Jūs esat pārliecināti, ka lietojat maz cukura, jo nepievienojat to savai tējai vai kafijai, neēdat kūkas vai konfektes, dzerat tikai diētisko kolu un parasti izvairāties no saldumiem. Problēma ir tā, ka pārtikas produkti, kas jums nemaz nešķiet saldi, var saturēt tikpat daudz un dažreiz pat vairāk cukura. Desa, šķiņķis, sviests, sālītas zivis, biezpiens un pat rupjmaize bieži vien ir galvenie liekā cukura avoti mūsu uzturā. Kā atpazīt slēptos draudus?
Zinātne skaidri apstiprina, ka cukura patēriņa samazināšanai ir daudz priekšrocību. Uzlabojas asinsvadu un sirds stāvoklis, normalizējas svars un vielmaiņa, samazinās risks saslimt ar vēzi, īpaši zarnu vēzi. Un, kas arī nav mazsvarīgi, palēninās ādas novecošanās.
PVO iesaka dienā patērēt ne vairāk kā 50 gramus pievienotā cukura un devu labāk samazināt līdz 25 gramiem. Lai palīdzētu mums ievērot šīs vadlīnijas, pārtikas ražotājiem ir jāinformē par cukura saturu savos produktos. Taču patiesībā šī informācija bieži vien izrādās viltus ceļvedis. Pat ja ražotājs formāli ievēro visus marķēšanas noteikumus, produktā var būt daudz vairāk cukura, nekā norādīts uz etiķetes.
Tas tādēļ, ka pievienotais cukurs produktā var slēpties zem desmitiem citu nosaukumu, sākot ar vairāk vai mazāk atpazīstamiem, piemēram, "kļavu sīrupu", un beidzot ar tādiem pilnīgi nesaprotamiem kā kods E1400. Bet ir labas ziņas: lai atpazītu cukuru, nav jāatceras visi kodi un nosaukumi. Pietiek zināt trīs galvenos maskēšanās principus: kā ražotāji manipulē ar terminiem "brīvais cukurs", "pievienotais cukurs" un "dabīgais cukurs".
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
