceļš uz spēku izsīkumu un izdegšanu.

Ja pedagogs pats emocionāli būs kā pustukšs kauss, bez enerģijas un motivācijas, būs ļoti grūti strādāt efektīvi un iedvesmot citus. Mēs daudz domājam par to, kā skolotājam ir jārūpējas par audzēkņiem, taču ir svarīgi apzināties, ka vienlaikus ir jāspēj parūpēties par sevi. Rūpes par sevi nav egoisms vai ekskluzivitāte, tā ir nepieciešamība. Patiesībā ne tikai pedagogiem, bet ikvienam no mums būtu jāpajautā sev – ko es daru savā labā ik dienu, ik nedēļu, ik mēnesi, ik gadu? Šāds jautājums nereti atspoguļo, cik daudzi no mums patiesībā velta savus spēkus citiem – darbam, ģimenei, kopienām, kurām pieder – , aizmirstot par sevi. Un īpaši bieži tā notiek tieši ar pedagogiem, jo pedagoģijas laukā visbiežāk nonāk cilvēki ar visai spēcīgu empātiju – spēju izprast un attiecīgi arī aprūpēt citu vajadzības.

To faktoru saraksts, kas veicina nogurumu un izdegšanu darbā, ir diezgan garš. Pedagogi bieži vien ir perfekcionisti, kuri visu vēlas izdarīt pēc iespējas labāk. Katrā no mums ir "iekšējais kritiķis", kas nepieskatīts ilgtermiņā var kļūt par galveno izdegšanas virzītāju. Vēlme paveikt darbu nevainojami var būt gan virzītājspēks, gan ienaidnieks. Ja skolotājs nejūtas gana profesionāls vai nesasniedz iedomātās augstās prasības pats pret sevi, rodas vainas apziņa, emocionāls izsīkums un strauji samazinās profesionālā pašapziņa. Lai gan šo pašapziņu varētu ietekmēt arī atalgojums, jāuzsver, ka tikai ar atalgojumu vien nevar risināt izdegšanas problēmas. Darbs ar bērniem ir specifisks un emocionāli intensīvs. Bieži vien ir situācijas, kad skolotājam jāvelta daudz laika un enerģijas arī darbam ar vecākiem, un, ja tādā brīdī iztrūkst vadības atbalsts, tad skolotājs var justies vientuļš un neatbalstīts. Arī šāda vientulības sajūta ir ceļš uz izdegšanu, tāpēc izglītības iestāžu vadītāju iesaistei un darbinieku atbalstam ir ļoti būtiska nozīme.

Izdegšana ir process, kas attīstās pakāpeniski, un, ja tās pirmās pazīmes netiek laikus pamanītas, sekas var būt ļoti nopietnas un ietekmēt cilvēka veselību uz ilgu laiku. Visbiežāk tās skar ne tikai pašu cilvēku, bet arī kolēģus, ģimeni un līdzcilvēkus. Un tieši kolēģi un līdzcilvēki var palīdzēt pamanīt pirmās izdegšanas pazīmes, lai laikus novērstu riskus. Ja cilvēks, kurš vienmēr bijis aktīvs, radošs un enerģisks, pēkšņi kļūst noslēgts un drūms, ja kolēģis, kurš sapulcēs vienmēr bijis gatavs dalīties ar savu viedokli, pēkšņi sāk atturēties no diskusijām, aprobežojas ar īsām atbildēm un ir zaudējis vēlmi izteikt savu viedokli un idejas, tā var būt viena no pazīmēm, ka cilvēks vairs nejūtas motivēts vai arī jūt emocionālu izsīkumu. Tieši tāpēc ir svarīgas regulāras sapulces, sarunas ar kolēģiem un darbiniekiem, kaut vai tikai tāpēc, lai apmainītos ar viedokļiem un pārdomām, sniegtu uzmundrinājumu cits citam. Tas ir būtisks rīks pedagogu emocionālās veselības uzturēšanā. Arī regulāri neformāli pasākumi veicinās piederības, psiholoģiskās drošības sajūtu un sniegs emocionālu atelpu straujajā ikdienā.

Lai proaktīvi samazinātu izdegšanas riskus, liela nozīme ir arī pedagogu izglītošanai par emocionālās un fiziskās labsajūtas nozīmi. Semināri, grupu diskusijas un vienkārši atgādinājumi ikdienā var palīdzēt mainīt mūsu ieradumus un attieksmi pret sevi un veicināt spēju labāk noturēt veselīgas robežas un līdzsvaru starp darbu un privāto dzīvi.

Arī supervīzijas ir viens no instrumentiem, kas var būtiski uzlabot pedagogu emocionālo labsajūtu un profesionālo izaugsmi. Regulāras, profesionālas tikšanās, kurās iespējams apspriest darba problēmas, meklēt risinājumus un iegūt emocionālo atbalstu, ir ļoti svarīgas, tāpēc ceru, ka supervīziju prakse kļūs aizvien izplatītāka arī pirmsskolās, kur darbs prasa lielu emocionālo iesaisti. Esmu gandarīta, ka Latvijas Privāto pirmsskolu biedrība ir aktualizējusi profesionālās izdegšanas jautājumu, piedāvājot biedrības dalībniekiem apmeklēt supervizores un psihoterapijas speciālistes Rutas Virbules semināru par izdegšanu "Kā strādāt ar degsmi un neizdegt", lai izglītotu privāto pirmsskolas iestāžu vadītājus un viņi tālāk varētu nodot šīs zināšanas savām komandām.

Pirmsskolas pedagogu darbs ir izaicinājumiem bagāts, un vienlaikus tas ir ļoti svarīgs visai sabiedrībai un sniedz milzīgu gandarījumu. Ja skolotāji jutīs, ka viņu darbs tiek novērtēts, ja būs pieejams atbalsts un iespēja izglītoties par emocionālās labsajūtas jautājumiem, arī izdegšanas riski samazināsies. Kopīgiem spēkiem, rūpējoties viens par otru un pievēršot uzmanību savai un kolēģu labsajūtai, varam saglabāt prieku strādāt un sekmēt profesionālo izaugsmi. Lai parūpētos par sevi, varam sākt ar mazumiņu: ejam dabā, neaizmirstam izkustēties, tiekamies ar cilvēkiem, kuri mūs iepriecina, un mums izdosies saglabāt dzīves garšu!"