Baidoties izrādīt emocijas, kļūstam nelaimīgi. Psihoterapeites padomi, kā tikt galā ar sāpēm  (1)

Reizēm tā ir vienkāršāk, atsvešināšanās no sevis var sniegt zināmu mierinājumu, bet diez vai tas palīdz justies laimīgam, jo ar laiku var sakrāties neapmierinātība un tukšuma sajūta. Par to, kā atgūt dzīvesprieku, kam pievērst uzmanību ikdienā, lai būtu laimīgs, stāsta Tatjana Griškina, Latvijas Psihoterapeitu biedrības sertificēta eksistenciālā psihoterapeite, Krīžu un konsultāciju centra "Skalbes" psiholoģe.

Dzīvē ir brīži, notikumi, kurus gribētos aizmirst, izstumt no apziņas, padarīt par nebijušiem, tā radot ap sevi sienu, kas it kā pasargā no dzīves pārdzīvojumiem, tomēr vairo arī bezjēdzību, reakcijas padarot automātiskas. Ir cilvēciski izvairīties no sāpēm, tomēr, ja kritisko situāciju nepārstrādā, nepieņem, neatrod tai savu vietu pieredzē, tad grūti dzīvot tālāk. Kas notiks ar krellēm, ja no tām izgriezīs kādu posmu?

"Nesen dzirdēju sarunu starp divām sievietēm, kuras brauca no bērēm: "Mirušā sieva tik labi turējās, nevienu asariņu nenobirdināja!". Es nezinu attiecību kontekstu starp mirušo un viņa sievu, tomēr kopumā mūsu sabiedrībā vēl aizvien ir sastopams priekšstats, ka spēcīgs cilvēks neļaujas pārdzīvojumiem," skaidro psihoterapeite. "Protams, katra cilvēka reakcijas var būt dažādas un nevaram kādu nosodīt, ja viņš reaģē atšķirīgi no mums vai lielākās daļas sabiedrības. Arī vēršanās pēc palīdzības nav vājuma pazīme, bet apstiprinājums cilvēka rūpēm par sevi. Ja sāp ievainota kāja, cilvēks meklē palīdzību, tad kāpēc līdzīgo neattiecināt uz dvēseli?"

Ikviens kaut reizi dzīvē izjutis sāpes, sēras, dusmas un citas smagas jūtas, un tā ir dabiska, cilvēciska reakcija uz kritisku notikumu, taču jau sen ir pierādīts, ka emocionālam atbalstam ir dziedinošs spēks, tādēļ ir svarīgi atrast kādu, kam uzticēties, dalīties ar sāpi, ieklausīties savās patiesajās vajadzībās, nevis steigties atbrīvoties no saviem pārdzīvojumiem, pārmērīgi lietojot alkoholu, medikamentus, izolējoties no citiem, cenšoties sevi drudžaini ar kaut ko nodarbināt vai ieslīgt domās par pašnāvību.

Ignorētas emocijas nekur nepazūd, tās turpina attīstīties un nemanāmi piezogas jaunā veidolā - kā depresija, psihosomatiskie simptomi, veģetatīvā distonija, panikas lēkmes vai bezmiegs. Cilvēki rīkojas emociju vadīti, tomēr nesaprot, ko jūt, un nespēj izturēt savas sāpes, tomēr, ja savlaicīgi parūpētos par atbalstu, vērstos pie speciālistiem, kritiskos dzīves notikumus būtu vieglāk pārdzīvot, netraumējot sevi vēl vairāk, skaidro speciāliste.

Apmierinātība ar savas dzīves notikumiem ir atkarīga no vairākiem faktoriem, un viens no svarīgākajiem ir tas, kā cilvēks attiecas pret savas dzīves situācijām, kā interpretē notikumus, kā tos uztver. Pašu uztveri ietekmē gan temperaments, gan ģimenē iemācītie uzskati, pieredzē iegūtās atziņas, pārdzīvotās traumas, vērtību sistēma, apkārtējā kultūrvide, tomēr, būdams pieaudzis, cilvēks var izrevidēt un mainīt savas nostādnes, uzskatus, ieraudzīt, kuri no tiem viņam palīdz, bet kuri traucē un ierobežo.

Laimīgas dzīves paraugs šodienas sabiedrībā saistīts ar dzīves baudīšanu un augstiem sadzīves standartiem: stilīgs apģērbs, garšīgi ēdieni, skaisti partneri, spilgti ceļojumi, spīdoša karjera, privātmāja, mašīna un nepārejošs prieks. Dzīve pārvēršas par skriešanu no vieniem panākumiem līdz nākamajiem, tiekšanos pēc paviršiem jauniem iespaidiem – vēl vienas jaunas kurpes, jauns partneris, jauna frizūra. "Protams, nav nekā nosodāma, ja cilvēks sev vēlas kaut ko no minētā, taču bieži vien tas rada ilūziju, ka laime ir tiekšanās pēc ārējiem sasniegumiem, nepieņemot savu dzīvi kopumā – ar tās ierobežojumiem un ēnas pusēm," uzskata Tatjana Griškina.

