Pieklājīgi un efektīvi veidi, kā atteikties no nevajadzīgas slodzes darbā

Graciozi atteikt kolēģim vai tiešajam priekšniekam, kurš pēc "ranga" ieņem augstāku amatu – tā ir prasme, kuru ieteicams izkopt ikvienam. Klusējot un piekrītot veikt visu, ko tev palūdz, rēķinies, ka drīz pienākumu būs vairāk nekā saprašanas, un gan ķermenis, gan arī prāts tādu slodzi var neizturēt. "Ja neko neteiksi, nevienam pat nebūs ne jausmas – kaut kas nav īsti kārtībā," portālam "Huffington Post" sacījusi Lorīza Brauna, darba vides izglītošanas uzņēmuma "C-Track Training" dibinātāja.

Turpinājumā apkopoti vairāki padomi, kas palīdzēs neuzņemties darbus, kuru veikšana būs vienas vienīgas galvassāpēs, vienlaicīgi arī nesabojājot priekšstatu par tavu uzņēmīgo garu un attiecības ar tiešo darba devēju!

Bieži vien, kad tiešais priekšnieks vaicā: "Vai tu varētu "šo" izdarīt?", mēs dzirdam – tev tas noteikti jāizdara. Realitātē, ja darba devējs ir prātīgs cilvēks, lielākoties vienmēr ir vieta arī diskusijai. Labā pārvaldības praksē vienmēr tiks saskaņotas abu pušu prioritātes, un tikai tu zini, kādā darba vidē esi produktīvākais. Taču darba devēji bieži neapzinās, ka viņu izteiktā lūguma/piedāvājuma/ierosinājuma ietērps ir galvenais iemesls, kāpēc tu pēcāk naktīs nevari normāli gulēt.

Savukārt karjeras konsultante Jasmīna Eskalera dalījusies pieredzē, ka arī pati, stāvot uz karjeras pirmajiem pakāpieniem, pilnībā visiem priekšniecības ierosinājumiem piekritusi bez liekām pārdomām. "Man šķita, ka tas noteikti jādara, lai varētu augt savā karjeras ceļā," viņa sacījusi. Tikai ar laiku eksperte sapratusi, ka patiesībā ar šo soli sev uzkārusi birku – cilvēks, kurš vienmēr gatavs darīt visu.

Brauna turpina stāstot, ka iespējams vēl viens scenārijs – jaunais pienākums ir "pa tēmu", taču tas pēc tavām un arī kolēģu domām nekādā mērā nepalīdzēs sasniegt nedz individuālos, nedz kopīgos komandas mērķus. Vienīgais ar šādu uzskatu ir tiešais priekšnieks, un tad viedokļa atklāšana var būt ļoti kutelīga situācija.

Ja nolem šo jautājumu "izcelt saulītē", sarunas laikā centies galveno uzsvaru likt uz skaidrojumu, kāpēc šāds uzdevums šķiet neefektīvs. Kā piemēru Brauna min aptaujas vai veidlapas, kurās ikviens aicināts izteikt savu viedokli vai sūdzību par darba gaitām uzņēmumā. Problēma gan ir tajā, ka pēc šī soļa neseko reāla rīcība situācijas uzlabošanā. Un šādā gadījumā tā izrādās tikai lieka laika tērēšana.

Tā kā parasti kolēģiem nav jāatskaitās par paveikto, nospraust robežas darbinieku starpā ir vieglāk nekā ar tiešo priekšnieku. Ja tev viņa lūgums nešķiet izpildāms, droši atbildi tieši: "Piedod, bet šobrīd nevarēšu to izdarīt." Taču noteikti svarīgi saprast, ka šajā brīdī sarunai nevajadzētu likt punktu. Jā, tu esi noteicis savas robežas, taču nevienam nav mērķis sabojāt attiecības ar kolēģi. Tā vietā Mērija Abadžeja no "Careerstone Group" iesaka vienoties par tev derīgu izpildes termiņu, labāku rakursu vai vēršanos pie cita kolēģa, kurš būtu pietiekami kompetents uzdevuma veikšanai.

"Galvenā doma ir būt laipnam un izpalīdzīgam, nepasakot skaidru "jā", ja tam reāli nepietiek laika. Piekrist bez laika resursa ir sliktākais, ko vari izdarīt, jo tas tikai rada papildu stresu, kā rezultātā nekādā veidā neiekļausies nevienā termiņā," tā Abadžeja.

Kad cilvēks jau tā pārkrāvies ar darbiem un priekšnieks viņam laipni piedāvā uzņemties vēl kādu pienākumu, sliktākais variants ir atteikt, balstoties tikai uz laika trūkumu (lai gan tas tā patiesi arī ir!), un nepiedāvāt alternatīvu risinājumu. Brauna uzsver – problēmas identificēšana ir tikai pirmais solis, jo pretējā gadījumā izklausīsies, ka sūdzēšanās ir tavs otrais vārds.

Atceries, ka saruna ar kolēģi un saruna ar priekšnieku ir divas pilnībā dažādas lietas. Ja kolēģim vari droši ierosināt, piemēram, veikt konkrēto uzdevumu kopā, no priekšnieka tev vēl vajadzētu saņemt akceptu. Tātad – vietā jautājums! Labs variants būs aicināt tiešo darba devēju uz tikšanos, lai pārrunātu, kā veiksmīgāk vari prioritēt ikdienas pienākumus.

Šai pieejai piekrīt arī psiholoģe Laura Galahere – viņa iesaka jau pamatā saprast, ka lēmumu pieņemšanas gadījumā priekšnieks ir autoritāte, līdz ar to tavās rokās ir izteikt piedāvājumu. Sarunas gaitā izklāsti savu plānu, norādot konkrētus termiņus, un neaizmirsti apvaicāties, vai tas derēs.

Neaizmirsti, ka arī priekšnieks ir tikai cilvēks. Arī viņam ir savi pienākumi un darīšanas, līdz ar to viņš var pat nenojaust, ka ar savu pēdējo lūgumu ir tevi, tēlaini runājot, aizstūmis pie pašas klints malas. Lai saruna nebūtu tikai tukša murmināšana, esi gatavs paskaidrot, cik ilgu laiku un kāpēc aizņem konkrētais pienākums. Eskalera norāda, ka šādi dati ir vērtīgi, lai skaidri izvērtētu, vai tavu cilvēkresursu iespējams "ziedot" vēl kādā citā virzienā.

Arī pašai Eskalerai ir piemērs no dzīves. "Atceros, ka reiz man bija saruna ar priekšnieku, kur atskaitījos par paveikto, laika ieguldījumu un pienesumu, un viņš sacīja: "Šie pienākumu pat nav tavā amata aprakstā! Šis un tas tev būtu jādeleģē citiem." Izrādījās, ka viņam nebija ne jausmas, cik daudz un ko ikdienā daru."

Protams, neviens negarantē, ka pie kopsaucēja nonāksiet ātri un nesāpīgi. Ja tiešais priekšnieks nepiekrīt taviem ierosinājumiem, Galahera iesaka paskaidrot, ka, visticamāk, jums ir atšķirīgi uzskati par prioritātēm, tāpēc, iespējams, vajadzētu iesaistīt vēl trešo pusi. Svarīgi gan nemitīgi pieminēt, ka tavs galvenais mērķis ir dot pēc iespējas lielāku pienesumu uzņēmumam.

Taču, ja šādas situācijas ar jaunu pienākumu kalnu atkārtojas ar neapskaužamu regularitāti, iespējams, nav vērts turpināt mocīt sevi. Pazīmes, kas liecina – darbā neesi īstajā vietā, lūko šajā rakstā.