Nereti cilvēki salīdzina sevi ar citiem un pārlieku uztraucas "ko par mani padomās". "Reiz kāda kundze stāstīja, ka nav spējusi nospiest apsardzes zvana pogu un pasaukt palīgā kaimiņus, kad pret viņu vardarbīgi izturējās vīrietis. Viņa gandrīz nomira, tomēr viņai bija kauns saukt kaimiņus, jo tad viņi redzētu, ka viņai neklājas tik labi," savā pieredzē dalās Griškina. "Cilvēki reizēm konkurē pat ar sev tuvākajiem, nesaprotot, ka šāda attieksme ved tikai pie lielākiem zaudējumiem. Nereti tiek aizmirsts, ka katrs no mums ir atšķirīgs, savā ziņā unikāls, tāpēc arī laime katram ir sava, neatkārtojama, to nevar salīdzināt ar ārēji uzstādītajiem standartiem vai citu cilvēku dzīvēm."

Greizs esot priekšstats par laimi kā par totālu bezrūpību un vieglu dzīvi, tas padara cilvēku nepacietīgu un prasīgu. Jo tie, kuri spēj būt iecietīgāki pret nelielu diskomfortu, sāpēm, pārdzīvojumiem, sarūgtinājumu, var efektīvāk pretoties vilšanās un neapmierinātības izjūtām dzīvē.

Arī bieži vien izplatītā dzīves notikumu vērtēšana skalā "labi/slikti, pareizi/nepareizi" atņem dzīvei krāsas, pārdzīvojumu nianses, tomēr sniegt šaurus vērtējumus "normāli/nenormāli" ir tik viegli un ierasti, jo dod iespēju ātri orientēties ar notikumiem un informāciju pārpildītajā dzīvē. Tā, būdami dažādi, cilvēki kļūst nepieņemoši pret atšķirībām: "Vegāni ir nenormāli", "Sieviete, kas negrib dzemdēt bērnu, ir egoiste". Bailes no atšķirīgā rada trauksmi un reakcijas uz iedomāto apdraudējumu kļūst pārspīlētas un liek iesaistīties cīņā, kas reizēm ir ļoti nežēlīga.

"Tas, kurš nespēj sadzīvot ar sevi, grūtāk sadzīvo arī ar citiem, nosodot citus, mēs nereti neļaujam elpot arī sev: "dusmas traucē attiecībām", "šķirties ir slikti", "raudāt ir vājuma pazīme". Tomēr, vai ir iespējams nekad nedusmoties? Vai attiecības bez konfliktiem ir reālas? Vai sēras ir iespējamas bez asarām?" retoriski jautā psihoterapeite.

Svarīga esot saskaņa starp emocijām un racionālo prātu, kas, kopā darbojoties, veido emocionālo inteliģenci un palīdz pieņemt saprātīgus lēmumus, precīzāk novērtēt situācijas un attiecību aspektus, atturēties no vardarbīgas uzvedības vai pašdestrukcijas. Ja cilvēks nepietiekoši pazīst sevi, dzīvo savu dzīvi pēc svešiem standartiem vai nav ticis galā ar kādreiz piedzīvotām sāpēm, tad viņa ikdiena var kļūt mokoša un spiest kā nepareizā izmēra kurpes. Jebkura situācija var būt kā pēdējais piliens, tādēļ ir būtiski izprast savas emocijas un nepatīkamos pārdzīvojumus, jo tas nereti var signalizēt par kaut ko nozīmīgu un kļūst par kompasu, kas palīdz orientēties dzīvē. Ja iemācās atpazīt un pārvaldīt savas reakcijas, cilvēks var kļūt brīvāks savās izvēlēs.

"Ir svarīgi sev pajautāt – ko es patiešām gribu dzīvē, kas man ir nepieciešams, kas var palīdzēt? Pat, ja atbilde nenāk uzreiz, jautājumi sev jāturpina uzdod. Neviens no mums nezina, cik ilgs ir viņa dzīves laiks. Mēs sevi apmānām, atliekot savu dzīvi uz nezināmu laiku, taču reizēm nemaz nav jāgaida lieli notikumi, lai sajustu dzīves piepildījumu, var novērtēt un priecāties par vienkāršām ikdienas lietām," māca Tatjana Griškina.

Vairāk informācijas: www.psihoterapija.lv